Pēc koknesietes Almas Ozolas 100. jubilejas svinībām redakcijai zvanīja Kokneses pensionāru klubiņa “Pīlādzis” vadītāja Ilga Sīle un pauda sašutumu, kur palikušas simtgadnieces dāvanas, kuru bijis tik daudz?
Neredz ne šokolādi, ne konfektes
Ilgai Sīlei savukārt zvanījusi pensionāre Aina Siliņa. “Kad nākamajā dienā pēc jubilejas svinībām Almu Ozolu apciemoju sociālā dzīvokļa istabā, neredzēju tur ne dāvinātās balzama pudeles, ne šokolādes un konfektes, ne segas,” “Staburagam” stāsta Aina Siliņa. “Apsveicēju bija daudz, un katrs kaut ko uzdāvināja, kur tas viss pazuda? Arī skapjos nekā nebija.”
Abas kundzes 11. septembrī par to pastāstījušas arī Kokneses novada domes priekšsēdētājam Dainim Vingrim un sociālā dienesta vadītājai Baibai Tālmanei, kad viņi tikušies ar pensionāriem.
Kokneses luterāņu draudzes mācītājs Valdis Baltruks teic, ka Ainai Siliņai, stāstot par pazudušajām dāvanām, acīs bija asaras. “Es viņu pazīstu jau 25 gadus kā godīgu un uzticamu draudzes locekli. Par to runāju arī ar sociālo dienestu.”
“Neesmu izmeklētāja un neesmu arī skaitījusi, cik balzama pudeļu un citu lietu ir uzdāvināts un cik ir izlietots,” saka Baiba Tālmane. “Bet 11. septembrī, pārbaudot sūdzību, kopā ar sociālajām darbiniecēm ieradāmies sociālajā dzīvoklī. Balzama pudeles bija ledusskapī, redzējām medus burciņas, arī segas un visas citas dāvanas bija uz vietas, nekas nebija pazudis, dāvinātās vilnas zeķes jau bija uzvilktas,” viņa stāsta.
“Mēs šonedēļ bijām sociālajā dzīvoklī. Nezinām par visām dāvanām, bet mūsu dāvanas ir atnestas atpakaļ,” stāsta Aina Siliņa.
“Pēc jubilejas visas dāvanas tur bija visu laiku, kāpēc tā ir jāmelo? Nekas projām netika aiznests, pārbaudītājas ir slikti skatījušās,” ir sašutusi aprūpētāja Ruta Miķēne. “Kāpēc mani tā aplej ar dubļiem?”
Tomēr Aina Siliņa paliek pie sava, ka dāvanas bija pazudušas.
Zupu nes no mājām
Aina Siliņa uzskata, ka simtgadniecei netiek nodrošināts pietiekams uzturs. “Cita draudzes locekle Irēna stāstīja, ka ēdiens atgādināja klīsteri. Kad es tur biju, redzēju auzu pārslas, kas jāaplej ar karstu ūdeni,” viņa stāsta. “Simtgadniecei dod ar verdošu ūdeni aplietas sausās zupas, pati redzēju, tās maksā santīmus.”
“Viņa to nekad nav redzējusi, un tā nekad nav bijis, lai šī sieviete nestāsta pasakas!” iebilst Ruta Miķēne. “Almas tanti aprūpēju jau piecus gadus. Kad viņa vēl staigāja, es nopirku un atnesu visu, ko viņa vēlējās. Almas tante nestaigā pēdējos divus gadus, un es viņai siltu ēdienu nesu no mājām — ko paši gatavojam un mājās ēdam, nesam arī Almai.”
Baiba Tālmane teic, ka sociālās darbinieces ir pārbaudījušas aprūpētājas darbu, pārliecinājušās par simtgadniecei doto uzturu un pret to pretenziju nav — sociālā darbiniece siltu ēdienu atnes no savām mājām un nodrošina labu aprūpi. “Ne jau katru dienu mēs tur dodamies, bet vienā reizē, kad mēs tur bijām aizgājušas kopā ar sociālo darbinieci, aprūpētāja termosā bija atnesusi siltu zupu, Almas tante ēda arī maizi ar desu, pati turēja karoti. Citu rītu sociālā darbiniece redzēja, ka viņai dod vārītu olu, arī balzamu. Tā apsūdzēt cilvēku nav glīti, pārmetumi nav pamatoti. Par to, kā jūtas nepamatoti apvainots cilvēks, neviens nepadomā.”
Kad “Staburags”, iepriekš nebrīdinot, devās sociālajā dzīvoklī simtgadnieci apraudzīt, viņa sēdēja pie galda, bet aprūpētāja Ruta Miķēne simtgadnieci ēdināja no karotes. Simtgadnieces skats bija ņiprs. Istabā bija ienākusi arī sociālā dzīvokļa iemītniece Alīne Šulce, kura dzīvo citā istabā. “Kādas muļkības!” viņa saka. “Aprūpētāja Ruta vienmēr termosā atnes siltu ēdienu vai uzsilda uz plīts. Alma vienmēr labi paēd, es to varu apliecināt, jo, kad atnāk Ruta, es arī ienāku Almas istabā, jo ir garlaicīgi, gribas ar kādu parunāt. Ruta viņu kārtīgi aprūpē, mazgā. Kad jāliek vannā, palīgā nāk arī viņas vīrs un meita, jo viņa viena Almu nevar pacelt.”
Balzamu dzer katru dienu
“Balzamu dodu katru rītu brokastu laikā pa dažām tējkarotēm, tas uzlabo asinsriti un stiprina organismu,” stāsta Ruta Miķēne. “Dāvinātais balzams nekur nav pazudis. Balzamu katru rītu sāku dot pirms pusotra gada, kad Almas kundzei pasliktinājās veselība, viņa tikai gulēja un vairs nevarēja piecelties.”
“Ārste toreiz nedeva vairs nekādas cerības, bet Ruta ar labu kopšanu viņu piecēla no gultas. Vai tad viņa sēdētu pie galda, ja būtu slikta kopšana?” teic Alīne Šulce.
“Kad Almu atveda no slimnīcas, viņai bija radušies izgulējumi, bet tos izārstēju,” stāsta aprūpētāja.
Kādreiz līgumā ar sociālo dienestu bijis noteikts, ka viņai ir jāstrādā trīs dienas nedēļā pa divām stundām, bet, kad Almas tante vairs nevarēja paiet, noteikts ceturtais aprūpes līmenis, kuru piemēro guļošiem cilvēkiem. Tas paredzēja, ka katru darbdienu jāstrādā divas stundas.
“Bet es nāku arī brīvdienās, un tā jau divus gadus. Kad viņa saslima, nācu pat trīsreiz dienā, lai iedotu ēdienu un zāles,” stāsta aprūpētāja. “Pa dienu uz galda vienmēr ir atstāti cepumi, bulciņas, konfektes vai kas cits, tēja. Šodien nez kāpēc viņa cepumus bija izmetusi atkritumu tvertnē. Almai garšo viss, arī konfektes un šokolāde, vīnogas, gaļa, kotletes. Es zinu, cik daudz un ko viņa drīkst ēst, taču ciemiņi, atnesot kūkas, dodot citus saldumus, kaut ko treknu, nodara sliktu, jo pēc tam rodas gremošanas traucējumi, kas jāārstē.”
“Ko gan no simtgadnieka var gribēt!” klausoties sarunā, saka pati Alma Ozola.
“Man pārmet, ka dodu putras, bet tās ir jādod, tās ir veselīgas un Almai labi garšo. Viņai taču nav neviena zoba,” turpina Ruta Miķēne. “Auzu putras vāru pienā, nevis ūdenī. Almas tante ēd visu, ko viņai dod, sāta sajūta ir zudusi. Šonedēļ kāds viņai ir iedevis šprotes — tās atkal rada gremošanas traucējumus! Bet citi to nesaprot.”
“Mēs jau neko treknu nedodam, tikai kādas ogas, pīrādziņus,” teic Aina Siliņa. “Irēna Korsiete šonedēļ atnesa avenes, un Almas tante ēda ar lielu apetīti.”
“Nedēļu pēc jubilejas atbrauca Almas bijušie kaimiņi, kas tagad dzīvo Jelgavā, arī vīrietis, kurš stāsta, ka ir viņas krustdēls,” teic Alīne Šulce. “Alma kādreiz stāstīja, ka daudz palīdzējusi kādai daudzbērnu ģimenei, kura dzīvojusi kaimiņos. Viņi atnesa dažas puķes, bet vairāk neko neredzēju. Viņi apēda visu, ko Ruta bija uz galda salikusi, vārīja kafiju, vienu tējkannu pēc otras, es tik saķēru galvu.”
“Kad atnācu, uz galda vairs nebija konfekšu kastes, bija izdzerta visa kafija, bet ledusskapī vairs nebija desas, ko biju nopirkusi,” teic Ruta Miķēne. “Taču saņemu pārmetumus, ka es to visu esmu paņēmusi.”
“Kad sociālajā dzīvoklī dzīvoja arī trešā iemītniece, te bieži nāca dzērāji. Arī tagad var kāds ienākt un kaut ko paņemt, dzīvokļa ārdurvis var aizslēgt tikai no iekšpuses,” stāsta Alīne Šulce. “Kad kaut kur aizeju, tās paliek vaļā.”
Atvaļinājuma nav
“Kad esmu bijusi sociālajā dzīvoklī, Almīte vienmēr ir saposta, aprūpēta, tīros palagos, tie ir meli, ka viņu nebarotu, slikti aprūpētu,” saka mājas vecākā Maiga Getcs. “Vienīgi periods no brokastīm līdz pēcpusdienas ēšanas reizei ir par garu, varētu būt īsāks.”
“Aprūpētāja saņem Almas tantes pensiju, 143 latus, bet sociālajā dienestā nevarēja uzrādīt čekus par iztērēto naudu,” saka mācītājs Valdis Baltruks. “Skaisti jau skan — zupu nes no savām mājām, bet vai tā nav dzīvošana no Almas tantes pensijas? Nenoliedzami, aprūpētājas darbs ir grūts, bet vai tā ir aprūpe, ja pāris reižu dienā Almas tantei aiznes ēdienu? Svaigā gaisā viņu neviens neizved. Ja vecs cilvēks “ieguļas”, viņš ātri vien zaudē spēkus, pats vairs nespēj staigāt. Almas tantei bija gūžas operācija, bet arī citiem cilvēkiem tāda ir veikta, un viņi staigā.”
“Pēc gūžas operācijas Almas tante vēl kādu laiku staigāja. Algu man maksā par Alīnes Šulces aprūpi pirmajā līmenī un par Almas Ozolas aprūpi ceturtajā līmenī, pēc nodokļu nomaksas saņemu kopā 58 latus mēnesī. Piecu gadu laikā, kopš aprūpēju Almas tanti, atvaļinājuma man nav bijis. Almas tantes pensiju saņemu tikai vienu gadu, un līgumā ir teikts, kas man ir jādara, visu to arī izpildu,” skaidro aprūpētāja. “Līgumā nav teikts, ka man Almas tante jāizved svaigā gaisā, un es arī fiziski viena to nevaru izdarīt. Es nevaru Almas tanti viena ratiņos nonest pa kāpnēm. Ja draudzes sievietēm tik ļoti rūp Almas tantes veselība, viņas pašas kaut ko varēja izdarīt viņas labā! Kas nav pats aprūpējis vecu cilvēku, nesaprot, kā tas ir. Citiem ir viegli svētdienās vai šad tad pa retam atnākt un kritizēt, bet ikdienas darbu viņi neredz.”
“Mēs pašas esam ap 70 — 80 gadu vecas, nespēcīgas, nevaram palīdzēt izvest laukā,” saka Aina Siliņa.
Baiba Tālmane skaidro — aprūpētāja nestrādā pilnu slodzi, noslēgtais darba līgums atbilst Darba likumam, un līgumā atvaļinājums nav paredzēts. Sociālais dienests neprasa uzrādīt čekus, jo aprūpētājai ir Almas tantes pilnvara, ka viņa pensijas naudu izlieto aprūpes pakalpojumu sniegšanai, viņa pērk pārtiku, medikamentus, higiēnas preces, un daļa naudas viņai paliek par darbu brīvdienās, par papildu stundām, par kurām pašvaldība nevar samaksāt. “Redzam, ka Almas tante tiek aprūpēta, pabarota, sakopta, mums nav šaubu par naudas izlietojumu,” viņa saka. “Līdz šim mums nav bijis nevienas sūdzības par aprūpētājas darbu, tās saņēmām tikai pēc Almas tantes 100 gadu jubilejas.”
Ruta Miķēne teic, ka viņas dzīve pēc jubilejas pārvērtusies par murgu — viņa jūtas kā aplieta ar mēsliem. No draudzes loceklēm savu tiesu saņēmusi arī Alīne Šulce par to, ka aizstāvot aprūpētāju.
Ievieto Iršu pansijā
Sarunas laikā sociālajā dzīvoklī “Staburaga” reportiere zvanīja Ainai Siliņai, aicināja atnākt un parunāties ar aprūpētāju, taču viņa atteicās, jo tas radīšot uztraukumu un pasliktinās veselību, paaugstināšoties asinsspiediens. Ruta Miķēne teic, ka tā arī Aina Siliņa pie viņas nav bijusi un runājusi.
Aina Siliņa pirms pāris dienām “Staburagam” pa tālruni sacīja, ka kopā ar citām pensionārēm darīs visu, lai Almu iekārtotu Iršu pansijā.
Baiba Tālmane informēja, ka tiek kārtotas formalitātes, lai Almu Ozolu pārvestu uz Iršu pansiju, bet ne jau tādēļ, ka to kāds pieprasa. “Agrāk Alma Ozola neparko tam nepiekrita, viņa sacīja, ka grib palikt vienīgi sociālajā dzīvoklī. Ja persona nepiekrīt, ar varu mēs viņu nekur citur nevedam. Bet pēdējoreiz sarunas laikā viņa atbildēja, ka ir vienalga, kur dzīvot, tādēļ arī pieņēmām tādu lēmumu. Tur Almas tantei būs ilgstoša aprūpe.”
Vakar Almas tante ir pārvesta uz Iršu pansiju. “Tagad prāts man būs mierīgs, Iršos trīsreiz dienā dos siltu ēdienu,” saka Aina Siliņa.
***
“Staburags” nav Temīda, lai spriestu taisnu tiesu. Mēs nezinām, kurš saka patiesību vai ko noklusē, kurš ir ietekmējies no citu teiktā, kurš kaut kur dzirdēto ir uzdevis par īstenību. Mēs varam izteikt vien savas pārdomas, vērojot no malas: ja jau aprūpe ir bijusi tik slikta, vai cilvēks nodzīvotu līdz 100 gadiem? Piecu gadu laikā par viņas aprūpi sūdzību nav bijis. Pēdējos divus gadus viņa nestaigā, bet vai ir daudz simtgadnieku, kuri to spēj? Ja arī kāds redzēja, ko var izdarīt labāk, kādēļ to jau sen nepārrunāja ar aprūpētāju, ar sociālo dienestu, kas nosaka veicamos aprūpes darbus? Ir viegli šad tad cilvēkam kaut ko uzdāvināt, bet katru dienu aprūpēt, ēdināt, mazgāt, veikt higiēnu — tas ir grūts darbs, kuru ne katrs spēj veikt. To, ko tas nozīmē, zina tikai tas, kurš to dara. “Staburags” nedzirdēja, ka pensionāres kaut ko no tā būtu darījušas. Padomāsim kaut vai par to, vai vienā stundā no rīta un vienā stundā vakarā var sagādāt visus vajadzīgos produktus, izvārīt zupu vai citu ēdienu, cilvēku nomazgāt, pabarot un vēl izvest pastaigāties? Tas nav iespējams. Ja jau pensionārēm tik ļoti rūpēja Almas tante, viņas pašas varēja pieteikties palīgā, veicot kādus darbus brīvprātīgi vai sarunājot jaunākus draudzes locekļus, par to vienojoties ar sociālo dienestu un aprūpētāju. Piemēram, katru dienu izvārīt un iedot siltas pusdienas vai izvest svaigā gaisā, ja jau pašvaldība to nevarēja nodrošināt.
