Daudzesietes Astrīdas Feilas spraigo un darbīgo dzīves posmu nomainījis apcerīgais un miera pilnais. Bez vīra lielie saimniecības darbi kļuvuši mazāki, ikdienas solis lēnāks. Ar jautrību gan iepriecina viņas mazie draugi — gailis ar vistu baru, pirms pieciem gadiem dāvinātais suns Džeris, lielā kaķu saime.
Izauklēja māsas un brāļus
Dzimusi Ilūkstes novada Bebrenē un mācījusies turpat skolā. Tas, kas mūsdienās izklausās pēc romantikas, Astrīdas bērnībā bija ikdiena — dzīve bez elektrības, vakari petrolejas lampas gaismā. Trīs brāļi un četras māsas izauga, lielākoties pateicoties Astrīdai, jo, kamēr vecāki strādāja, viņa uzņēmās auklītes pienākumus. Tagad jubilāre atzīst, ka, iespējams, tādēļ pašai ir tikai viens bērns. Tagad viņas izauklētie brāļi un māsas izklīduši pa Latviju, un, kamēr vīrs bija, laiku pa laikam izdevās visus apciemot. Mazdēlu Gati gan izauklējusi. Grūti gājis, toties tagad, kad izaudzis, kopā ar ģimeni, mazmazmeitu ciemos atbauc bieži. Bērnībā vairākus gadus mācījies Daudzeses pamatskolā, un, kad jau pratis rakstīt, ziemā sniegs ceļam no mājām līdz skolai bija burtiem un cipariem aprakstīts.
Astrīda jaunībā vairākus gadus dzīvojusi Vallē, strādājusi fermā. Sešdesmito gadu sākumā kūtīs slaukšanas aparātu nebija. Piecpadsmit govju trīs reizes dienā izslaukt — toreiz tā varēja. Iepazinusies ar Jāni, viņš iegādājies “Muižniekus”, un Astrīda iekārtojās darbā “Putrānu” fermā, kopa cūkas. Līdzīgi kā pie govīm, arī cūku fermā visi darbi, izņemot barošanu, bija jāveic rokām. Par smago darbu alga bija niecīga, tāpēc Jānis teicis: “Pietiek, stājies ārā no kolhoza!” Iesniedzis kolhoza priekšsēdētājam “papīrus”, un turpmāk Astrīda strādāja mājās, kopa divas savas govis un nebojāja veselību. Vēlāk piedāvāts darbs kolhoza ēdnīcā, bet Jānis bijis nelokāms: “Nekāds darbs, dzīvosi mājās!”
Gailis ir pagalma saimnieks
“Tagad es viena pati jau divus gadus “kūkoju”,” saka jubilāre. Govis pārdotas, arī lielais trušu pulciņš strauji samazinājies, un to pašu drīz domā likvidēt. Toties vairāk laika atliek abiem vaļaspriekiem — adīšanai un grāmatu lasīšanai. Agrāk gan vīrs rūpējies un teicis, lai saudzē acis un ada retāk. Trešais vaļasprieks — kaķu turēšana — kā pats no sevis radies, jo laiku pa laikam “Muižnieku” apkārtnē kāds pieklīst. Bijis gads, kad ap divdesmit te dzīvojuši. Vienu atved un atstāj likteņa varā, cits no kaimiņu mājām atnāk. Astrīdai laba sirds, paņem, lai pabarotu, bet viņi paliek uz visiem laikiem. Pagalmā nemiera cēlājs ir gailis Petjka. Īsts negatnieks, ka pat Astrīdas dēlam uzbrūk un sunim no gaiļa spārnu sitieniem jāslēpjas būdā. Toties prāvais vistu bariņš ir pasargāts.
Dārzā vēl zied pēdējās rudens puķes. Jubilāre saka: “Tās ir mana vājība, nekad nevar būt par daudz.” Tāpēc pilsētas dzīvi viņa nevarētu paciest. Nespētu palikt četrās sienās un rītus ar basām kājām zaļā zālē nemainītu pret asfaltu. “Muižnieku” tuvumā gan nav vietas, kur peldēt, bet agrāk izmantoja katru iespēju un bērnībā līdz pat pirmajam ledum upē bridusi.
***
Ir rudens, un uz sola, sētas zedeņiem saliktās daudzās stikla burkas žūst konserviem. Pagrabā plaukti atkal piepildīti, bet pēdējiem tomātiem no siltumnīcas tajos vēl vieta būs. Kulinārijas lietās liels palīgs esot dēls. Arī dzimšanas dienas galdu palīdzēs klāt. Brīvdienās atbrauks arī krustdēls ar ģimeni.
