Bez pieaugušo uzraudzības nedrīkst atstāt bērnus līdz septiņu gadu vecumam — to nosaka Bērnu tiesību aizsardzības likums. Ar likumu pagarināt bērnu pieskatīšanas vecumu līdz 13 gadiem — šāds plāns saniknojis daudzus vecākus. “Man ir tiesības saņemt no valsts pakalpojumus, bet kur paliek pienākums?” saniknotajiem vecākiem jautā psihoterapeite Inese Putniece. Viņa ir pārliecināta, ka šādi likuma grozījumi ir nepieciešami, lai liktu sabiedrībai saprast, cik liela vērtība ir bērns.
“Lielais bērnu traumatisms Latvijā ir pierādījums faktam, ka bērns ģimenē nav vērtība. Bet sociāli infantilie komentāri internetā parāda, ka nemākam uzņemties atbildību,” skarba ir psihoterapeite. Viņa ir strikta pret vecāku aizbildināšanos, ka viņiem nav iespēju nodrošināt bērnu uzraudzību arī pusaudžu vecumā. “Tad man gribas teikt, kā teicis mans kolēģis psihoterapeits Viesturs Rudzītis — tad nevajadzēja tos bērnus taisīt.”
Nevajag pārspīlēt
“Skaidrs, ka atšķiras bērna pieskatīšana triju un trīspadsmit gadu vecumā. Sabiedrībai nevajag pārspīlēti uztvert bērna pieskatīšanu,” iesaka psihoterapeite. Pusaudzis spēj būt patstāvīgs, taču lielākā kļūda — domāt, ka bērnam vairs nav vajadzīgas pieaugušā rūpes. Pat ja bērns kādreiz nevēlas atbildēt vai atbild rupji, izturas noraidoši pret kontroli, tas nenozīmē, ka viņš jau pieaudzis. “Patiesībā vecāku garlaicīgie jautājumi par ikdienas nodarbēm pusaudzim ir pierādījums, ka viņš ir vajadzīgs. Otra lieta, ko vecākiem vajadzētu atcerēties — šajā vecumā joprojām ir svarīgs fizisks kontakts. Samīļošanās rituālam joprojām vajadzētu būt ikdienai,” uzskata I. Putniece. Nākamais solis saprātīgas pieskatīšanas modelim — parūpēties, lai bērns atrastu kādu pulciņu, kur nodarboties pēc stundām skolā — norāda I. Putniece. Katrā pašvaldībā vai skolā noteikti ir kāds pulciņš, kas pusaudzi var ieinteresēt. Vecākiem tikai jāierāda ceļš uz to.
Kā negatīvo modeli bērnu pieskatīšanā psihoterapeite nosauc vecāko bērnu iesaistīšanu mazāko māsu un brāļu uzraudzīšanā. Protams, ka ir normāli uz pāris stundām vecākos atstāt kopā ar jaunākajiem. Taču tas nevar būt viņu pienākums. “Tā ir vecāku atbildība un pienākums,” atgādina psihoterapeite. “Vecākais bērns pieskata jaunāko, kurš nejauši saplēš omītes kristāla vāzi, un atbildība par notikušo tiek uzkrauta uz vecākā bērna pleciem. Tas ir nepieņemami,” situāciju ieskicē psihoterapeite. Sekas šādām situācijās — bērnam pieaugušā vecumā var būt pārspīlēta atbildības izjūta vai gluži pretēji — viņš izvairās un nespēj uzņemties atbildību. “Es redzu savā kabinetā, kādas ir nepieskatīto bērnu problēmas. Nepieskatītos pusaudžus ārstēju no anoreksijas un depresijas, kad viņi izaug līdz studentu vecumam,” pastāsta psihoterapeite.
Jāredz abas
lomas
“Bērns ir mans un vīra, un mēs viņu arī pieskatām. Esmu pret to, ka vecākajiem bērniem jāpieskata jaunākie. Izmantoju šo opciju reti un tad par šādu pieskatīšanu maksāju. Omes ir omes, un viņām ir jālutina mazbērni, nevis jāiesaistās audzināšanā,” tik vienkārša ir triju bērnu māmiņas Māras izpratne par to, kura pienākums ir bērnu pieskatīšana.
Šāda attieksme ir pareiza. “Pati daba ir paredzējusi, ka bērna radīšanā piedalās gan vīrietis, gan sieviete, un ir dabiski, ka abi vecāki piedalās bērna audzināšanā,” pastāsta I. Putniece. Viņa norāda, ka ir vecāki, kuri par lielāko pārbaudījumu uzskata bērniņa iznēsāšanu un grūtniecības laiku. “Viss tikai sākas ar bērniņa piedzimšanu,” par audzināšanu saka I. Putniece.
Katrā vecumposmā tēta un mammas loma audzināšanā ir atšķirīga. Jau pirmajos dzīves gados bērns iemācās saprast, kādas ir dzimumu atšķirības, kāda ir sievietes un vīrieša loma attiecību un ģimenes veidošanā. Bērns sevi identificē ar savu dzimumu. Skolas vecuma bērniem rodas nodarbošanās, kurās viņi piedalās tikai ar mammu vai tikai ar tēti. “Šīs attiecības bagātina bērnu un iemāca, kā jādzīvo pasaulē, kurā ir sadalītas dzimumlomas. Lai izaugtu harmoniska personība, ir ļoti svarīgi, ka bērna audzināšanā piedalās gan mamma, gan tētis. Ģimenēs, kurās bērnu audzina tikai tētis vai mamma, parasti trūkstošā dzimuma lomu uzņemas tantes, krustmātes, opīši vai omītes,” novērojumos dalās psihoterapeite.
