No Rīgas puses uz Pilskalni pārcēlies balti rudais kaķis Fēlikss. Pirms nepilna gada viņam bija cits vārds. Mainījusies vide, saimnieki, un ar jauno dzīvi bijušais pilsētnieks ir ļoti apmierināts. Peļu ķeršana gan nav viņa iecienītākā nodarbošanās. Tās vietā viņš izvēlas pagulēt.
Pilskalnē, Kalna ielas otrajā mājā, dzīvnieki bijuši vienmēr un ne viens vien — divi kaķi, suns. Pienāca brīdis, kad visi savu mūžu bija nodzīvojuši un viens pēc otra neilgā laikā devās uz labākiem medību laukiem. Mājas saimniece Mirdza nespēj ikdienu iedomāties bez dzīvniekiem. Meitai Elgai, kura dzīvo Rīgā, divreiz nebija jāsaka. Māte vien vēlējusies, lai jaunais mājas iemītnieks būtu nevis mazs un nevarīgs kaķēns, bet jau liels un pieaudzis. Tieši tādu Juglas patversmē Elga arī atrada — ļoti mīlīgu piecus gadus veco Frici. Patversmes darbinieki viņu ieteica kā mīļu kaķi, kurš derētu saimniekam, kam nav daudz laika viņu apčubināt. Viņš bijis arī patversmes darbinieku mīlulis. Iepriekšējie saimnieki pārcēlušies dzīvot uz ārzemēm, bet Frici uz jauno vietu nevēlējušies ņemt, tādēļ nokļuvis patversmē.
Jaunajās mājās Pilskalnē Mirdza Frici nosauca mīļākā un arī cēlākā vārdā — par Fēliksu. Kopš pavasara
viņš iejuties jaunajā vidē, labprāt pavada laiku dārzā, karstajās vasaras dienās slēpjoties krūmu ēnā.
Trokšņi gan Fēliksam nepatīk, un īsts nervu noturības pārbaudījums esot Elgas brāļa meitas
ciemošanās. Četrgadīgā meitene Fēliksu atrodot, lai kur viņš būtu paslēpies. Jāpacieš ņurcīšana,
staipīšana un viss pārējais.
Tāpēc mīļākā un drošākā vieta esot uz Mirdzas kakla. Ja viņas nav mājās, runcis visbiežāk atrodams
gultā. Peles lielais runcis neķerot, bet esot liels guļava, tā teikt, — izteikts istabas kaķis. Arī piens un
zivis kaķim negaršo, priekšroku dod veikala barībai.
