“Nāk rudens apgleznot Latviju,/Bet nepūlies necenties tā,/Mums viņa ir visskaistākā tik un tā,” šis Māras Zālītes dzejolis, kam mūziku komponējis Uldis Stabulnieks, ienāk prātā, dodoties uz Kurzemi, uz Slīteri, un pa autobusa logu vērojot plašos līdzenumus, priežu audzes. Ir rudenīga apmākusies septembra diena, un mēs, vairāku reģionālo preses izdevumu žurnālisti, braucam uz Slīteres nacionālo parku, kur tiek rīkota mediju diena.
Uzskaita atļauto, nevis aizliegto
No Rīgas līdz Slīterei nedaudz vairāk kā divas stundas ilgo braucienu īsina Jura Smaļinska stāstījums. Juris ir Lauku tūrisma aso-ciācijas “Lauku ceļotājs” pārstāvis, vairāk kā 200 publikāciju, arī populārzinātnisku un zinātnisku, vairāk kā 20 tūrisma ceļvežu un ceļojumu karšu autors un vairāku grāmatu līdzautors. Jau desmit gadu viņš Vidzemes augstskolā lasa lekcijas par tūrisma un vides jautājumiem, ekotūrismu un ilgtspējīgu tūrismu. Viņa veikums ir arī savdabīgais tūrisma ceļvedis pa Slīteres nacionālo parku.
“Apnikusi informācija, kas neskaitāmas reizes pārkopēta — “co-py—paste” variants, tādēļ, šo ceļvedi veidojot, iesaistījām vietējos iedzīvotājus. Par katru aplūkojamo objektu pierakstījām vietējo cilvēku stāstīto,” stāsta Juris Smaļinskis. “Citāds ceļvedis ir arī tādēļ, ka tajā mēģinām lauzt slikto tradīciju ar piecdesmit pārsvītrotām piktogrammām — ko nedrīkst darīt, kas ir aizliegts. Aizliegumus saturošie uzraksti atbaida, tādēļ mēs rakstījām, ko drīkst darīt — sēņot, riekstot, fotografēt, kurināt ugunskurus tiem paredzētajās vietās, celt teltis atļautajās vietās, braukt ar velosipēdu utt. Protams, to visu nedrīkst darīt parka rezervāta zonās, bet tās ir salīdzinoši ļoti nelielas teritorijas.”
Gatavo lauku labumu ceļvedi
Juris Smaļinskis ir arī Baltijas nacionālo parku ceļveža autors. Tajā ir informācija par 14 nacionālajiem parkiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Ceļvedis noderēs tiem, kam interesē savvaļas dabas vērošana, dažādu kultūras un vēstures pieminekļu izziņa, arī aktīvajiem tūristiem, kam patīk staigāt, braukt ar divriteni, laivu vai distanču slēpēm. Šobrīd viens no darbiem, ko Juris veic, ir lauku labumu ceļveža izstrāde. Tas būs ceturtais izdevums, un, kā teic autors, ir interesanti vērot, kā šajā laikā attīstījušās saimniecības, kas iekļautas pirmajā izdevumā. Šajā ceļvedī, ko plānots izdot šīgada nogalē, apkopota informācija par aptuveni 250 zemnieku saimniecībām, amatniekiem Latvijā.
Kamēr Juris stāsta par Mervalas rūnakmeni Zviedrijā, Melāra ezera krastā, kas ir viens no senākajiem rakstu avotiem, kurā ap 1040. līdz 1060. gadu iegrebtajās rūnās pieminēts Kolkas rags un Zemgale, esam klāt Slīterē.
Bāka senās jūras krastā
Šlīteres bāka kopš 2002. gada ir Slīteres nacionālā parka tūrisma objekts, 1999. gadā tajā izdzēsa ugunis un nomontēja gaismas iekārtas. Tagad bāka kalpo kā skatu tornis apmeklētājiem, un ta-jā ir izvietota ekspozīcija par jūras bākām Latvijā, Baltijā un pasaulē. Ik gadu bāku apmeklē ap 5000 cilvēku. Bākas tornī ir ierīkota vebkamera, un internetā var tiešraidē redzēt skatu, kas paveras no bākas, līdz ar to novērtēt laika apstākļus.
Zoologs un Dabas aizsardzības pārvaldes speciālists Vilnis Skuja pastāsta bākas vēsturi. “Šajā vietā, Zilo kalnu kraujā, kur uzbūvēta bāka, pirms tam auga milzīgs ozols, šajā apvidū augošie lielie koki jūrniekiem tolaik kalpoja kā orientieri,” stāsta Vilnis Skuja. “Tā kā Irbes jūras šaurums kuģošanai ir ļoti sarežģīts, šajā vietā pēc tam, kad koka vairs nebija, 1849. gadā uzcēla torni. Cars samaksāja vietējam baronam Osten — Sakenam, un barons rīkoja torņa būvniecību. Bet tikai pēc Otrā pasaules kara krievi nolēma ierīkot bāku, līdz tam tas bija tikai tornis. Bāka darbojās līdz 2000. gadam, gadsimtu mijā atzina, ka bāka te nav nepieciešama, jo kuģos ir supermodernas ierīces ceļa noteikšanai.”
Šlīteres bāka uzbūvēta ļoti īpašā vietā — Šlīteres Zilo kalnu kraujā, kas pirms 10 — 11 tūkstošiem gadu bija Baltijas ledus ezera senkrasts. No bākas līdz jūrai ir aptuveni 5,5 kilometri. “Kādreiz, senos laikos, vietējie te kurināja ugunskurus, maldinot kuģotājus, kuri, redzot, ka ugunskuri ir tālu un augstu, domāja, ka krasts ir tālu. Kad kuģotāji piebrauca pārāk tuvu un uzsēdās uz sēkļiem, vietējie viņus aplaupīja,” stāsta Vilnis Skuja. “Jūrmalas iedzīvotāji varēja nopelnīt arī citādi — kuģi nevis aplaupot, bet to izglābjot un no Rīgas rātes par to saņemot kompensāciju.”
Saglabā vecos
nosaukumus
Debesis ir līdzcietīgākas par meteorologiem, kuri šodien solījuši lietainu laiku, tās apžēlojas, un nule atjaunoto dabas taku rezervāta teritorijā var izbaudīt, gandrīz iztiekot bez lietussargiem. Šī taka SNP rezervāta teritorijā ierīkota pirms aptuveni piecpadsmit gadiem. Taču koka detaļas savu laiku nokalpojušas, uzrakstot projektu, iegūti līdzekļi, un tā izbūvēta no jauna. “Taka vēl pilnībā nav pabeigta, taču nākamajā tūrisma sezonā tā būs gatava uzņemt interesentus,” teic Vilnis Skuja. Bez gida šajā parka daļā doties nedrīkst, mediju pārstāvjus tajā pavada Vilnis, un bez viņa komentāriem un stāstiem ceļš zaudētu lielāko daļu burvības. Tātad — dodamies lejup pa Šlīteres Zilo kalnu krauju, kur pakājē ir slapjie, saimnieciskās darbības maz skartie meži.
“Undžava ir vietvārds, ar ko Kurzemē apzīmē slapjos mežus,” stāsta Vilnis Skuja. “Kad šajā vietā pirms daudziem gadsimtiem pletās meži un šis apvidus bija lībiešu apdzīvots, cilvēki bieži gāja mežā pēc darba rīkiem, malkas, meža pļavās vāca sienu, ogoja, sēņoja. Ļaudis katrai vietai deva nosaukumu, gluži kā ielas pilsētā tika nodēvēti atsevišķi meža nogabali — Kangars, Viškangars, Bažkangars, Stiebrkalns — katrs zināja, kur tas ir. Cilvēki, kuri strādā mežā, vēl šos nosaukumus zina, cenšamies tos saglabāt, 1983. gadā tos iekļāvām meža plānā, iepriekš aptaujājot vecos mežsargus, vietējos cilvēkus, lai senie nosaukumi neiet zūdībā.”
“Mīlēja tik dikti,
ka noplēsa pliku”
Zilo kalnu pakājē ir staignāju me-ži — Eiropas nozīmes aizsargājams biotops. Šī ir arī viena no retajām vietām, kur Latvijā savvaļā aug īves. “Te ir īvju augšanas areāla robeža,” stāsta mūsu gids. “Augs ir saglabājies piejūras klimata dēļ, krauja un jūras tuvums nodrošina ziemā siltāku laiku, un koks neizsalst. Nekādus īpašus pasākumus koka saglabāšanai neveica ne cara laikā, ne arī mūsdienās. Cara laikā gan bija paredzēts sods par īves laušanu, tomēr lībieši visos savos godos no jūrmalas bērnus sūtīja uz kalnapakšu, lai salauž īvju zarus goda vārtu, troņa pušķošanai. Koku mīlēja tik dikti, ka noplēsa pliku.”
Dabas taka ved arī caur kaļķaino zāļu purvu, kas ir viens no retākajiem Eiropas Savienības aizsargājamajiem purviem Latvijā. Mūsdienās šī biotopa kopējā platība Latvijā ir tikai ap 1000 hektāru. Te sastopami augi, kuri nespēj augt citos biotopos, piemēram, rūsganā melncere, Devela grīslis, mušu ofrīda. Vilnis stāsta, ka te varot sastapt arī “gaļēdāju” — parasto kreimuli, vienu no kukaiņēdājiem augiem, un priedītes, kas augšanas apstākļu dēļ atgādina mazos banzai kociņus. “Pirms gadiem trīsdesmit priedes izskatījās tieši tāpat kā tagad, grūti pateikt, cik tām ir gadu,” saka Vilnis Skuja. Senos laikos šajā zāļu purvā pļāva sienu, bet pēdējos 80 gadus nekāda saimnieciskā darbība tajā nenotiek.
