Ir cilvēki, kuri nesvin 40 gadu jubileju, bet citiem tie ir skaisti svētki. Tādi tie būs arī Tatjanai Kalniņai no Iršiem.
Mīļas dāvanas
Kā liela daļa mūsu jubilāru, Tatjana samulsusi atrunājas, ka nav viņai ne augstas izglītības, ne amata vai citu sasniegumu, lai par viņu rakstītu. Viņa norāda bērnistabas virzienā — lūk, kur galvenā bagātība, jo Tatjana ir triju dēlu māmiņa. Vecākais dēls Arnis jau ar “vienu kāju” pieaudzis un šobrīd apgūst automehāniķa profesiju Aizkraukles profesionālajā vidusskolā. Viņam ir ķēriens uz motoriem. Vidējais dēls Rinalds mācās 3. klasē, bet pastarītim Valteram drīzumā būs seši gadi.
Māmiņa smaida, ka zēni kā jau zēni — aktīvi. Negaidīs, kad kastanis pats nokritīs zemē, paši kāps kokā. Mātei uzdāvināts vesels grozs ar brūnajiem apaļvaidžiem. Mīļi.
Mācās runājot
Tatjanai bija 12 gadu, kad viņa kopā ar vecākiem no Ukrainas pārcēlās dzīvot uz Iršiem un iemīlēja šo vietu. Te arī izveidota ģimene. Kā tad Iršos klājas? Tatjana atzīst, ka tāpat kā visiem lauku cilvēkiem — rūpes par bērniem, dārzi un citi ikdienas darbi. Nelielā pagasta mierīgais ritms ir tik pievilcīgs, ka lielpilsēta nekad nav vilinājusi. Viņa ar ģimeni dzīvo daudzdzīvokļu mājā, viss ir līdzās — bērniem smilšu kaste pagalmā un kalniņš, kur ziemā vizināties. Arī skats no loga paveras brīnišķīgs. Kopā var sapulcēties pie ugunskura, kuram pagalmā ierīkota speciāla vieta. Pasēdēt pie dzīvas uguns ir nomierinoši. Tāpēc Tatjanai patīk arī, ja mājās deg sveces.
Tā kā bija tāda iespēja, Tatjana agri sākusi strādāt. Vispirms kolhozā, bet pēc tā likvidēšanas darba iespējas bijušas dažādas. Vienu brīdi bijusi arī bezdarbniece un pirmā pagastā izmantojusi “simtlatnieku” programmu. Tagad viņa mainījusi darbavietu uz zemnieku saimniecību “Vecsiljāņi”. Tatjanai un ģimenei šis ir tāds pārmaiņu laiks, jo arī vīrs Normunds šogad mainījis darbavietu, bet jaunākajam dēlam sākušās mācības pirmsskolas izglītības grupā.
Kā Tatjanai veicies ar latviešu valodas apguvi? Viņa apņēmīgi teic, ka to var iemācīties, tikai runājot.
— Kad beidzu skolu, latviski nemācēju. Kaut ko sapratu, bet nerunāju. Tomēr biju apņēmusies iemācīties valodu. Sāku lasīt grāmatas latviski — dažāda žanra. Bibliotēkā varēja izvēlēties arī krievu valodā, bet es ņēmu latviešu. Vēlāk biju jau daudz ko iemācījusies, bet runāt ar pazīstamiem cilvēkiem kautrējos. Tad ar dēlu nokļuvām slimnīcā Rīgā. Tur apkārt sveši cilvēki, un es nekautrējos ar viņiem runāt latviski. Tā pamazām to sāku darīt mājās, un ar valodu nekādu problēmu, — stāsta jaunā sieviete.
Lielākais
acuraugs
Kā jau vairumam cilvēku, arī brīvā laika jubilārei maz. Vaļasbrīžos patīk kaut ko palasīt, bet grāmatas retāk, jo tās prasa vairāk laika. Ikdienā Tatjana nav pievērsusies ticībai, lai gan bērnībā kristīta pareizticībā. Pirms kāda laika ar bērniem aizgājusi uz dievkalpojumu vietējā baznīcā. Bijis interesanti, jo katrā dievkalpojumā mācītāja uzrunā var uzzināt ko jaunu.
Tatjana spriež, ka vairāk laika veltīt sev varēs, kad izaugs bērni. Šobrīd viņi ir māmiņas lielākais acuraugs.
