(Nobeigums. Sākums laikraksta “Staburags” 13. septembra numurā.)
Raiba “kompānija”
Taču ne jau garaušus vien te var redzēt. Kad bijām pilsētiņā, saimnieki pabrīdina, lai pārāk tuvu neejam aunam, jo viņam todien bija kareivīgs noskaņojums. Bet ne jau visiem pietiek ar vārdiem, kādam tomēr gribas pārbaudīt auna kareivīgumu, un viņš miera traucētāju iedunkā ar’. Sak’, pats uzprasījās. Savukārt turpat dīķa malā piesietajam ponijam todien bija tāds vieglprātīgs noskaņojums pret sieviešu kārtas pārstāvēm, kuras tērptas svārkos. Viņš ar mēli “noskaidroja”, no kāda auduma apģērba gabals šūts. Savukārt, ja kāds uzskata, ka sievišķi prot taisīt skandālu, tad viņam vajadzētu patrāpīties ceļā zosu baram. Viņas svešiniekus savā pastaigas teritorijā nokaunināja ne pa jokam.
Šie gan ir tikai daži no Trušu pilsētiņā mītošajiem dzīvniekiem. Viņu skaits nemitīgi palielinās. No kaimiņiem iegādāts bullītis, ko varēs apskatīt, tiklīdz pilsētiņā viņam būs uzcelta nojumīte. Nesen dzīvnieku pulkam pievienojusies arī pundurkaziņa, viņa jau ir pabijusi Ogrē, piedaloties pilsētas svētkos.
Dzīve lauku sētā
“Lauku sētas izbraukumi” — arī tas ir viens no pasākumiem, kurus realizē pilsētiņas mērs. Par to ir ieinteresējušies ne tikai Rīgas, Jēkabpils un citu pilsētu vietējo svētku un gadatirgu rīkotāji, bet saņemti arī vairāki uzaicinājumi pie dalīties Lietuvas pasākumos. Ir bijis raksts Lietuvas laikrakstos, par savu Trušu pilsētiņu viņš stāstījis arī Lietuvas televīzijā. Ojārs teic, ka Aizkraukles reģionā gan vēl neesot būts, taču, manuprāt, tas ir tikai laika jautājums.
Kamēr vecāki iepērkas, bērni, aplipuši ap sētiņu, vēro, kā rit dzīve lauku sētā. Daudziem pilsētniekiem tā varbūt ir vienīgā iespēja redzēt mājdzīvniekus dabā. “Dzīvnieki jau savā starpā ir draudzīgāki nekā cilvēki,” saka Ojārs. Izbraukuma sētā vienkopus ir redzamas vistas, pīles, zosis truši, kaziņas, aitas… Pīle, lēnā gaitā gāzelējoties, iet un ieknābj trusim — sak’, nav ko man maisīties pa kājām. Gailis, atradis prāvāku graudu, tēlo džentlmeni un sauc uz maltīti vistas… Tādas un citas ainiņas vērojamas šajā dzīvnieku nometnē. Gadās arī pa kuriozam. Kāda māmiņa, ieraudzījusi milzīgu pīli, saka dēliņam: “Redz, tā ir zoss,” savukārt kāda cita, rādīdama uz tītaru, teic: “Redz, kur nelidojošs papagailis!”.
Būs ziemas “rezidence”
Diemžēl tūrisms pagaidām nedod pilsētiņas paplašināšanai nepieciešamos ieņēmumus. Nauda tiek iztērēta benzīnam, telefona sakariem un mājiņu materiāliem. Piemēram, mājiņas, kura ir Bauskas Rātsnams miniatūrā, izgatavošana izmaksāja ap 250 latiem. Tagad ir karstākais darba laiks ziemas krājumu sagādei pilsētiņas iemītniekiem. No nokultā vasaras kviešu lauka iegūtas četras tonnas graudu. Pašlaik rit sagatavošanas darbi, lai dzīvnieciņiem celtu salmu māju. Tajos ziemu varēs pārlaist mājputni un arī aitas — sals viņiem netiks klāt, jo griesti un sienas būs no salmiem, kas ļaus saglabāt siltumu. Turklāt jaunceļamā būve labi iekļausies apkārtnes ainavā. Trušu pilsētiņas mērs priecājas, ka nesen izdevies arī labiekārtot mašīnu stāvlaukumu.
***
Varbūt nav nemaz jāskumst, ja jums nepietiek naudas ceļojumam uz Parīzi. Brauciet uz Codes Trušu pilsētiņu jebkurā dienā — Francijā diezin vai tādu redzēsiet. Uz šejieni brauc arī daudz ārzemnieku, un saimnieks jau apsver iespēju pamatīgāk apgūt angļu valodu. Manuprāt, viņam būs jāmācās arī daudz citu valodu, jo, piemēram, nesen pilsētiņu apmeklēja tūristi no Čīles. “Esmu pārliecināts, ka pēc trim gadiem pie manas Trušu pilsētiņas būs skatītāju rinda,” sarunā sacīja Ojārs Narvils. Un man ne mirkli neradās šaubas, jo viņš ir cilvēks, kuram atbilst teiciens — vīrs un vārds.
