Aizvadītā nedēļa sākās ar triju dienu mācībām Rīgā, Kundziņsalā, kur notika Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMPD) un Katastrofu medicīnas mācības “Dzīvības cena 2013” jeb “Pretium Vitae 2013”. Pirmajā dienā Rīgas ostas teritorijā tika imitēta satiksmes autobusa sadursme ar kravas automašīnu, kura pārvadā ķīmiskas vielas. Autoavārijā bija divi bojāgājušie un 51 cietušais, kuriem palīgā steidzās visi glābšanas dienesti. Āra apstākļos ar grimētiem statistiem, mulāžām, autobusa vraku tika izspēlētas dažādas medicīniskas situācijas. Mācībās piedalījās 20 “ātrās” palīdzības brigādes, piecas Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autocisternas, Valsts policijas, pašvaldības policijas un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas darbinieki. Tik vērienīgas mācības Latvijā notika pirmo reizi.
Otrajā mācību dienā sacentās NMPD brigādes, saņemot dažādus izsaukumus. Mediķu komandām bija jāveic vairāki 10 līdz 20 minūšu ilgi uzdevumi, piemēram, jāglābj slīkstošs bērns upes krastā Ķīpsalā, jāpieņem dzemdības, jāsniedz palīdzība avārijā cietušam motociklistam un jāpalīdz cilvēkam, kurš miokarda infarkta dēļ ir zaudējis samaņu iepirkšanās centrā “Olimpia”. Strādājām ar mulāžām, tajā skaitā ar grūtnieces un zīdaiņa mulāžu. Tirdzniecības centrā pārbaudīja arī mūsu psiholoģisko noturību, tur mūs speciāli traucēja ar saucieniem, lai palīdzību sniedzam ātrāk, jo cilvēks taču var nomirt. Ikdienā šādās situācijās bieži vien apkārtējie cilvēki cenšas pamācīt, izrīkot, bet parasti darbā esam tā iegrimušas, ka saucienus nedzirdam.
Mūs vērtēja pieredzes bagāti NMPD un Katastrofu medicīnas centra ārsti. Sacensību kopvērtējumā mūsu komanda, kurā startēja ārsta palīdze Iluta Kaņepēja, autovadītājs Jānis Bičevskis no Pļaviņām un es, ieguva trešo vietu. Apbalvošanas ceremonijā mūs sveica Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis.
Aizkrauklē strādāju piecus gadus, bet pirms tam 12 gadu strādāju Pļaviņu “ātro” brigādē, tādēļ komandā iesaistīju Pļaviņu kolēģus, kurus labi pazīstu. Arī autovadītāja uzdevums bija sniegt pirmo palīdzību. Šādas mācības bija ļoti vērtīgas, mūsu profesionālajā izaugsmē tās ir ļoti vajadzīgas. Savukārt trešajā mācību dienā notika izglītojoša konference.
Rīgā apmeklēju arī medicīnas izstādi “Medbaltica 2013”, taču biju vīlusies, jo tajā 95 procenti bija zobārstniecības stendu. Radās iespaids, ka Latvijas medicīna sastāv vienīgi no zobārstniecības. Redzēju dažus ginekoloģijas stendus, bet kādā citā stendā vervēja medicīnas darbiniekus uz ārzemēm.
Strādājam sasaistē ar ugunsdzēsējiem un policistiem, taču atšķirībā no viņiem “ātro” mediķiem nav izdienas pensijas, lai gan NMPD brigādē strādāt līdz pensijas vecumam ir ļoti grūti, to var tikai retais. Lielākā daļa mediķu to vairs nevar, tādēļ spiesti meklēt citu darbu. Vadu NMPD Zemgales reģiona arodorganizāciju, esam par šo jautājumu runājuši Labklājības, Veselības ministrijā, dažādās komisijās, taču atbilde ir viena un tā pati: nav naudas, un izdienas pensijas saņēmēju loks netiks paplašināts. Pašlaik izdienas pensiju piešķir arī valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka māksliniekiem, taču mēs, mediķi, jūtamies diskriminēti, mēs gribam, lai valsts novērtē arī mūs.
Tiek plānoti grozījumi Darba likumā, procentuāli pazeminot samaksu par virsstundu darbu. Šādas izmaiņas varētu skart daudzu profesiju pārstāvjus, arī mediķus, tādēļ mēs pret to iebilstam.
Beidzot sabiedriskajai apspriešanai ir nodots obligātās veselības apdrošināšanas likumprojekts — par to tiek runāts jau vairākus gadus. Plānots, ka iedzīvotāju ienākuma nodokli nepalielinās, bet no tā atskaitīs 3,65 procentus veselības apdrošināšanai — šis skaitlis varētu būt vēl lielāks. Automašīnu vadītāji maksā transportlīdzekļu ikgadējo nodevu, un neviens par to vairs nebrīnās un neprotestē, jo tas ir svarīgi. Tomēr veselība ir vēl svarīgāka. Neatliekamo medicīnisko palīdzību cilvēki saņem bez maksas, bet ir jāpanāk, lai nav jāuztraucas arī par iespēju laikus saņemt valsts apmaksātu ambulatoro palīdzību.
Valdība sāk plānot nākamā gada budžetu. Par naudas sadalījumu notiek diskusijas un strīdi, jo visam nepietiek. Diskusijas ir arī veselības aprūpes nozarē — Slimnīcu biedrība ir neapmierināta ar to, kā ir sadalīti veselības aprūpes nozarei šogad papildu piešķirtie 5,2 miljoni latu.
Nav ilgi arī līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Pirms tām parasti sola palielināt finansējumu veselības aprūpei, taču pēc tam solījumi tiek aizmirsti. Latvijas ārstu 7. kongresa priekšvakarā atskatoties uz Ārstu biedrības 25 gadiem, Pēteris Apinis pagājušajā nedēļā uzsvēra, ka medicīna sērdienīte ir kopš 1990. gada un visas valdības tikai sola. Latvijā valsts pārvaldei no budžeta tērē vairāk nekā medicīnai.
Streikot “ātrās” palīdzības mediķi nedrīkst, tas noteikts likumā. Un visiem vienā dienā uzrakstīt atlūgumu arī nav reāli, mēs to nedarīsim, jo katram ir ģimene, bērni.
Kad mediķi izsaka kādus protestus, runā par naudas sadalījumu, viņiem pretnostata skolotājus un kultūras darbiniekus, vienu sabiedrības daļu cenšoties sarīdīt ar citu. Iedzīvotāji parasti domā, ka mediķi cīnās tikai par savām algām. Bet tā nav, jo arī mēs varam būt pacienti. Mēs vēlamies, lai medicīnas nozare attīstītos, lai ikviens varētu saņemt kvalitatīvu medicīnisko aprūpi. Lai noklusētu problēmas, bieži vien tiek radīta ažiotāža par kaut ko citu, piemēram, par kukuļiem ārstiem. Bet tā ir visas sabiedrības problēma: cilvēki domā, ka mediķi nesniegs palīdzību, tik labi neārstēs, ja viņiem nesamaksās. Bet mēs taču vilciena vadītājam nedodam naudu, lai viņš mūs labāk nogādātu galapunktā un nenoskrietu no sliedēm! Mediķi sniegs palīdzību un izārstēs arī bez kukuļiem, tie vienkārši nav jādod.
Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme — Grende ir atlaista, bet viņas vietā citu kandidātu nesteidz izvirzīt. Tieslietu ministra Jāņa Bordāna norīkošana par kultūras ministra pienākumu izpildītāju liek domāt, ka ministru mums ir par daudz: ja jau viens var pildīt divus amatus, varbūt jāpārskata viņu noslogojums? Vai varbūt ministrijas vada nevis ministri, bet ierēdņi? Kā zināms, ministri mainās, bet ierēdņi paliek. Neviens ministrs gan neprotestē, ka astoņās darba stundās nevarētu veikt divu ministru darbus. Es gan nevarētu vienlaikus izbraukt divos izsaukumos.
Vienmēr esmu bijusi pārsteigta par to, ka valstī nav vienota atlīdzības izmaksas kārtība atlaišanas gadījumos. Ja parastam darbiniekam izsaka rājienu un atbrīvo slikta darba dēļ, nekādas kompensācijas vairāku algu apmērā viņam nemaksā, bet ministriem, Saeimas deputātiem gan maksā lielas summas, kuras lietderīgāk būtu novirzīt veselības aprūpes nozarei.
Vasaras pēdējā diena — sestdiena — bija arī mana bija dzimšanas diena, kuru nosvinēju mājās kopā ar draugiem un radiem. Bet svētdien atkal strādāju NMPD brigādē Aizkrauklē. Tas ir maiņu darbs, bieži iznāk strādāt brīvdienās un svētku dienās. Paldies abām meitām, ka ar šādu manas dzīves ritmu sadzīvo. Mediķa darbs ir ne tikai pakalpojums, kuru sniedzam citiem cilvēkiem, bet arī misija, un viņas to saprot.
