Jaunjelgavas vidusskolas direktores vietniece izglītības jomā Jeļena Kalniņa par nozīmīgu ieguldījumu vispārējās izglītības sistēmas attīstībā nupat saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu, ko svinīgā pasākumā viņai pasniedza Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks.
Jeļena Kalniņa Jaunjelgavas vidusskolā strādā kopš 1976. gada. Šī ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta, kurā darba gaitas sākusi pēc Daugavpils pedagoģiskā institūta beigšanas. Augstskolā jaunjelgaviete ieguvusi krievu valodas un literatūras, vācu valodas skolotājas kvalifikāciju.
“Skolā man labāk veicās eksaktajos priekšmetos, biju saņēmusi pat aicinājumu no Harkovas universitātes studēt “fizmatos”. Bet man, kā jau visām meitenēm, vairāk vilināja dzeja, grāmatas, literatūra, tāpēc izvēlējos studēt filoloģiju. Atceros, cik ļoti vīlies par manu izvēli tolaik bija fizikas skolotājs,” stāsta Jeļena Kalniņa.
Sākot strādāt Jaunjelgavā, skolotāja apguva arī latviešu valodu, jo viņas dzimtā valoda ir baltkrievu. No 1979. gada Jeļena Kalniņa strādā arī skolas administrācijā — ir ilggadēja direktora vietniece izglītības jomā, vairākkārt bijusi direktora pienākumu izpildītāja, māca vācu valodu vidusskolā, vada metodisko darbu.
Jaunjelgavas vidusskolas direktore Lauma Mīlīga stāsta, ka skolotājas Kalniņas sagatavotie audzēkņi ar izcilību piedalījušies dažāda mēroga krievu valodas olimpiādēs, viņa ir vadījusi skolēnu zinātniski pētniecisko darbu, virzījusi un vadījusi audzēkņus dažādos konkursos, projektos, jaunrades pasākumos. Ir uzņēmusies skolas gadagrāmatas veidošanu.
“Darbs ar skolēniem arī skolotājam dod vitalitāti, dzīvesprieku, tas vienmēr ir dzinulis būt jaunai, labi izskatīties, meklēt atbildes, izzināt. Katra nākamā paaudze ir zinošāka par iepriekšējo, jaunieši ir erudīti un atvērti visam jaunajam, reizēm arī skolotāji var no viņiem daudz ko gūt,” stāsta Jeļena Kalniņa.
Jautāju, kāds tad skolotājs mūsdienu jauniešus saista vairāk — stingrs vai tāds, kuru skolēni uztver kā draugu? “Pieredze liecina, ka vēlāk, absolvējot skolu, bijušie skolēni tomēr vairāk ir pateicīgi tiem skolotājiem, kuri viņus ir ieinteresējuši, aizrāvuši, bijuši prasīgāki un vairāk iemācījuši. Protams, skolēna un skolotāja attiecības nav iedomājamas bez labsirdības, sapratnes un draudzības, taču bez prasībām un stingrības šajā darbā arī nevar iztikt,” pārliecināta Jeļena Kalniņa.
