Jaunjelgaviete Inga Krauze aktīvi piedalās dažādos kultūras pasākumos, raksta dzeju, dziesmas, spēlē ģitāru un dzied. Viņa ir aktīvs un pozitīvs cilvēks, kurai patīk dāvāt prieku sev un citiem.
Tā kā ar Ingu esam pazīstami, iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Ar dziesmu kopš
bērnības
— Kāda bija tava pirmā saskarsme ar mūziku?
— Mans vecvectēvs bija revolucionārs, kura saknes saistītas ar muižnieku dzimtu. Viņš bija skolotājs, revolūcijas laikā pazuda. Vectēvs bija Sieksētas pagastvecis. Mūzikas mīlestība man noteikti ir no vecvecākiem. Mana vecāmāte dziedāja korī, viņa piedalījusies Dziesmu un deju svētkos. Nezinu, kura gada, bet Dziesmu svētku televīzijas hronikā viņa ir redzama, ka iet pirmajā rindā. Arī tēvs bija ļoti muzikāls, viņš pašmācībā iemācījās spēlēt akordeonu, mutes ermoņikas un mājās labprāt dziedāja. Viņam bija vislielākā loma manā saskarsmē ar mūziku. Kad braucām ar viņu automašīnā, vienmēr dziedājām. Tēvs bija ļoti apdāvināts cilvēks. Lai arī viņam bija tikai triju klašu izglītība, pats uzcēla māju, ierīkoja apkuri. Kad viņam bija 16 gadu, uzbūvēja vēja ģeneratoru, un mēs bijām pirmie, kam bija elektrība.
Runā dzejoli radio
— Arī skolas laikā dziedāji?
— Mācījos skolā netālu no Skrundas, mums bija fantastiski skolotāji, kuri netipiski padomju laikam atļāva mums pašiem rīkot dažādus pasākumus, spēlēt teātri, dejot. Kad tuvojās kāds pasākums, mēs tikai aizgājām pie skolotājiem, parādījām, ko mēs darīsim, un viņi piekrita.
Es nebiju labākā skolniece, blēņas arī iznāca sadarīt. Bet ko var gribēt, ja augu kopā ar puikām, tad arī pati biju kā puišelis. Tomēr mani skolotāji parasti “bīdīja” organizēt pasākumus, piedalīties tajos.
Kad mācījos 1. klasē, uz skolu bija atbraukuši Radio ļaudis, un man nācās runāt dzejoli. Tagad šo ierakstu noteikti var atrast radiofona arhīvā.
Bērnībā vēlējos mācīties mūzikas skolā, bet man to neļāva, jo skola bija apmēram 15 kilometru no mūsu dzīvesvietas un izbraukāt bija sarežģīti. Bija arī daudz jāstrādā.
Ģitāra ir, lai
pieturētos
— Kad tu sāki spēlēt ģitāru?
— Patstāvīgi muzicēt sāku, kad mācījos Aizupes meža tehnikumā. Tad sāku spēlēt ģitāru, kaut gan manam tēvam tas ļoti nepatika, mājās to spēlēt neļāva. Bet es šo mūzikas instrumentu laikam izvēlējos tāpēc, ka to var pārnēsāt. Ģitārspēli iemācījos pašmācībā. Kaut arī nepazīstu notis, sāku rakstīt savas dziesmas. Nekāda izcilā spēlētāja es neesmu, mani dziedot glābj balss, bet ģitāra vairāk ir, lai būtu, kur pieturēties. Spēlēju arī akordeonu, bet tas ir citādi.
— Kā rodas tavas dziesmas?
— Tās rodas pašas no sevis. Es nesaprotu, kad cilvēki saka: lai uzrakstītu dziesmu, ilgi mocījos. Iespējams, ir krietni jānopūlas, kad komponē mūziklu vai rokoperu, bet tādas dziesmas, kā es dziedu, nerodas ar piepūli, tās atnāk pašas. Man, piemēram, ir dziesma “Kamēr tu dziedi, dzīve gaida uz tevi”. Šī dziesma radās nejauši, televīzijā skatoties kādu dokumentālo filmu par Indiju, kur žurnālists kādam simtgadīgam vīram, kurš gatavo mūzikas instrumentus, vaicāja: “Kā jūs tik ilgi nodzīvojāt?”, un onkulis atbildēja: “Jūs zināt, kamēr dziedu, dzīve mani gaida.” Un tā ir patiesība, jo, kamēr tu dziedi, apstājas laiks, tu nevari domāt par to, kā samaksāt par apkuri, vai par to, ka nauda beigusies, vai suns ir slims. Šī viena teikuma pamatā radās dziesma. Ir arī veltījums tēvam un brālim, kuri jau aizgājuši mūžībā. Tās nosaukums ir “Vai mani atradīs, grāvī guļot, vai mani atradīs, guļot pie galda”. Tas tāpēc, ka tēvs mūžībā aizgāja, sēžot pie galda, bet brāli mirušu atrada grāvī. Ir dziesmas, kas cilvēkiem ir iepatikušās, un pirms priekšnesuma lūdz kādu nodziedāt. Ir dziesmas, kuras ir ar citu dzejnieku vārdiem. Man ļoti patīk Ārijas Āres dzeja, un ir dažas dziesmas arī ar viņas vārdiem. Esmu uzrakstījusi savus vārdus tradicionālajai “Aijā, žūžu, lāča bērni”. Tas tāpēc, ka šķita, bērnam taču apnīk klausīties vienu un to pašu, kad liec viņu gulēt, tāpēc radīju ko jaunu. Arī tā rodas šūpuļdziesmas.
Dziesmas dažreiz rodas visnepiemērotākajos brīžos. Dažreiz tās rodas naktī guļot, tad ir jālec ātri no gultas un jāpieraksta, jo otrreiz to neuzrakstīsi. Ir bijuši ilgāki laika periodi, kad neesmu uzrakstījusi neko. Mans brālēns Skrundā Dainis Eisaks arī raksta dzeju.
— Vai daudz dzejoļu uzrakstīts?
— Maz. Ir tādi, kuri veltīti mazdēlam Brunim. Vispār vairāk rakstu dzejoļus bērniem.
Patīk arī iet budēļos jeb čigānos kāzās, kopā ar domubiedrēm gana bieži to iznāk darīt. Arī tur visi teksti un dzejoļi ir oriģināli, kas ir veltīti tieši šim pasākumam. Mēs katru reizi izdomājam kaut ko jaunu, jo variāciju ir miljoniem. Ir neaprakstāma izjūta, kā cilvēki uztver mūsu jokus un izdarības, tā ir patiesa bauda. Kad redzi, kā cilvēki patiesi smejas, tās pozitīvās emocijas nav izstāstāmas. Žēl, ka cilvēki kāzās aizvien mazāk dzied, skan tikai fona mūzika, un viss.
— Kā tu vērtē daudzos dziedāšanas šovus, ko rāda televīzijā?
— Es gan televīziju skatos maz, bet tas, ko redzu, man ļoti nepatīk. Tā ir kā cilvēku zombēšana un mānīšana. Man ļoti nepatīk meli un cilvēki, kuri melo. Bet te tas notiek. Kā šovu rīkotājiem nav kauna, ka viņi māna cilvēkus, izvilinot naudu! Tad labāk šo naudu ziedot slimajiem bērniem vai dzīvnieku patversmēm. Arī radio skan vienas un tās pašas dziesmas. Lielākā daļa dziedātāju dzied ar fonogrammu, tas izskatās lēti. Visi uz skatuves lēkā fonogrammas pavadījumā un ir laimīgi. Paskatieties, kas notiek “dzīvajos” koncertos! Dziedātāji ir nosvīduši, līdzās ir pudele ūdens, viņi sevi atdod visu, nevis muļķīgi palēkā.
Latvijā mūzikas un ne tikai mūzikas, bet vispār mākslas pasaulē vienkāršajam cilvēkam ir teju neiespējami iekļauties. Visur valda blati un nauda. Kaut gan pastaigājot pa gadatirgiem vai apmeklējot pašdarbnieku koncertus, var redzēt tik daudz talantīgu cilvēku, bet viņiem nav pazīšanos.
Klauni un citi
interesanti sīkumi
— Vai tev ir vēl kāds vaļasprieks?
— Es kolekcionēju dažādas porcelāna mantiņas, man to ir diezgan daudz, un rotaļlietu klaunus. Porcelāna rotaļlietu kolekcionēšana sākās pavisam nejauši. Kad mācījos tehnikumā, atradu mazu porcelāna rotaļlietu — kaķi. Man patīk arī seno laiku lietas, nepatīk rūpnīcas konveijera izstrādājumi, kas ir visiem. Patīk unikālas un smalkas lietas, kas ir vienā eksemplārā. Es varu neēst, bet labāk nopērku kādu skaistu lietu. Nav tā, ka daudz to varu atļauties, bet tomēr mēģinu.
Man patīk ziedi. Tos audzēju gan dārzā, gan mājā, un man vienmēr ir ziedi, ko uzdāvināt, dodoties pie kāda uz jubileju. Nepatīk veikalā pirktas puķes, tādas dāvinot, šķiet, ka nav no sirds. Pati arī esmu iemācījusies taisīt ziedu pušķus, pašas audzēti un uzdāvināti ziedi — tas ir mīļi.
Patīk doties uz mežu, sēņot. Tikai man kā mežiniecei sāp sirds, ka cilvēki mežu tā piemēslo. Vai tad grūti aizvest atkritumus uz konteineru? Tāpat sāp sirds, redzot plašos izcirtumus. Mežs taču ir vieta, kur var ļoti labi atpūsties.
— Tu teici, ka kolekcionē arī klaunus. Vai jautrībai?
— Nē. To ir grūti paskaidrot. Tas ir, kā uzrakstīt pasaku vai dzejoli bērniem. Pamēģini būt klauns, pamēģini nesmieties un sasmīdināt citus. Tas ir apbrīnojumi. Mēs jau nezinām, kāda ir klauna patiesā dzīve, bet viņam jāspēj sasmīdināt citus. Tā, manuprāt, patiesībā ir ļoti grūta profesija.
