Saka jau: dalīta bēda — pusbēda. Bet man šķiet, dažam tā pusbēda jādala vēl vairākās daļās, lai kaut cik vieglāk kļūtu. Nu, piemēram, Sprūdžam. Ja jūs zinātu, kā man žēl tā zilacainā ministra! Melnā piektdiena būs tik nākamnedēļ, bet viņam taču visa dzīve kā viena vienīga melnā piektdiena. Tagad kļuvis skaidrs, kāpēc par demisiju paziņojušais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs vēlas amatā palikt vēl trīs mēnešus, lai vismaz algu saņemtu. Izrādās, Sprūdža nozīmīgākie uzņēmumi jau ilgāku laiku pārtraukuši darboties, pārējie strādā ar niecīgu apgrozījumu un zaudējumiem, un pats Sprūdžs ir finansiāla kraha priekšā. Tagad es viņam jūtos kā gara radiniece — neesmu viena, kuras finanšu kuģis kā “Titāniks” pa burbuli aizgāja.
Manuprāt, viņam uzlikts lāsts. Ka tik to neizdarīja Lembergs! Pat līdz tiesai ar viņu tika, bet Lembergs vienalga uzvarēja. Kādas tik reformas Sprūdžs izdomāja, bet čiks vien iznāca. Un kur tad vēl personiskās klapatas! Pamet sievu ar nepilnu gadu veciem dvīņiem un aizšmauc pie kolēģes. Un arī tad, kad viņš viņu grib aplaimot ar prēmiju, atkal šmuce pa visu Latviju.
Bet varbūt pirms likšanas ministra amatā visus politiķus vajadzētu aizvest pie ekstrasensiem, lai noņem negatīvo auru? Citādi bail, ka aplipinās visu valsti
