Intas Ramonas mājas pagalmā Aizkraukles vasarnīcu teritorijā rudens vēl nav jūtams — dobēs krāšņi zied puķes, siltumnīcā vēl ienākas tomāti, šoruden padevusies arī laba vīnogu raža. Jau piecus gadus Intas kundze ir aizkraukliete, nonākusi te, kā pati teic, likumsakarīgi: “Vienmēr, braucot uz Aizkraukli, ar baltu skaudību noskatījos uz vasarnīcu teritoriju — cik labi te būtu dzīvot! Pilsēta netālu, bet sajūta, ka esmu laukos. Kopš brīža, kad radās izdevība te iegādāties īpšumu, sāku ticēt, ka mūsu labās domas un klusākās vēlmes reizēm īstenojas, ja tam ļoti ticam.”
Tālruņa numurus zina no galvas
Intas kundzes dzimtā puse ir Zalves pagasta Sproģos, bet pēc Neretas vidusskolas beigšanas, kā pati teic, sākusies lielā dzīve — darbs. Vairāki gadu desmiti — līdz 2007. gadam — nostrādāti pastā, veicot dažādus pienākumus. Bijusi lieciniece tam, kā attīstās tehnoloģijas, kā no telegrammu sūtīšanas un tālsarunu pieteikšanas, lai sazinātos ar radiem pilsētā, mūsu dzīve mainījusies tik ļoti, ka viena diena bez mobilā tālruņa mums šķiet katastrofa.
— Kādi bija jūsu pirmie darba gadi?
— Pasta centrālē Neretā sāku strādāt 1974. gadā. Tolaik bija izveidojušās garas rindas, lai mājās ierīkotu tālruni. Lai tiktu pie numura, bija jāgaida mēnešiem, jo centrālē vairs nebija vietas. Atceros, ka par tālruņa ierīkošanu bija jāmaksā desmit rubļu, bet abonēšanas maksa mēnesī bija 1,74 rubļi. Par nepilniem diviem rubļiem visu mēnesi varēja runāt, cik vēlies! Visus vietējos tālruņa numurus zināju no galvas. Kādreiz, kad biju atvaļinājumā, kolēģes pat zvanīja man uz mājām un jautāja, kā kuru sazvanīt, jo tā bija ātrāk nekā atrast sarakstā.
Telegrammas sūta pat Gorbačovam
— Pastāstiet, kā tolaik varēja piezvanīt uz ārzemēm, kas mūsdienās ir tik vienkārši?
— Ja kāds gribēja piezvanīt radiniekiem uz Krieviju, bet viņiem mājās telefona nebija, tad sūtījām pieteikumu, gaidījām trīs četras dienas, kamēr to tur apstiprina, tad atkal sūtījām telegrammu un gaidījām apstiprinājumu, ka sarunu kāds pieņems.
— Telegrammas arī bija populāras?
— Tās cilvēki lielākoties sūtīja tad, kad bija noticis kaut kas ārkārtējs, piemēram, steidzami jāpaziņo par tuvinieka nāvi. Sūtīja arī sveicienus uz slimnīcu, bērniņam piedzimstot. Atceros, ka augusta puča laikā cilvēki sūtīja telegrammas pat Mihailam Gorbačovam, aicinot iztikt bez vardarbības un respektēt latviešu tautas gribu. Protams, neviens nezina, kur tās palika, cik tālu nokļuva, un maz ticams, ka sasniedza adresātu.
— Kā laukos ziņas operatīvi nogādājāt? Pasta mašīnu taču tolaik nebija.
— Bija kāds, kas vienmēr dežurē, dažreiz pat apkopēja. Par kilometru bija noteikta maksa — ziņnesis saņēma samaksu atkarībā no tā, cik tālu telegramma jānogādā. Vēlāk ziņas nogādāja tas, kuram bija kāds braucamais, jo nereti telegrammas bija jāaizved uz laukiem arī pēc darbalaika.
Klienti nakšņo uz pasta kāpnēm
— Strādājāt pastā arī laikā, kad ar roku rakstītās vēstules un apsveikumus sūtīja visos svētkos. Darba bija daudz?
— Tolaik vēstules un avīzes piegādāja un prom sūtīja ar maršruta autobusiem, pasta mašīnas veda tikai pakas. Pirms svētkiem, kad vajadzēja nest somas ar vēstulēm uz Rīgas autobusu, viena nemaz nevarēju pacelt, nesām divatā. No Rīgas ar autobusu sūtīja nacionālās avīzes, no Aizkraukles — reģionālo presi, pastnieces gāja sagaidīt un pēc tam piegādāja abonentiem. Tagad, strādājot veikalā, kolēģes man saka: tev “piešauta” roka, kad kaut kas jāsver. Tik daudz gadu esmu cilājusi bandroles, ka bez svēršanas zinu, cik tur ir gramu.
— Vai avīzes un žurnālus agrāk pasūtīja krietni vairāk kā šodien?
— Tolaik cilvēkiem bija nauda, bet nebija īsti, ko ar to iesākt, kā tērēt. Teju katrā pastkastītē nonāca visi preses izdevumi, kādus vien tolaik varēja pasūtīt, jo tie maksāja kapeikas. Tagad visa kā ir tik daudz, bet cilvēks vairs nevar atļauties pasūtīt pat vienu reģionālo avīzi. Atceros, kad 1. oktobrī sākās preses izdevumu abonēšana, daži pat nakšņoja uz pasta ēkas kāpnēm, lai rindā būtu pirmie un varētu pasūtīt iemīļoto žurnālu. Pasta nodaļa saņēma vēstuli, kurā bija noteikts, cik žurnāla eksemplāru iespējams abonēt. Piemēram, žurnālu “Vokrug Sveta”, ja pareizi atceros, varēja abonēt tikai vienā eksemplārā — kurš pirmais atnāca, tam paveicās. Otrs pieprasītākais bija “Za Ruļom”, kura dēļ bija vērts nakšņot uz pasta kāpnēm. Grūti noticēt, atceroties, kā dzīvojām, kad bija nauda, bet pat žurnālus nevarēja pasūtīt, tagad ir otrādi.
Sava valstība
— Jau vairākus gadus esat aizkraukliete. Vai esat iedzīvojusies?
— Jā. Dzīve tā iegrozījās, ka sāku te strādāt. Braucot garām vasarnīcām, klusībā vienmēr nodomāju, cik laimīgi tie cilvēki, kuri te dzīvo! Pilsēta līdzās, bet ir iespēja iziet pagalmā, var parušināties pa dārzu, dzīvot savā valstībā.
— Kas šoruden nonācis jūsu mājas pagrabā?
— Dārzā aug dažādi dārzeņi, siltumnīcā — tomāti un gurķi, bija zemenes, šogad padevusies laba ābolu raža. Audzējam tik, cik paši varam apēst, kartupeļus gan nopērkam. Pagrabā no visa kā — gan saldā, gan sāļā — ir pa drusciņai. Atradām lielisku vietu, kur nomaļā pilsētas vietā sakuplojuši smiltsērkšķi, tiem šoruden padevusies laba raža. Esmu ar cukuru saberzusi divarpus litrus ogu, tās ir ļoti vērtīgas, īpaši noderēs, sākoties vīrusu laikam. Cenšos izmantot to, kas izaug pašu dārzā, ko dod daba, mēs pārāk maz novērtējam dabas bagātības, kas dabūjamas bez maksas.
— Stāstījāt, ka jums ir pirtiņa. Esat kārtīgi pirtī gājēji?
— Vairāk ziemā, jo tad gribas pakarsēties. Vasarā pati sagriezu slotiņas, to pietiks visai ziemai. Ejot pirtī, lietoju sāls un sodas maisījumu, bet no pieredzējušiem pirtī gājējiem esmu iemācījusies pēc pirts procedūrām un karsēšanās nemazgāties ar ziepēm. Kādreiz brīnījos, kā tā var, bet tagad jūtu atšķirību.
Šuj kostīmus un bikses
— Ko vēl darāt brīvajā laikā?
— Daudz adu. Kādreiz arī šuvu, tiklīdz pie mums varēja dabūt kādu žurnāla “Burda” vai “Rīgas Modes” numuru, man bija gatava piegrieztne, un šuvu visu pēc kārtas — sākot ar sieviešu kostīmiem un beidzot ar vīriešu biksēm. Tolaik rokdarbi un šūšanas prasme bija teju vienīgā iespēja tikt pie oriģināla apģērba gabala vai vispār pie kaut kā jauna. Mūsdienās atkal viss sagriezies pretēji — individuāls pasūtījums pie savas šuvējas jau ir ekstra, lielākoties pērkam gatavu apģērbu veikalā, jo tā ir lētāk.
Pirms kāda laika savus adījumus piegādāju kādam dzijas veikaliņam, kura īpašniecēm bija vēlme pārdot arī vietējos ražojumus. Neviens neko tā arī nenopirka, bet bodīte jau slēgta. Rokdarbi ir ļoti dārgi, cilvēks ir spiests izvēlēties lētāko, diemžēl ne kvalitatīvāko. Uzskatu, ka pašu darinātas lietas var dāvināt tuviniekiem, kuri saprot, cik vērti ir vecmāmiņas cimdi vai sievas adīts svīteris tieši vīram. Bet pelnīt un iztikt no tā ir grūti. Redzu, kā “IGA centra” rīkotajos tirdziņos cilvēki iet garām rokdarbu stendam, tikai retais var atļauties tur kaut ko iegādāties.
— Kas jūsu ikdienas darbiem piešķiļ prieku un dod spēku?
— Laikam jau vairāk esmu paļāvusies saviem spēkiem, neesmu gaidījusi, ka par mani kāds gādās vai kaut ko izdarīs manā vietā. Visu mūžu man ir bijusi viena labākā draudzene, kurai visu varu uzticēt, ar kuru turamies kopā jau vairākus gadu desmitus. Apziņa, ka ir tāds cilvēks, man ir ļoti svarīga.
