Gandrīz “Straumēni” — pirmais ienāk prātā, ieraugot Sērenes pagasta “Celmāres”, kurās saimnieko Ārija Zoltnere. Tikai retas dzeltenas lapas redz takās, viss nogrābts, zālīte nopļauta, dobēs zied rudens puķes, katrs stūrītis rūpīgi apkopts, saglabājot kaut ko ļoti latvisku un senatnīgu. Mājas ir meža ielokā, sveši te iemaldās reti.
Kā Ķencis un Pāvuls
Istabā uz plaukta un krēsliem satupušas krāsainas ogas — ķirbji, tomāti, zaļa un oranža paprika. Plauktos grāmatas, pie loga uz tumši brūnā rakstāmgalda podiņos zied zemenes, tām līdzās telefons ar griežamo ripu un mazs radio. Sienas pulksteņa cejeri sarunas laikā neizkustas, stundenis laiku skaitījis jau gadsimtu, varbūt mazliet ilgāk un tagad, kā saimniece saka, esot “apvainojies”, jāmeklē meistars. Laikrādis apstājies, bet laiku jau tas neaptur. Kopš aizsaulē vīrs Roberts, pagājis 12 gadu, bet pēdējos desmit mājā dzīvo un palīdz saimniekot Ārijas kundzes klasesbiedrene Spodra Vilcuka. Kā daudzi Latvijas brīvvalsts laikā dzimušie, kam bērnība kara, bet jaunība aizritēja kolhozu veidošanas laikā, arī Ārija un Spodra daudz strādājušas. Taču viņas ne reizi nesaka — grūta dzīve vai slikti laiki. It kā kaut kur būtu uzgājušas neizsmeļamu optimisma aku.
— Kā ir, tā jādzīvo, — smejas Spodra. — Un mēs esam optimistes! Pirms desmit gadiem no Jaunjelgavas pārcēlos pie savas klasesbiedrenes Ārijas. Es viena, viņa viena — kopā priecīgāk. Smejos, ka esam kā Ķencis un Pāvuls — Ārija lēnīgāka, apdomīgāka, bet es ašāka. Arī kaut kur ejot, viņa lēnāk, es vienmēr aizskrienu pa priekšu, ka elpu aizsit ciet. Ceļi sāp, un ir jau šādas tādas vainas. Ko darīt, ja ātra daba? Kā ir, tā ir. Ārija ir Strēlnieks, es — Mežāzis, bet vēl ne viņa mani nošāvusi, ne es viņu nobadījusi.
Kaut darva līst!
— Bieži saka — cilvēki nemainās. Kā domājat jūs?
— Būtība nemainās, bet uzkrātā pieredze, piedzīvotais tomēr katrā kaut ko maina. Arī es esmu mainījusies.
— Ir kaut kas tāds, ko būtu sevī vēlējusies mainīt?
— Ja es dzīvotu vēlreiz, vairāk domātu par sevi. Vienmēr daudz esmu raizējusies par citiem, kā palīdzēt, kā labāk izdarīt, pārāk dzīvojusi līdzi citiem, satraukusies, pārdzīvojusi, priecājusies. Bet tā jau nebija mana dzīve. Jābūt mazliet egoistam, ne daudz, bet tā veselīgi vajag gan būt.
— Kuru laiku visvairāk izjūtat kā savējo?
— Mans noteikti ir divdesmitais gadsimts, tajā bērnība, jaunība, brieduma gadi. Divdesmit pirmajam gadsimtam grūti tikt līdzi. Tagad ir citi laiki, mums bija tā: ja kaut kas jāizdara, tad kaut vai darva no gaisa līst! Tik ātri paskrien dzīve, ka brīžiem par pagājušo šķiet — patiešām bija vai tas viss tikai sapnis. Gadus jūtu tad, kad kaut ko fiziski nevaru izdarīt. Un arī laika vairāk ir. Lai gan vaļasprieks — adīšana — laiku patērē negausīgi. Tomēr tas trakais skrējiens, kāds bija kādreiz, kad kūtī lopiņi gandrīz trijos stāvos, dārzs, fermu pārzines darbs kolhozā, “Daiļradē”, tagad rimis, un ir laiks visu pārdomāt.
Kurina vāciešiem, peras krievi
— Kā nokļuvāt šajās mājās?
— Piedzimu tepat mājās, ne slimnīcā. “Celmāres” uzcēla mans tēvs. Vecaimātei viens dēls krita kaujās Pirmajā pasaules karā, par to ierādīja zemes gabaliņu mežā. Vieni celmi te bij’, tēvs nolīda līdumu, celmu malku pārdeva Jaunjelgavas ebrejiem un palēnām uzbūvēja māju, saimniecības ēkas. Dzīvojām pieticīgi, tāpēc mūsu ģimeni neskāra deportācijas. Vecāki mūs, trīs bērnus, ļoti gudri audzināja, no viņiem dzīvei daudz padomu esmu ņēmusi. Nekad nedzirdējām strīdus, asu vārdu pārmaiņu. Nav iespējams bez strīdiem nodzīvot, bet viņi mācēja savaldīties, izrunāt un nesaskaņas nogludināt, bērniem nedzirdot. No mātes iemācījos viesmīlību, viņa vienmēr teica: ja mājās ienāk ciemiņš, tad galdā jāceļ cienasts, pat tad, ja it kā nekā nav — tēja taču vienmēr būs. Bieži esmu pārdomājusi tēva teikto — ja esi pārāk labs, tevi uzskatīs par muļķi. Bet nevar jau no cilvēka prasīt to, kā nav, — kāds esi, tāds esi.
— Jūsu bērnība bija kara laikā. Vai atminaties kādus notikumus?
— Jā, viens prātā palicis īpaši spilgti. Netālu no mūsu mājām bija apmetušies vācieši. Atnāca un palūdza izkurināt pirti, vakarā nākšot pērties. Maksāšot ar cigaretēm. Puiši berzē rokas, nu būs cigaretes, kurina ar’. Vakarā gaida, gaida — vācieši nenāk. No rīta skatāmies — pie mūsu šķūņa stūra krievu tanks piebraucis, gan vīri, gan sievas tur bija. Sievas bārstīja konfektes zālē, mēs uzlasījām. Tajā pašā dienā krievi aizgāja pirtī nopērties. Tā iznāca — kurināja vāciešiem, pērās krievi.
Precinieku atved fūrmanis
— Kā satikāt savu vīru?
— Pirmo reizi tepat šajā istabā arī satikāmies. Tas bija 1961. gada 28. februārī, tieši manas mammas dzimšanas dienā. Kādreiz, senākos laikos, bija ierasts braukt precībās, tolaik gan tas vairs nebija modē, taču tā notika. Mans nākamais vīrs Roberts, kuram bija stāstījuši par mani, saposās un tajā ziemas dienā ieradās te. Kaimiņi mātei bija teikuši, lai gaidot preciniekus. Mēs ar brāli istabā runājāmies, un, rau, jaunjelgavietis, fūrmanis klibais Mārtiņš atvizināja svešinieku. Roberts, ieraugot mani kopā ar brāli, nodomājis, ka tas vēl kāds pielūdzējs, un uz sliekšņa minstinājās, kamēr nāca māte no kūts un ar spaiņiem iebīdīja viņus iekšā. Roberts bija dūšai drusku ieņēmis, bet tāpat necik drošs. Abi ar klibo Mārtiņu paēda, padzēra un aizbrauca. Drīz vien — 8. martā — atkal klāt, šoreiz kopā ar kaimiņu, ar konfektēm, puķēm. Atkal mazliet ieņēmis dūšai. Liku viņam saprast, ja domā par precībām, lai brauc viens un skaidrā. Sākām tikties biežāk un 1962. gada 23. jūnijā svinējām kāzas. Nekādas lielās svinības negribējām, mani pirmās laulības pieredze bija apdedzinājusi, Robertam jau bija 35 gadi — rūdīts vecpuisis, ko nu tur svinēt. Taču kas to deva! Tiklīdz kolhozā un Roberta darbavietā mežniecībā uzzināja, ka precamies, visi kā sadeguši, nemaz neprasīja, vai un kā svinēsim — viens brūvēs alu, otrs ceps maizi, pašu cūka, divi piena teļi — tas kāzu galdam. Tepat “Celmārēs” zem ābelēm bija garš jo garš galds, trīs dienas svinējām. Kā jau Līgo svētkos, arī ugunskurs bija un dažnedažādas jautras izdarības. Roberts bija ātras dabas, kad viņš aizsvilās, nestrīdējos, spaiņi rokā un pati pa durvīm prom. Kad dusmas norima, visu rāmi izrunājām. Gudrs, erudīts un strādīgs bija. Aizupes meža skolu beidzis, mežsargs, bitenieks, galdnieks. Ar viņa izgatavotajām mēbelēm arī visu mūžu iztikām. Kopā izaudzinājām manas mirušās māsas dēlu Aivaru. Viņš dzīvo Sērenē, man ir vedekliņa, mazbērni. Pirms divpadsmit gadiem Roberts nomira. Domāju, mums bija laba dzīve, jo neilgi pirms aiziešanas Roberts teica: cik es esmu laimīgs!
Ugunsgrēks dod stelles
— Zinu, ka esat audēja. Kur iemācījāties aust?
— Tēva māsa ierādīja. Aušana — tā ir kā māksla. Toreiz apkārtnes sievas, audējas, nāca kopā, un es varēju skatīties un klausīties, ko viņas par aušanu runā. Vēlāk piecpadsmit gadu nostrādāju “Daiļradē”. Esmu no smilgām un kalmēm audusi. Vairs jau neaužu, stelles aizdevu projām. Tās nonāca pie talantīgas skolnieces, tagad auž viņa. Ļoti ātri iemanījās, katram tā nevedas. Stellēm bija interesanta vēsture. Manas vecāsmātes ģimene, kupla saime ar deviņiem bērniem, dzīvoja trūcīgi, īpaši, kad nomira ģimenes tēvs. Māte tolaik dzīvoja kādās dzirnavās, bet dzirnavnieks īpašumu bija apdrošinājis un gribēja nopelnīt, ēku nodedzinot. Tā arī noticis, un, atlīdzinot zaudēto, dzirnavnieks iedevis stelles.
Nekad nav tā, ka nav, par ko priecāties
— Kas jūs var nokaitināt?
— Čīkstēšana, gaušanās par dzīvi. Nav naudas, nav laika. Nekad nav tā, ka nav, par ko priecāties. Un, ja ir slikti, tad jāpriecājas par to, ka nav vēl sliktāk, jo sliktāk var būt vienmēr.
— Vienmēr jābūt optimistam, — piebilst Spodra. — Piecelies no rīta pilnīgi dulls, viss sāp un nelabi, bet vajag iegalvot sev, ka būs labāk. Un tad arī tā ir. Bieži padomjlaikus nopeļ, es tam nepiekrītu. Tas taču bija mūsu jaunības laiks. Kad esi jauns, stiprs, gribas dzīvot un priecāties, vienalga, kāds režīms būtu! Jaunību taču nevar atlikt. Nav mūsu vaina, ka bija tāds laiks.
— Kāds, jūsuprāt, ir latvietis?
— Muļķības, ka skaudīgs, nenovīdīgs, pirmkārt, latvietis ir pamatīgs. Ja kaut ko iesāk, tad pabeidz. Un godīgs. Kur tad tie sliktie ir? Mums ir tik labi cilvēki apkārt, kaut vai tepat skaties — labi gan tuvāki, gan tālāki kaimiņi.
