“Pēdējie trīs gadi manā dzīvē ir bijuši ļoti aizraujoši, notikumiem bagāti un, kā pašai šķiet, pat mazliet jocīgi,” saka Agnese Logina, kura tikai nesen atgriezusies no Amsterdamas, jo nule beigusi bakalaura studijas kinozinībās. Agnese stāsta par studentu dzīvi ārzemēs.
No visa pa druskai
“Studiju programma, kuru es apguvu, ir veidota pēc amerikāņu studiju principa. Tas nozīmē, ka tā ir daudzveidīga un radīta ar mērķi dot visaptverošu izglītību, nevis tikai specializāciju šaurā nozarē. Lai arī es pamatā studēju kinozinības un literatūru, man bija iespēja papildināt zināšanas arī dabaszinātnēs, medicīnā, loģikā, pasaules vēsturē, kā arī mūsdienu politikas zinātnē. Īsāk sakot, no visa pa druskai, jo tikai tā var iegūt vispārēju pārskatu par to, cik sarežģīta ir mūsdienu pasaule un kā dažādas jomas ietekmē viena otru. Studijas augstskolā bija par maksu — četri tūkstoši eiro gadā. Bija arī iespēja apmaiņas programmā braukt uz kādu citu valsti. Piemēram, mans kursabiedrs Markuss no Vācijas astoņus mēnešus mācījās Honkongā.
Nodibina kinoklubu
Augstskola, kurā mācījos, ir salīdzinoši maza. Tā dibināta 2009. gadā. Es sāku studēt 2010. gadā, toreiz mēs bijām ap 400 studentu un visi viens otru pazinām. Nu jau esam apmēram 700 studentu, bet skolā joprojām valda ļoti mājīga atmosfēra.
Pagājušajā gadā man radās iecere izveidot kinoklubu. Tā ideja: studenti izvēlas filmu, kas tapusi viņu dzimtenē, sagatavo īsu ievadu par kinoindustriju konkrētajā valstī, un pēc filmas noskatīšanās notiek diskusijas par to. Ar dažiem draugiem šo plānu arī realizējām. Es saviem studiju biedriem jau oktobrī parādīju Rīgas poētiskā dokumentālā kino īsfilmas, tajā skaitā “Par 10 minūtēm vecāks” un “Baltais zvaniņš”. Pateicoties kinoklubam, esam neklātienē bijuši Austrālijā, Libānā, Singapūrā, Maķedonijā, Francijā, Itālijā, Lielbritānijā, Norvēģijā, Latvijā un citur. Domāju, mūsu kinokluba mērķis ir sasniegts, mēs guvām ieskatu pasaules kino dažādībā, jo pat Amsterdamā daudzas lieliskas filmas nemaz nenokļūst uz lielajiem ekrāniem — tie pārpludināti ar Holivudas grāvējiem.
Kā liela ģimene
Viens no augstskolas pamatnoteikumiem — visi studenti dzīvo kopmītnēs, pat tie, kuru vecāki mīt Amsterdamā. Katram studentam ir sava istaba ar virtuvi un vannasistabu. Turklāt studenti var nākt un iet, kad vien grib. Arī pie viņiem jebkurš var nākt ciemos, kad vien grib, jo dežurantu nav, ir tikai mājas pārvaldnieks, pie kura var vērsties ar dažādām praktiskām ķibelēm. No vienas puses, šāda obligāta kopādzīvošana dažiem var būt problemātiska, īpaši tāpēc, ka bieži notiek ballītes, kuras ieilgst līdz četriem rītā, bet, no otras puses, obligātā kopādzīvošana kopmītnēs nozīmē to, ka gandrīz visi mani Nīderlandes draugi dzīvo vienā mājā, un tas ir ļoti ērti. Ja, piemēram, divos naktī nenāk miegs, vienmēr var pie kāda aiziet ciemos ar vīnu un kādu filmu. Arī grupu kopdarbus var veidot tad, kad pašiem ērtāk, kaut vai vēlu naktī.
