Līdz ar eiro ieviešanu Latvijā no nākamā gada 1. janvāra mūsu valsts pievienosies arī Eiropas stabilitātes mehānismam (ESM), kas paredz ne tikai tiesības saņemt palīdzību jaunas ekonomiskās krīzes gadījumā, bet arī nopietnas saistības daudzu miljonu eiro apmērā. Turklāt jāņem vērā, ka vismaz dažus tuvākos gadus Latvijas valstij nav nepieciešamo ESM iemaksājamo līdzekļu, tāpēc tos nāksies aizņemties, maksājot procentus. Par ESM priekšrocībām un arī pienākumiem intervijā stāsta LR Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss.
— Kāpēc Latvijai ir izdevīga dalība ESM?
— Jāsāk ar to, ka ES šobrīd ir krīze, kas ir radusies nevis monetārās politikas rezultātā, bet gan “pateicoties” valstu vēlmei dzīvot, veidojot nesamērīgu budžeta deficītu. Parādu līmenis ir izaudzis tādā apmērā, ka finanšu tirgi dažām valstīm ar saprātīgām likmēm vairs nav gatavi aizdot. Turklāt eirozonā vienas valsts problēmas ietekmē arī citas valstis, jo valūta ir viena. Tādējādi drīzāk šeit jārunā nevis par to, cik tas ir izdevīgi, bet gan aspektu, ka krīze eirozonas valstīm ir iemācījusi, ka šāds mehānisms ir nepieciešams. Līdzīgs mehānisms ir Starptautiskais valūtas fonds (SVF). Šajā kontekstā mēs varam atgriezties paši savā vēsturē. Kad mums savulaik par saprātīgām likmēm neviens aizdot negribēja, bet ar saviem līdzekļiem sabalansēt budžetu nevarējām, mēs vērsāmies SVF — pretējā gadījumā mums savus izdevumus būtu vajadzējis samazināt krietni vien lielākā apmērā. Ar ESM situācija ir līdzīga. Ne jau skaistas dzīves rezultātā kāds secinājis, ka vajag ESM — tas ir apdrošināšanas instruments, ar ko tiek savākta nauda, veidojot fondu, no kura savukārt tiktu aizdoti līdzekļi grūtībās nonākušām valstīm ar zemākiem procentiem, nekā attiecīgajā brīdī to būtu iespējams izdarīt finanšu tirgos. Un, ja reiz Latvija ir eirozonā, mēs nevaram ESM eksistenci nerespektēt. Te nav jautājuma par to, vai mēs gribam vai negribam. Jāsaprot, ka mēs nevaram ar savām ekonomiskajām potencēm paļauties tikai uz saviem spēkiem. Turklāt, ko gan mēs darīsim situācijā, ja mums vēl kādreiz būs nepieciešama finansiāla palīdzība? Protams, mēs varētu teikt, ka esam no savām kļūdām mācījušies un vairāk nekādas krīzes šeit nebūs, bet tā ir tikai hipotētiska iespēja. Latvijā ir atvērta ekonomika — mēs, protams, varētu nekāpt uz tiem grābekļiem, uz kuriem jau kāpām, bet nekad nevaram, liekot roku uz sirds, pateikt, ka mūsu valsti krīzes nekad vairs nepiemeklēs.
— Cik liela ir Latvijas dalības summa šajā mehānismā?
— Te jārunā par divām summām — iemaksu apmaksājamā kapitālā, kā arī iemaksu kapitālā pēc pieprasījuma.
— Kāda ir atšķirība?
— Ja cilvēks iestājas kādā biedrībā, viņam katru mēnesi jāmaksā biedranauda. Attiecībā uz ESM šāda analoģija nav spēkā — mēs nevis maksājam biedranaudu, bet gan kļūstam par šī mehānisma līdzīpašniekiem. Iestājoties ESM, mēs nopērkam tā kapitāldaļas, un, to izdarot, maksājumi apmaksājamajā kapitālā beidzas. Nepieciešamā summa šajā jomā tiks veikta vienādās daļās tuvākos piecus gadus, bet pēc 12 gadiem būs jāsamaksā atlikusī summa. Tātad turpmākos piecus gadus Latvijai būs jāiemaksā 40,4 miljoni eiro gadā, kas kopumā veido 202 miljonus eiro. Savukārt pēc 12 gadiem būs jāsamaksā vēl 113 miljonu eiro. Tādējādi kopumā mūsu maksājums veido 315 miljonu eiro.
Vēl ir jāparedz kapitāls pēc pieprasījuma. Kopējā ESM summa tiek plānota 80 miljardu eiro, taču tā nav pietiekama gadījumā, ja kāda no eirozonas valstīm, kas ir lielāka par Latviju, nonāk krīzes situācijā un ir nepieciešama tās glābšana. Tādējādi ESM nauda ir jādabū vēl kaut kur. Tiek plānots, ka kopējai aizdošanas kapacitātei vajadzētu būt 500 miljardu eiro.
— No kurienes ņems šo naudu?
— ESM pats ies starptautiskajos tirgos un aizņemsies naudu, piešķirot aizdevumus valstīm, kam būs problēmas. Valstij ir jēga aizņemties no ESM tad, ja procentlikme ir mazāka nekā gadījumā, ja aizņemšanās notiek finanšu tirgos. Bet, lai ESM būtu ekonomisks pamats šādā veidā aizdot naudu, turklāt ar saprātīgi zemiem procentiem, tam no finanšu tirgiem vajadzētu dabūt naudu ar vēl zemākiem procentiem. Līdz ar to valstis garantē, ka gadījumā, ja valsts, kas nonāk krīzes situācijā, nevarēs norēķināties, nauda tomēr tiks atdota. Proti, tādā gadījumā pārējām valstīm tiks nosūtīts rēķins, kas būs jāmaksā papildus nosauktajai summai. Tā būs kā garantija, kas ļaus ESM doties finanšu tirgos un aizņemties naudu. Kapitāls pēc pieprasījuma pirmajos piecos gados Latvijai ir 1,5 miljardi eiro. Tas ir garantiju apjoms.
— Tā ir naudassumma, kuru Latvijai ir jābūt gatavai vajadzības gadījumā samaksāt?
— Jā! Protams, var rasties jautājums, ko tad mēs darīsim, ja šāds rēķins tiešām būs jāmaksā? Faktiski varbūtība, ka šāda situācija notiks, ir tuvu nullei. Mūsu valsts budžetā šāda summa netiks plānota.
— Kāpēc?
— Atcerēsimies vēlreiz mūsu pašu krīzi — mēs aizņēmāmies naudu no SVF un to arī atmaksājām, turklāt izdarot to ātrāk, nekā bija nepieciešams. Varam teikt, ka Grieķija tikai aizņemas, bet nevar atmaksāt, taču arī šai valstij tika norakstīti tikai privātie parādi — tas, kas jāmaksā starptautiskajām finanšu institūcijām, vienmēr paliek uz konkrēto valstu atbildības. Ja valsts nonāk tādās grūtībās, ka nevar atmaksāt parādu, tai pagarina atmaksas datumu, bet ES ietvaros mēs neatradīsim nevienu gadījumu, kad starptautisko institūciju izsniegtie kredīti tiktu vienkārši norakstīti. Arī tad, ja valsts ir ļoti smagā finanšu situācijā, tā nevar bankrotēt tādā veidā, kā tas parasti notiek ar uzņēmumiem. Bieži ir runāts, ka viena vai otra valsts var bankrotēt, bet šādā veidā tas nenotiek — varbūtība, ka kaut kas tāds tomēr notiek, ir ārkārtīgi zema.
Tāpat mums ir jāatceras, ka ESM valdē darbojas visu eirozonas valstu finanšu ministri, un katrs no viņiem skatīsies, cik lieli riski var tikt radīti viņu valsts nodokļu maksātājiem, aizdodot vienai vai otrai grūtībās nonākušai valstij. Būs 18 cilvēku, kuri raudzīsies, lai viņu valsts nodokļu maksātājus neskartu maksājumi pēc pieprasījuma. Tādējādi šis instruments ir paredzēts vien tāpēc, lai ESM varētu saņemt līdzekļus ar iespējami zemākiem procentiem.
— Pieņemot situāciju, ka Latvijai atkal vajadzēs finansiālu palīdzību — līdzīgi, kā tas jau bija pirms vairākiem gadiem, ar kādiem nosacījumiem, procentlikmēm būs jārēķinās, aizņemoties naudu no ESM?
— Par procentlikmi tiks lemts katru reizi atsevišķi — pašlaik nevienā dokumentā tā nav ierakstīta. Skaidrs, ka šāds aizdevums nāks kopā ar nosacījumu paketi, kādā veidā valstij jāsakārto sava budžeta politika, lai tā varētu iziet no krīzes. Tas, ko mēs redzējām, sadarbojieties ar SVF, kad bija jāparaksta nosacījumu vēstule, faktiski atkārtosies, ja būs nepieciešamība aizņemties no ESM. Būs jāpauž apņemšanās, kā arī jābūt gatavam ļoti sāpīgām diskusijām starp valsti, kurai vajadzīga palīdzība, un aizdevējiem par to, kādas reformas ir jāveic. Un tikai tad, kad valsts paudīs noteiktu apņemšanos un varēs parādīt jau izdarīto, tā saņems nākamos maksājumus. Šajā jomā mums jau ir pieredze — svarīgi ir tas, kādā apmērā konkrētā valsts pilda savas apņemšanās.
— Vai ir noteikts, kādos gadījumos būs iespējams pretendēt ESM aizdevumam, bet kādos — ne?
— Tur ir dažādi mehānismi. Vienkārši sakot, kad valstij būs vajadzība aizņemties naudu, bet finanšu tirgos to izdarīt nevarēs, jo procentlikmes būs pārāk lielas, varēs izmantot ESM faktiski kā pēdējo veidu savu problēmu risināšanai.
— Izskanējis, ka Latvijai nav naudas, lai veiktu pirmo ieskaitījumu ESM pamatkapitālā 40,4 miljonu eiro apmērā, tāpēc valsts šos līdzekļus aizņemas.
— Atcerēsimies, ka mēs joprojām dzīvojam ar deficītu. Lai īstenotu mūsu vajadzības ne tikai šogad, bet arī 2013. un 2014. gadā, mēs naudu aizņemamies. Tādējādi ir tikai loģiski, ka ESM paredzēto finansējumu mēs aizņemsimies, lai to ieguldītu jau norādītajā pamatkapitālā.
— Vai neveidojas absurda situācija, ka Latvija aizņemas naudu ar procentiem un iemaksā ESM, lai vajadzības gadījumā to aizņemtos no ESM ar procentiem?
— Jā… Bet te situācija ir līdzīga kā apdrošināšanas kompānijā. Mēs, protams, varam turēt nākamgad iemaksājamos 40,4 miljonus eiro “zeķē”, bet ko gan tas mums dos gadījumā, ja Latvija tiešām nonāks finansiālās grūtībās?
