Augustā sākusies bebru medību sezona. Šos dzīvniekus aktīvi medī arī mednieku kluba “Sproģi” mednieki Neretas novadā. Šobrīd viņi pilnā sparā jauc bebru dambjus un liek lamatas.
Notur grāvī
— Bebru dambjus jaucam visu vasaru, lai neļautu šiem dzīvniekiem pārlieku paaugstināt ūdenslīmeni un applūdināt mežu. Kopš augusta sākuma liekam arī lamatas, — saka mednieku kluba “Sproģi” vadītājs Visvaldis Upmalis. — Aktīvi darbojoties, mums izdevies ierobežot bebrus tā, lai viņi neizveidotu lielas bebraines, kurās “karot” ar viņiem ir ļoti grūti. Ja kādā novadgrāvī ierīko dambi, ar to var visai viegli tikt galā. Savlaik medījām ap 20 bebru gadā, taču pēdējos gados nedaudz mazāk — 10 līdz 15 dzīvnieku sezonā.
Bebru dambju jaukšana, ja iemanās, veicas raiti — jāizlasa lielākie sprunguļi un jāpaver ceļš ūdenim, kas paveic lielāko daļu darba, vien jāizprot, kā konkrētais aizsprosts ierīkots. Vecus iestāvējušos dambjus izjaukt ir daudz grūtāk. Vajadzīgs arī spēks, un gados vecākiem vīriem grūti putojošajā straumē nostāvēt kājās.
Bebrus ķeram tikai ar lamatām. Protams, var šaut peldošus bebrus, var izmantot arī suni, taču šis ir vienkāršākais veids — izjauc dambi, kad noskrējis ūdens, ieliec lamatas un vari doties mājās. Arī pārbaudīt slazdus nav grūti. Šaujot mēdz gadīties, ka ievainots bebrs noslīkst un viņu atrod tikai pēc kāda laika. Tas nav “labais tonis”.
Bez bebru medībām iztikt nevar, taču man tuvākas ir briežu un mežacūku medības, savlaik arī caunu un jenotsuņu. Agrāk ķēru jenotus un turēju līdz ziemai būros, kamēr izveidojās labs akots. Par kvalitatīvu ādiņu varēja iegūt labu naudu. Tagad gan pieprasījums pēc zvērādām ir neliels, un to iegūšana nav izdevīga. Bet būri no tiem laikiem vēl saglabājušies.
Dzīvot atmiņās
nedrīkst
Biežāk rīkojam gaides medības. Pirmajā brīdī šķiet, ka mežs te ir plašs un zvēriem gana vietas, taču mežu ļoti intensīvi pašlaik izcērt un mežā arvien lielāku vietu aizņem izcirtumi. Kamēr tie aizaugs, zvēriem patvēruma ir mazāk, un viņi ir ļoti tramīgi. Ja sāksim skaļi trokšņot, viņi aizies uz vairākām nedēļām.
Medības ar dzinējiem rīkojam vien tad, ja nav izdevies kādu dzīvnieku nomedīšanas limitu izpildīt gaides medībās. Protams, gaides medībās nav kopīgās darbošanās, izņemot gadījumus, kad nošauts dižmedījums. Ir vīri, kam tā pietrūkst, taču viss mainās, un dzīvot atmiņās vien nedrīkst.
Pavasaris šogad bija vēls, tāpēc bija bažas, ka aukstums varētu būtiski samazināt mežacūku populāciju. Par laimi, mūsu novērojumi liecina, ka vismaz Sproģu apkaimē tas tā nav. Protams, jāsargā lauki, lai mežacūkas tos pārāk neizpostītu. Ir saprotoši saimnieki, taču lielākais vairums labību sēj līdz ar mežu un pēc tam dusmojas, ja atnāk mežacūkas un “novāc ražu”.
Labāk sēž pie datora
Vēl viena problēma, ar ko saskaramies ne tikai mēs, bet arī mednieki citviet, ir jauno mednieku trūkums. Jaunieši nelabprāt vēlas kļūt par medniekiem. Visticamāk, tāpēc, ka mežā ir daudz jāstrādā un tikai pēc tam var medīt. Turklāt šis ir visai dārgs vaļasprieks. Kādreiz bērni gāja līdzi tēviem un iepazina mežu un medības, tagad labākajā gadījumā aprobežojas ar medību datorspēlēm. Diemžēl cilvēks ir atradināts no darba — pabalstu saņem, badā nemirst, un aliņam jau pārdesmit santīmu var atlicināt. Skumji.
