— Portālā draugiem.lv pamanīju, ka viena paziņa vasaras vidū apprecējusies, nenocietos nepajautājusi — kur un kā iepazināties? “Internetā!” viņa atbildēja un piekrita par to pastāstīt. Daudzi pret virtuālo iepazīšanos ir skeptiski noskaņoti un uzskata, ka tā ir velta laika izšķiešana, jo otru pusi tā nav iespējams atrast. Taču šis ir stāsts ar laimīgām beigām — kā divas dažādās Latvijas vietās mītošas vientuļas sirdis virtuāli atradušas viena otru.
Tā dara visi
Pēc šķiršanās no drauga, ar kuru kopā biju gandrīz piecus gadus, par jaunām attiecībām nedomāju — nebija ne spēka, ne gribēšanas savā dzīvē ielaist citu vīrieti. Ik pa brīdim uzradās pa kādam pielūdzējam, bet tas tikpat ātri beidzās, kā sākās — secināju, ka vienam vajadzīga aukle, otram — izcila mājsaimniece, trešais gatavs ievākties manā dzīvoklī kaut rīt, ja vien to ļautu. Atmetu ar roku un dzimšanas dienas ballītēs pie draugiem vairs neatļāvu sevi iepazīstināt ar kādu no neprecētajiem klases vai studiju biedriem.
Kādu vakaru, draudzenes mudināta, ka “tā visi darot” un “tā ir visērtāk”, beidzot saņēmu drosmi un reģistrējos portālā otrapuse.lv. Uz iepazīšanos internetā raudzījos ar aizdomām un skepsi — nekas labs tur nevar iznākt, tā biju secinājusi no paziņu un darbabiedreņu stāstītā, kuras savu laimi internetā jau bija meklējušas, tikai nebija atradušas. Izpildot reģistrācijas anketu, 99% rakstīju patiesību, uz jautājumiem atbildēju godīgi, ievietoju arī savu fotogrāfiju, kurā biju labi redzama, neslēpos, kā to dara lielākā daļa — ievietojot miglainu, no tālienes vai sāniem uzņemtu kadru. Mans mērķis nebija ne nopietnas attiecības, ne tikai sekss, kā anketā varēja norādīt, lai vīrieši varētu “izfiltrēt” sev piemērotākās kandidātes. Vēlējos vien atrast patīkamu sarunbiedru, ar kuru sarakstīties vakara stundās, aprunāties un, iespējams, kādreiz arī kopā kaut kur aiziet.
Meklē jaunus horizontus
Liels bija mans pārsteigums, kad pirmajā pusstundā pēc reģistrēšanās portālā pretējā dzimuma piedāvājumi sāka birt kā no pārpilnības raga, nezināju, ka latviešu vīriešiem ir tik spilgta iztēle, ka viņi prot lietot epitetus un tā fantazēt. Tiem, kuri sveiciena vietā uzreiz piedāvāja satikties un sīki un smalki izstāstīja, kas viņiem patīk gultā un ko viņi gribētu ar mani darīt, nemaz neatbildēju. Arī tas, kurš alka pēc seksa gumijas zābakos, manu atbildi nesaņēma. Tiesa, viens no viņiem bija ļoti neatlaidīgs tips un pēc piektās vēstules, ko es ignorēju, atsūtīja man sesto — tā sastāvēja tikai no lamuvārdiem gan latviešu, gan krievu valodā.
Vēl vīriešus “izfiltrēju” ar “gramatikas metodi”, kā pati to nosaucu — neatbildēju uz tādām vēstulēm, kur divos teikumos bija divdesmit gramatisku kļūdu. Ja vīrietis neprot pareizi uzrakstīt divus teikumus, turklāt manu vārdu raksta ar mazo burtu, ko no viņa var gaidīt dzīvē, kad atvērs muti?
Atsijāju arī tos, kuri par mani bija krietni jaunāki — manuprāt, tā būtu tikai lieka laika tērēšana abām pusēm, lai gan divdesmitgadīgie bija diezgan uzstājīgi, apgalvojot, ka meklē nopietnas sievietes ar pieredzi, viņu vecuma meitenes esot neinteresantas. Neielaidos arī ar tādiem, kuri neslēpa, ka ir precējušies, bet viņu “kuģi meklējot jaunus horizontus” — lai izkar enkuru citā ostā. Arī jestrajiem pensionāriem neizdevās man iestāstīt, ka ir gana jauni un vecumu starpība — divdesmit gadu — mūsdienās tāds nieks vien ir.
Vēstuļu maratons
Tad nu palika tādi, kuri rakstīja, ka ir brīvi, uzreiz nepiedāvāja seksu, nesolīja precēt pirmajā randiņā un zināja, ka vēstulē “Tu” jāraksta ar lielo burtu, turklāt pilnībā bija izpildījuši anketu, pastāstot par savām interesēm, neslēpjot rakstura īpašības un arī to, kādu sievieti un kāpēc vēlētos sastapt. Ak, jā, turklāt vēl ļoti pievilcīgi! Tādi man trāpījās trīs no apmēram 150! Ar viņiem arī izveidojās interesanta sarakste. Šķiet, interesanti bija gan man, gan viņiem, un nedēļas laikā jau biju pieradusi, ka manā e-pastkastītē no rīta ir trīs “Labrīt! Kā Tev klājas?” vai “Jauku dienu!”.
Runājāmies ne tikai par to, kā pagājusi diena, arī par mūziku, kino, par to, ko vēlas sievietes un ko — vīrieši, ko gaidām no ideālām attiecībām un kāpēc līdz šim tādas nav izveidojušās. Aptuveni pēc mēnesi ilgas sarakstes nepārprotami sapratu, ka ar vienu no viņiem ir izveidojusies ciešāka saite, viņš man patīk krietni vairāk par pārējiem, to jutu arī no viņa, tāpēc abi pārējie vēstuļu draugi pamazām kļuva neinteresanti, līdz vēstuļu sūtīšana beidzās pavisam. Savukārt no sava virtuālā drauga drīz saņēmu ierosinājumu: “Apmaināmies ar tālruņa numuriem?”, kam sekoja vēstulīšu maratons divu nedēļu garumā un uzaicinājums braukt pie viņa ciemos.
Uztraukums kā pirms eksāmena
Tā kā internetā iepazinos pirmo reizi, mans satraukums pirms pirmā randiņa bija milzīgs. Braucot uz Rīgu, divas reizes gribējās izkāpt no vilciena pusceļā, tomēr pārvarēju bailes un aizbraucu līdz galam. Biju izlēmusi: ja mani nesagaidīs tas pats smaidošais un labsirdīgais vīrietis, kurš uz mani raudzījās no iepazīšanās portāla profila, izlikšos, ka arī es neesmu īstā, iejukšu pūlī un pazudīšu. Braucot vēl apcerēju viņa miesasbūvi. Ja nu gadījumā bildē slikti varēja saskatīt un viņš patiesībā būs divtik būdīgāks, lielāks, garāks — tāds, kurš mani var “pasist padusē”, arī tad laidīšos prom.
Rokas trīcēja, šķiet, sakarīgi nevarēju pat domāt, uztraukums bija tikpat liels kā pirms eksāmena vai kursadarba aizstāvēšanas augstskolā. Izkāpusi no vilciena, ļāvu sevi atrast viņam, jo nevienu lielas miesasbūves tipu sporta biksēs ar beisbola nūju, kurš kādu gaidītu, savā tuvumā nemanīju, tāpēc uztraukums pamazām sāka norimt. Un tur jau viņš nāca: smaidīgs, tieši tāds pats kā fotogrāfijā: “Es līdz pēdējam brīdim neticēju, ka tu tomēr atbrauksi,” viņš teica un saņēma manu roku.
Katra jutīs pati
Pirmā tikšanās reālajā pasaulē izvērtās skaistā, garā, naksnīgā pastaigā pa pilsētu un sarunās līdz rītam. “Vai tu proti arī ravēt?” viņš man jautāja no rīta. Atbildēju: jā, protu un varu, ja vajag. Kāpēc tāds jautājums, īsti nesapratu. Viņš toreiz pasmaidīja. Tikšanās kļuva arvien biežākas, līdz vienā reizē viņš teica: “Es negribu, lai tu brauc prom.” Un sekoja bildinājums, kuram es atbildēju “jā”.
Gada laikā esmu mainījusi dzīvesvietu un nodarbošanos, mana dzīve ir apgriezusies par 180 grādiem. Vai nav neprātīgi? Varbūt mazliet. Kāzu dienā, būdams jau mans vīrs, viesiem jokojot viņš teica: “Uzzinot, ka prot arī ravēt, sapratu, ka viņa man ir īstā!”.
Ko varu teikt par iepazīšanos internetā? Jādomā ar galvu! Nevajag ieciklēties, ka nekas neizdosies, un tieši tāpat — ja uzreiz neizdodas, nevajag zaudēt cerību. Viss notiks tā, kā tam jānotiek, tikai jādomā labas domas un jāatceras, ka virtuālā vide ir ļoti “slidena”, nevajag zaudēt modrību, jo ne visi ir godīgi un ne visiem ir labākie nodomi. Ja iepazīšanās portālos ir iespēja izpildīt anketas, bet vīrieši to nedara, pastāsta par sevi ļoti skopi vai, tieši pretēji, sarakstījuši zilus brīnumus, jāsaprot, ka nav kaut kas kārtībā. To, vai būs vēlme virtuālo draugu satikt arī dzīvē, katra sieviete noteikti jutīs pati.
