Vedeklas un vīramātes attiecības un paaudžu nesaprašanās ir problēmu klasika. Arī Ievas un Helēnas stāsts ir no šīm “sērijām”, bet šoreiz nesaskaņu iemesls liek pat pavīpsnāt.
Šim stāstam ir citāds sākums.
Helēnai dēla izredzētā patika. Ieva dzīvoja netālu kaimiņos, un Helēna ne reizi vien noskatījās, kā viņa rosās mātes puķu un sakņu dobēs, ja vajag, arī ar lopiem tiek galā. Jā, Ieva tiešām būtu laba saimniece un sieva Jānim. Toties nākamajam vīratēvam kaimiņu meitēns nemaz nepatika. Jautāts, kāpēc, viņš parasti uzšvirkstēja kā sērkociņš. Nepatīk, un viss! Mazā pagastā, kur visiem viss zināms, pie tam par otru labāk kā par sevi pašu, daža zobgale smēja, ka vecais laikam klusībā pats sev Ievu noskatījis, tādēļ negrib, lai dēls viņu prec.
Pārskaita grozus
Helēna dēlu atbalstīja, kāzas notika, lai arī tēvs apņēmās tās izjaukt, un jaunā ģimene savu dzīvi sāka veidot vīra vecāku mājās.
Vedekla ātri iejutās jaunajā dzīvesvietā. “Patiesībā viegli nebija,” atceras Ieva. “Māja veca, bez labierīcībām un vannasistabas. Mātes mājā, “līvānietē”, bija gandrīz visas ērtības. Pie tam vēl vīratēvs mūždien bija neapmierināts — te zupai sāls par maz, te malka pie plīts nepareizi nolikta. Tagad par to varu pasmaidīt, bet tad domāju, ko vēl vecis izfantazēs, lai man ieriebtu! Reiz sarīkoja pamatīgu skandālu par to, ka mātes kartupeļu talkai biju aizņēmusies grozus. Protams, pēc tam atnesu atpakaļ. Viņš taču pārskaitīja, vai ir visi, un vēl katru apskatīja, vai tik nav sabojāts. Par laimi, mani aizstāvēja Jānis, arī vīramāte bija manā pusē.”
Skandāli bez mitas
Nemitīgie skandāli it kā nepatīkamās vedeklas dēļ vēl vairāk pasliktināja arī Ievas vīra vecāku attiecības. “Viņiem bija dīvainas attiecības. Pāris gadu laikā ne reizi nemanīju sirsnības starp viņiem. Sarunas bija tikai par darbiem, un arī par tiem viņi nevarēja vienoties. Ja viens teica, ka jāsēj mieži, tad otram vajadzēja auzas, un tā bez mitas,” stāsta Ieva.
Pēc pāris gadiem Jāņa tēvs nelaimes gadījumā gāja bojā. “Toreiz domāju, ka tā ir laime nelaimē. Beidzot mēs varēsim normāli dzīvot,” atceras Ieva. “Man ļoti nepatika, ka vīrs arī savus radus noskaņoja pret Ievu,” ieminas Helēna. “Kad viņi atbrauca uz bērēm, neviens ar Ievu pat nesasveicinājās. Jurģītis jau bija piedzimis, pat bērniņu neapraudzīja.”
Draudzīgā gaisotnē
Daži gadi ģimenei aizritēja saskaņā. “Mēs ģimenē bijām ļoti draudzīgi. Vienmēr dalījāmies priekos un bēdās, visās lietās bijām vienoti. Gribēju, lai tā būtu arī manā jaunajā ģimenē. Viņiem nebija ierasts svinēt svētkus, vīramātei ļoti nepatīk svinības. Taču pamazām pārliecināju, ka vārda un dzimšanas dienas var atzīmēt arī šaurā lokā, sakārtojot māju, pagatavojot svētku pusdienas vai vakariņas. Šķita, ka viņai tas iepatīkas. Lai cik skarbi tas skan, bet šajos gados, kopš saimniekojām bez vīratēva, uzlabojās arī materiālā situācija. Vīramāte saimniecību pārrakstīja Jānim, līdz ar to varējām piedalīties dažādos projektos. Izremontējām kūti, uzbūvējām piena dzesētavu. Tad es izdomāju, ka pienācis laiks arī mājai. Lai mums būtu ērti un labi, lai bērniem būtu prieks, vajadzētu izremontēt māju, patiesībā pārbūvēt. Gribēju, lai mājās ierīko ūdensvadu, lai var pieslēgt automātisko veļasmašīnu un izbūvēt vannasistabu un tualeti. Ieminējos par to vīram, viņš mani atbalstīja un par mūsu iecerēm pastāstīja mātei. Ar to arī viss sākās,” teic Ieva.
“Dāma nevar iziet ārā!”
Dīvaini, bet Helēna šo jauko ieceri nespēja pieņemt: “Vecvectēvs šo māju necēla, lai kādu dienu to kāds izjauktu! Kas mājai vainas? Vannu un tualeti sagribējusi! Dāma nevar iziet ārā! Es visu mūžu eju, un nekas. Pirtī var nomazgāties! Kad es nomiršu, tad lai dara, ko grib, kamēr es dzīva, tas nenotiks! Man jau ar kūti pietika! Mums vienīgajiem bija palikusi dziļā kūts, tagad tāda pati kā visiem.”
Un šajā jautājumā Helēnu nav iespējams pārliecināt. Jā, mājai nav ne vainas, taču laika zobs ir darījis savu. Logu rāmji sapuvuši, un vēsā laikā pa tiem svilpo vējš. Arī krāsnis mūrētas jau sen un vairs nav tik siltumnoturīgas. Skaties, kur gribi, visi stūri “brēc” pēc remonta. Ieva kļuva sliktā vedekla, Jānis — par sievas līdzskrējēju.
Jānis izlēma rīkoties citādi — pasūtīja projektu jaunai mājai. Ar visām ērtībām. Savukārt Ieva vīramātei pavēstīja, ka tajā būs kaktiņš arī viņai. Taču Helēna par to pat dzirdēt negribēja: “Man ir sava māja, man žēlastības dāvanas nevajag!”
Naids sēj naidu
Uzklausot abas sievietes, var vilkt nosacītas paralēles ar Blaumaņa “Indrāniem”. Arī te divu paaudžu konflikts — lai viss paliek, kā ir, neko citu nevajag. Bija dziļā kūts, nu vairs nav. Vecajā guļbūvē ierīkot tualeti un ūdensvadu, apaļās krāsns vietā kamīnu? Neparko!
Vai jaunie kūti nojauca? Tikai modernizēja, lai izpildītu visas prasības, lai par augstāku cenu varētu pārdot pienu. Un galu galā, lai atvieglotu arī savu ikdienu. Domājot arī par nākotni un bērniem, lai viņiem lauku dzīve nesaistās vien ar brišanu pa mēsliem un smagu darbu no ausmas līdz tumsai. Vai Ieva grasījās māju nojaukt? Vien ieteica remontēt un sakārtot, lai ērtāk un mājīgāk dzīvot.
Žēl, ka tiekšanās pēc ērtībām kļuvusi par vīramātes un vedeklas nesaskaņu cēloni. Bet ja vien tas… Ne velti teic, ka naids sēj naidu. Un tā arī šajā gadījumā. Helēnas negatīvā attieksme pret Ievu pamazām bojā viņas attiecības ar mazbērniem, kuriem nepatīk, kā vecmāmiņa runā par mammu, un viņi sparīgi iebilst. Arī dēls ir kļuvis neiecietīgāks pret māti. Tad Helēna raud, pārdzīvo un nesaprot, kāpēc tā, jo nevienam skaidrojumam viņa nepiekrīt.
* * *
Taču jaunā māja top. Nesen tika svinēti spāru svētki. Jānis un Ieva cer, ka nākampavasar piedzīvos jurģus un ka māte visu pārdomās un būs kopā ar viņiem.
