Ar dārznieci Dzidru Ivanovu ir tik viegli un patīkami runāt, it kā mēs jau sen būtu pazīstamas. Viņu sastopu nākam no pašas stādītajām lazdām — ienākusies raža, pirmie rieksti, un tie ir jānogaršo.
Pie skala uguns
— Kādas ir jūsu spilgtākās bērnības atmiņas?
— Dzīvojām Zalvē, meža vidū, mājā Vitānu muižā, kopā trīs paaudzes. Neatceros, ka mums būtu bijuši strīdi, satikām ļoti labi. Līdz Sproģu skolai septiņus kilometrus mēs ar brāli, kurš par mani bija gadu jaunāks, gājām kājām, ziemā slēpojām. Internātā nedzīvojām. Mājā nebija elektrības, un mēs visi seši vakaros, kad sāka tumst, sasēdāmies lielajā virtuvē. Maizes krāsnī bija skalu turētājs, vecāmāte iededza skalu, un, kamēr tas dega, mēs pārrunājām, kā dienā katram ir gājis. Kurējās arī malkas plīts. Tas bija klusuma un miera brīdis, kas man spilgti palicis atmiņā, mūs vienoja stipra triju paaudžu kopības izjūta. Pēc tam iededzām petrolejas lampas, sēdāmies pie galda un ēdām vakariņas. Citreiz uz notīrītiem plīts riņķiem cepām šķēlēs sagrieztus kartupeļus, taukšķinājām zirņus, un viss bija tik garšīgs!
— Arī vasarā pulcējāties skala gaismā?
— Par vasaru neatceros, tad bija lielie lauku darbi. Vecāki un vecvecāki agri cēlās un vēlāk gulēja diendusu, bet mums ar brāli tad bija brīvība, gājām zemenēs. Tēvs bija labs traktorists, viņš pirmais mazajā ciematiņā nopirka motociklu un mūs vizināja. Mums mežā un krūmos bija jāgana govis, bet šis darbs nepatika. Tagad reizēm nodomāju — kaut varētu paganīt govis! Visi lauki bija apsēti, vakarā gājām uz mežu pēc zāles, ko govīm silē ielikt. Tagad lauki aizaug, nevienam nevajag. Māte bija liela rokdarbniece, daudz šuva, tamborēja, katram palagam, dvielim, kabatlakatiņam bija cakota maliņa. Skolā apģērbam vajadzēja baltas apkaklītes. Gulējām uz pašaustiem linu palagiem, no mātes vēl esmu saglabājusi linu dvieli. Tagad cilvēki ar ēdienu un apģērbu ir izlutināti.
Gatavo kartupeļu desas
— Varbūt kādu bērnības ēdienu gatavojat arī šodien?
— Gatavoju kartupeļu desas — smalki sakapā nevārītus kartupeļus, pieliek speķi, maltu gaļu, garšvielas, ķimenes, ķiplokus un pilda cūku zarnās. Ziemassvētkos, kad vīram ir dzimšanas diena un sabrauc bērni, taisām un cepam kartupeļu desas. Visi kopā aizbraucam uz Ērberģes baznīcu un pēc tam sēžamies pie galda. Desas ir ļoti garšīgas, un tā mūsu ģimenē ir tradīcija. Zarnas iesālu un kartupeļu desas varu pagatavot arī citā reizē. Jaunākais dēls, kurš dzīvo Zviedrijā, pagājušajos Ziemassvētkos neatbrauca, bet pa telefonu sacīja: “Mammu, mēs arī cepam kartupeļu desas!” Viņš šo tradīciju turpina, un par to man ir gandarījums.
— Jūsu bērnības mājas vēl ir saglabājušās?
— Vitānu muižā palicis maz māju, arī mūsējās vairs nav. Kādreiz ģimene to pārdeva, un mēs pārcēlāmies uz Mazzalvi, laukus meliorēja un māju nojauca. Vecvecāki piekrita pārcelties, tomēr pēc tam abi viens pēc otra aizgāja viņsaulē. Ar tagadējo prātu domāju, ka vecus kokus laikam tomēr nedrīkst pārstādīt.
Uz motocikla salīst un izžūst
— Kas mudināja kļūt par dārznieci?
— Bērnībā mums ar brāli bija pašiem savas nelielas dobes, augumā mēs bijām mazi, un šķita, ka dobes ir lielas. Bija jāstrādā arī lielajos laukos. Māte uz palodzes podā audzēja minirozītes, tās auga gadiem, un man patika kopt arī tās. Kad vēl gāju skolā, reiz teicu: “Būšu dārzniece!”, un māte neiebilda. Kad pabeidzu 8. klasi, kādu laiku strādāju Mazzalvē, kolhoza “Boļševiks” dārzniecībā un konservu cehā. Vēl man ļoti patika rokdarbi, gribēju kļūt arī par šuvēju, minstinājos, ko labāk mācīties, taču skola Naukšēnos bija pārāk tālu, tādēļ izvēlējos Bulduru sovhoztehnikumu. Pēc tā beigšanas atgriezos “Boļševikā” un strādāju par dārznieci, arī konservu cehā. Kad to slēdza, kolhozā veicu agronomes darbu, audzējām labību, gatavojām lopbarību. Pa laukiem braucu ar motociklu, vadītājas apliecību biju ieguvusi. Lietus, vējš, uz motocikla saliju, izžuvu, atkal saliju un izžuvu. Vēlāk man uzticēja automašīnu, un bez vadītājas apliecības es braucu ilgi, tomēr policija mani ne reizi nepieķēra. Tagad man apliecība ir. Tolaik bija jāstrādā arī sestdienās, bet ražas laikā arī svētdienās.
— Jums patika vadīt darbus un cilvēkus?
— Pārāk priecīga par to nebiju, tas bija ļoti atbildīgs darbs, jo vajadzēja labu rezultātu, taču ietekmēja laika apstākļi. Piemēram, salija siens vai strādnieki piedzērās. Bija gadījumi, kad traktoristam atņēmu traktoru, aizbraucu, bet viņš dzērumā palika guļam grāvī. .
“Jābūt skaisti!”
— Kā nokļuvāt darbā “Mēmelē”?
— Mani uzaicināja. Sākumā māca skumjas — garām brauca traktori un kombaini, bet es no tā visa biju projām, vēlāk pieradu un jaunajā kolektīvā iejutos. Man apkārtnes iekopšana bija jāsāk no nulles. Toreizējā “Mēmeles” direktore Mārīte Grigāne sacīja: “Jābūt skaisti!” Un es centos. Strādnieki remontēja, atjaunoja ēkas, bet es — apkārtni. Papildus mācījos arī dažādos kursos, apmeklēju izstādes un, braucot ekskursijās, fotografēju nevis cilvēkus, bet arhitektūru un apstādījumus. Reizēm atbraucu un attapos — vajadzēja taču nofotografēt arī grupu, nezinu vairs, ar kādiem cilvēkiem esmu braukusi kopā.
— “Mēmeles” klientiem vajag īpašu attieksmi. Viegli pieradāt?
— Sākumā bija smagi, bet, kad iepazīsti katra raksturu un izturēšanos, ir citādi. Daži klienti man pat ir lieli palīgi.
Izaudzē no maziem zariņiem
— “Mēmeles” plašā apkārtne ir skaisti iekopta, daudz skujeņu un citu augu. Tie visi ir pirkti?
— Sākumā jā, bet pēc tam puķēm ievācu sēklas, stādus pavairoju, lielākoties visi skujeņi ir pašas izaudzēti no maziem zariņiem. Ornamentālais dārzs ir izveidots tikai no pašas izaudzētajiem stādiem.
— Kā radās iecere to veidot?
— Kad biju Francijā, Luāras upes ielejā, un apskatīju piļu ornamentālos apstādījumus, nolēmu — arī mums vajag ornamentālo dārzu! Parkā bija brīvs laukums, un pirms sešiem gadiem tajā sāku veidot dārzu — četrus lielus rombus un vidū apļus. Košumkrūmi ir sakuplojuši, var veidot dažādas formas, piemēram, bumbas.
— Ornamentālais dārzs ir tik skaists! Citur pārsteidz dažādi netradicionāli risinājumi, piemēram, celmā ir iestādīts skujenis, ap kokiem izveidoti dzīvžogu un puķu “svārki”, no akmeņiem uzmūrēti torņi un izveidoti celiņu raksti. Te jau varētu rīkot ekskursijas!
— Idejas man nekad nerodas darbā, tās dzimst naktī guļot, tad iztēlojos visu ko.
— Kādās valstīs vēl esat bijusi?
— Daudzās, jo man ļoti patīk ceļot — Nīderlandē, Vācijā, Polijā, Ungārijā, Itālijā, Zviedrijā… Mums ar vīru patīk paceļot arī pa Igauniju, Lietuvu un arī tepat pa Latviju. Ļoti skaisti ir Jēkabpils pusē — Zasā un Rubenē, šad tad turp aizbraucam.
Nopin sivēnu
— Ko darāt ziemā?
— Darbojos ziemas dārzā, ko arī izveidoju pēc Mārītes Grigānes iniciatīvas. Ziemā tajā skaisti zied kaktusi, un mūsu klientiem patīk tur ienākt. Pārstādu, atjaunoju, cīnos ar augu slimībām, kaitēkļiem. Kad pansionātam bija jubileja, mums uzdāvināja daudz augu ziemas dārza veidošanai, taču līdz ar tiem arī kaitēkļus. Ar baltblusiņām ilgi cīnījos. Ziemā veidoju dažādu noformējumu, piemēram, šo dekoru izveidoju no pašas izaudzētiem auzu salmiem, pārgriežot katru salmu, izlīdzināju, pielīmēju. Izmantoju arī ķirbju sēklas. Reiz gan peles ķirbju sēklas nograuza, nācās atjaunot. Izveidojot salmu ornamentus, mājās atdzīvināju vecu skapi, pirms tam tas bija kā neglīta kaste. Atjaunoju arī grāmatu plauktu un rakstāmgaldu. Šo dekoru izveidoju no sakaltētiem latvāņiem. Pērļoju, no klūdziņām pinu dekorus. Man patīk netradicionāli pinumi, piemēram, esmu nopinusi sivēnu, gaili, zaķi, sēnes, kartupeļu grozu. Pinu arī no meldriem. Tuvojoties pavasarim, atkal jāgādā par puķu stādiem, kuru vajag ļoti daudz. Gatavoju pušķus gan sociālā centra iemītnieku svētkiem, gan bērēm.
Jākopj arī kartupeļu lauki
— Darbs ir smags. Kā visu milzīgo teritoriju spējat apkopt?
— Manā pārziņā ir arī pieci hektāri kartupeļu un divi hektāri dārzeņu lauku, visu vajadzīgo izaudzējam paši, tagad rokam kartupeļus. Strādāju katru dienu astoņas stundas, galva lejā, dibens gaisā. Arī mājās ir dārzs, kopjam lopus. Bet esmu jau pensijā, un man gribas atpūsties. Pagājušajā gadā teicu — viss, vairs nestrādāšu, bet šogad atkal tā saku. Domāju, ka pavasarī dārznieces darbu pārtraukšu, bet vēl ir jāpabeidz iesāktie darbi, jāiekārto teritorija pie bijušās kūts. Aizvien vairāk domāju, kas paliks pēc manis. Piemēram, bārbeles vairs nešķiet tik labas, jo duras rokās. Mēmeles kapsētā, kur apglabājam pansionāta iemītniekus, tās esmu sastādījusi, tomēr tagad šķiet, ka vajag ko citu. Varbūt tas, kurš strādās pēc manis, dusmosies par bārbeļu dzeloņiem. Apstādījumi, dārzs nekad nevar būt pabeigts, tas ir jākopj, jāatjauno, Latvijā tiek ievesti jauni augi un šķiet, ka tie būs labāki par vecajiem.
— Ko darīsiet pensijā?
— Gribu paceļot, aizbraukt pie dēliem Norvēģijā un Zviedrijā, vēl viņus neesmu apciemojusi. Gribu veidot dažādus rokdarbus. No Latvijas brīvvalsts laika man vēl ir saglabāti žurnāli “Atpūta” — cik tajos ir skaisti tērpi! Vācu žurnālos “Burda” tik skaistu nav. Strādāšu savā piemājas dārzā, arī tur ir dažādi apstādījumi. Kad nolemju atpūsties, atkal rodas vēlme iet un strādāt, izraut kādu nezāli. Pavasarī pēc ziemas tā gribas rokas iegremdēt zemē! Strādāju bez cimdiem, jo tā ir vieglāk.
— Ja jūs atkal būtu jauna, kādu profesiju izvēlētos?
— Dārznieces sapni esmu piepildījusi. Varbūt mācītos rokdarbus, jo patīk šūt, adīt, tamborēt. Vai arī mūziku. Notis pazīstu no skolas laika, kādreiz mājās mums bija mandolīna, domra, akordeons. Tēvs labi dziedāja, arī vecāmāte, bet es spēlēju pēc dzirdes. Tomēr tā jau tāda strinkšķināšana vien bija. Gribētos mūziku apgūt pamatīgi. Dziedu korī, reizi nedēļā pulcējamies mēģinājumos. Cenšamies, jo mums patīk dziedāt. Būtu jau labi, ja varētu piepildīt vēl šos divus sapņus.
***
P. S. Dzidras Ivanovas valstību “Mēmelē” kādā no nākamajiem numuriem parādīsim fotoattēlos.
