Atkal sācies jauns mācību gads, un tas ir nozīmīgs laiks arī man. Šogad gan neesmu vairs skolniece, bet studente Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Mani uzņēma budžeta grupā. Neraugoties uz lielajām pārmaiņām, 1. septembris man ir svētki. Tomēr ir skumji, ka skolas laiks jau beidzies. To viskrasāk apzinājos izlaidumā. Visvairāk pietrūks skolasbiedru, bet domāju, ka tie, kuri gribēs, satiksies tik un tā.
Jurisprudence bija mērķis, uz kuru virzījos jau sen. Kādā 6. klasē ar tēti reiz prātojām, kādu profesiju es varētu izvēlēties, un toreiz saistošas šķita divas — zobārstes un juristes. Vēlāk sapratu, ka zobārste gan nekad nebūšu, tātad palika jurisprudence. Vidusskolas laikā par to sāku intensīvāk interesēties un vienu gadu paralēli mācībām apmeklēju arī kursus universitātē. Skolā izstrādājot zinātniski pētniecisko darbu, arī izvēlējos jurisprudences tēmu un par to konkursā ieguvu trešo vietu valstī. Tā ka pagaidām viss notiek tā, kā iecerēts.
Studijas ir sākušās, un satraukums joprojām ir liels, jo nezinu, kā viss notiks. Pirmā iepazīšanās ar universitāti jau bija, un pagājuši arī tradicionālie Aristoteļa svētki. Notikušas arī pirmās lekcijas, un tas viss ir kas jauns un interesants. Mierinu sevi ar domu, ka visi studenti savulaik bijuši pirmkursnieki un arī man šis posms jāizdzīvo. Vienā kursā studēšu kopā ar divām savām skolasbiedrēm. Esmu cilvēks, kurš dažkārt uzņemas vairāk, kā spēj paveikt. Arī skolā papildu mācībām iesaistījos dažādās aktivitātēs un domāju, ka to gribēšu darīt arī augstskolā. Tomēr apzinos, ka studijas būs diezgan grūtas un kaut kur vajadzēs mazliet “piebremzēt”. Kopš mazotnes esmu dejojusi tautasdejas un to gan ceru turpināt, jo universitātē ir savs deju kolektīvs.
Pēdējā laikā sabiedrībā valda viedoklis, ka juristu Latvijā ir pietiekami un visiem nebūs darba vietu. Varbūt arī nebūs, bet par sevi esmu pārliecināta, ka bez darba nepalikšu. Pēc 40 gadu vecuma sevi varu iztēloties strādājam Augstākajā tiesā, bet līdz tam jau redzēs, kā būs.
Pirms studiju sākšanas saņēmu arī kādu priecīgu ziņu — man piešķirta Viļa Vītola fonda stipendija. Dokumentus tai iesniedzu jau
12. klases beigās un esmu to ieguvusi pirmajam studiju gadam. Tas patiesi būs ļoti liels atspaids, jo mācības nav lētas.
Mācību gada sākums satraukuma pilns ir arī skolotājiem, un šo dienu diemžēl aizēno atalgojuma jautājums. Neesmu šajā jautājumā iedziļinājusies, bet, atceroties savu skolas laiku, šķiet, ka skolotāju darbs ne vienmēr ir atbilstoši novērtēts. Gribu teikt lielu paldies visam I. Gaiša Kokneses vidusskolas skolotāju kolektīvam par manis skološanu visus 12 gadus.
Ja ir laiks, cenšos sekot līdzi politikai un šo jomu domāju iekļaut arī savā studiju programmā trešajā kursā. Par notiekošo man allaž ir bijis savs viedoklis, bet ne vienmēr man šķiet svarīgi to pavēstīt citiem. Ja apkārt notiek kas tāds, kas ir pretējs tam, ko uzskatu par pareizu, tad gan cenšos iejaukties un risināt konkrētus jautājumus. Lai gan, iespējams, ne vienmēr manas domas ir pareizākās.
No pēdējā laika notikumiem visvairāk satrauc noziedzība Latvijā. Šādas vēstis plašsaziņas līdzekļos lasāmas diezgan bieži. Skaļākā no tām ir bruņotā laupītāja Ralfa Tokaho bēgšana, viņu joprojām neizdodas notvert. Ikdienā par drošību cilvēki maz domā, bet tai tomēr jāpievērš lielāka vērība. Arī ceļu satiksmes nelaimes gadījumu ir ļoti daudz un diemžēl kļūst vairāk līdz ar mācību gada sākšanos.
Sekoju līdzi arī eiro ieviešanai Latvijā. Man tomēr ir žēl lata. No ekonomiskā viedokļa ticu, ka valstij naudas maiņa ir izdevīga, bet kā šīs valsts patriote esmu par to apbēdināta. Lats ir mūsu identitātes simbols.
Pēdējā laikā lielākoties biju aizņemta ar gatavošanos studijām un arī ar darbu Likteņdārzā pie Kokneses. Darbojos tur kā brīvprātīgā — palīdzu pārdošanā, informēju un pavadu cilvēkus stādīt kokus. Tā kā darba pietiek, nedēļas nogalēs, visticamāk, tur būšu vēl dažus mēnešus. Darba dienās apmeklētāju ir mazāk, bet nedēļas nogalēs turp dodas ļoti daudzi. Cilvēki nāk un interesējas par tur notiekošo. Apmeklētāji ir no visas Latvijas, un katram ir visdažādākie iespaidi. Dažs ir ļoti aizkustināts par šī dārza izveidi, par to, cik daudz izdarīts. Citi ir skeptiskāki, bet — cik cilvēku, tik viedokļu.
Arī iepriekš vienu vasaru strādāju Likteņdārzā. Tad pie šīs vietas biju tā pieradusi, ka tā vairs nešķita īpaša. Šopavasar dārzu atkal izstaigāju, jo bija izveidota jauna taka, un atklāju, cik daudz tur paveikts, kā viss mainījies, un tas mani pārsteidza. Tāpēc strādāju tur ar prieku.
