“Es taču dzīvē neko tādu neesmu paveikusi, lai par mani rakstītu avīzē,” iznākot no savām “Sauriešu” mājām, pārsteigta saka vietalviete Baiba Pētersone. Viņa rīt, 31. augustā, svin 70 gadu jubileju.
Pierīgā cienījams cilvēks
Baibas Pētersones dzimtā puse ir Odzienā. Te viņa piedzima un sāka skolas gaitas. Pēc 4. klases beigšanas Odzienas pamatskolā Baibas kundze devās uz Pļaviņu vidusskolu.
Pēc skolas absolvēšanas sāka strādāt par pastnieci. Pļaviņās iepazinās ar nākamo vīru, kurš bija rīdzinieks. “Tad arī nolēmām pārcelties uz Pierīgu, kur dzīvoja vīra vecāki,” saka Baiba Pētersone. “Tur sākumā strādāju Bukultu pasta nodaļā, bet pēc tam ilgu laiku pie vīra vecākiem, kuriem bija sava saimniecība. Tā nebija liela, turējām divas govis, kopām dārzu. Man tur bija piens un mēslu čupa, un es tur biju cienījams cilvēks, jo toreiz Pierīgā saimniecību tikpat kā nebija un cilvēki labprāt pirka mājas pienu.”
Solījumi kā no pārpilnības raga
Padomju laikā pastā varēja nopelnīt apmēram 120 rubļu mēnesī, bet strādāt kāda pakļautībā no pulksten 8 līdz 17 Baibai nekad nav paticis. “Man patīk neatkarība, nekad nav paticis, ka mani komandē,” saka jubilāre. “Patīk, ka pati sev esmu kundze un pavēlniece. Protams, lopi bija laikus jāapkopj, bet pārējos darbus varēju plānot pati. Ja jutos slikti vai bija citi apstākļi, varēju kādu darbu atlikt un citā dienā to izdarīt. Brīvība man vienmēr ir bijusi svarīga. Mājās tu pats sev esi noteicējs. Ar saimniecību varēja arī nopelnīt.”
Pēc Rīgā nodzīvotiem divdesmit gadiem Baiba Pētersone 1990. gadā atgriezās dzimtajā Vietalvā. “Toreiz sāka saimniekot tā sauktie Breša zemnieki, un mēs ar vīru nolēmām, ka mums arī jādodas atpakaļ uz laukiem,” stāsta Pētersones kundze. “Vecāki dzīvoja Pļaviņās, arī viņi ļoti vēlējās, lai mēs atgriežamies. Ticējām, ka būs ļoti labi, solījumi bira kā no pārpilnības raga, bet realitātē maz kas no tiem tika pildīts. Plāni mums bija lieli, bet, ņemot vērā, kā toreiz viss mainījās, nelielu daļu no tiem izdevās piepildīt. Tad sekoja naudas maiņa un tā tālāk, un te nu mēs esam.”
Tomēr, lai arī bija daudz jāstrādā un vīrs jau pirms desmit gadiem aizgāja mūžībā, Pētersones kundze savu saimniecību likvidēja tikai pirms trim gadiem. “Saimniecību likvidēju ne jau tāpēc, ka nevēlējos strādāt, bet veselība vairs neļāva. Tā ka var teikt — visu mūžu ar mēslu dakšām rokās esmu dzīvojusi,” saka Baiba Pētersone.
Mazāk tērēs pārtikai, bet grāmatu nopirks
Kādreiz jubilārei paticis gan strādāt rokdarbus, gan konservēt un veikt citus mājas darbus. “Tagad vairs veselība nav tik stipra, un kam tas viss vajadzīgs, ja esmu viena. Dzīvē tā ir, ka cilvēks sev vien ir slinks kaut ko gādāt,” saka jubilāre.
Bet ir viena aizraušanās, bez kuras Baiba Pētersone dzīvi nespēj iedomāties, un tās ir grāmatas. “Lasu jau kopš bērnības un bez grāmatām nespēju,” teic Pētersones kundze. “Nav tā, ka būtu kāds žanrs, kas man īpaši patiktu, lasu visu. Patīk Remarks, esmu visus viņa darbus izlasījusi, atmiņā palikusi Nikolasa Evansa grāmata “Zirgu vārdotājs”, nesmādēju arī Aleksandras Mariņinas detektīvromānus.”
Kad ir iespēja, jubilāre dodas uz Pļaviņu bibliotēku, tomēr kādu grāmatu arī nopērk. “Tagad grāmatas ir ļoti dārgas, tomēr, ja kāda īpaši “iekrīt acīs”, cenšos to nopirkt. Man vienmēr ir paticis, ka grāmata ir mans īpašums, nevis no kāda paņemta,” stāsta Baibas kundze. “Es labāk mazāk tērēšu pārtikai, bet grāmatu nopirkšu. Kādreiz arī abonēju daudz žurnālu un laikrakstu. Tagad tikai pāris žurnālu abonēju, bet no laikrakstiem — vien “Staburagu”. ”
Arī ziedi jubilārei vienmēr sagādājuši prieku, un pie mājām joprojām ir puķudobes, kurās pašlaik zied dālijas, asteres un citas rudens skaistules. “Puķes manī rada prieku, to krāsainība atdzīvina visu apkārt,” teic jubilāre. “Tomēr vismīļākās puķes man ir parastās lauku margrietiņas. Vispār mans mīļākais gadalaiks ir vasara, nepatīk rudens un ziema, kad viss ir pelēks.”
Nekādas plašās svinības jubilejās netiek rīkotas, bet atzīmē vienmēr. Arī rīt pie Baibas Pētersones atnāks kaimiņi. “Kādreiz, kad atnācām uz šejieni dzīvot, jubilejas svinējām plašākā lokā, bet tagad paliekam aizvien mazāk,” teic jubilāre. “Taču arī tagad svinam. Ciemiņi vienmēr ir gaidīti, un vismaz reizi gadā par sevi ir jāatgādina.”
