“Visu dzīvi esmu bijusi vienkārša lauku meitene, un kungošanās man nepatīk,” uzrunāta par kundzi, saka Vija Kļaviņa no Mazzalves pagasta. Svētdien, 18. augustā, viņa svinēs 70 gadu jubileju.
Sāk spīdēt saulīte
Koši zaļajā pagalma mauriņā mūs sagaida kucīte Džera, un tūdaļ nāk arī pati saimniece. Viņa pielasījusi grozu ābolu un cienā arī mūs.
“Mana dzimtā puse ir Krustpils novadā, dzīvojām lauku mājās astoņus kilometrus no Kūkām. Ģimenē bijām četri bērni. Brālītis nomira pavisam mazs, viņu es neredzēju, bet māsiņa — 11 gadu vecumā. Mana otra māsa Valija par mani ir divus gadus vecāka un tagad dzīvo tepat netālu. Tajā laikā blēņas mums nebija prātā, līdz skolai vajadzēja iet deviņus kilometrus. Dzīvot internātā mums nepatika, tādēļ katru dienu gājām uz mājām, jo tās mums bija ļoti svarīgas. Nelikās grūti — bērniem tas nešķita liels attālums, bijām norūdīti.”
Tomēr bērnībā piedzīvoti arī smagi brīži. “Kad man bija deviņi gadi, bet māsai — 11, nelaimes gadījumā smagi cieta mūsu mammīte, pusotru gadu viņa ārstējās slimnīcā,” stāsta jubilāre. “Tētis bija labs un gādīgs, viņš par mums rūpējās, tomēr mammītes pietrūka. Kad tētis viņu divos naktī atveda mājās no toreizējās Ļeņingradas, es teicu: “Mammīt, visu laiku bija tumšs, bet, kad tu atnāci, saulīte sāka spīdēt!” Sirsnīgos atkaltikšanās mirkļus atceros vēl šodien. Abas ar māsu pagalmā lasījām zariņus, lai tikai viņa nepakluptu. Mammīte nodzīvoja līdz 80 gadiem, par viņas dzīvi varētu uzrakstīt romānu, kas būtu daudz labāks par “Lata” grāmatām, viņa to būtu pelnījusi, bet es jau neprotu grāmatas rakstīt. Kad vajadzēja, viņa mūs sabāra, bet pēc tam atkal bija mīļa, ar labu humora izjūtu, mācēja arī par sevi pasmieties. Viņa sacīja, ka par mazu bērnu un vecu cilvēku drīkst smieties, bet par slimu un kroplu gan nē. Mazi esam visi, un veci arī būsim visi. Pati daudz bēdu izcietusi, bet staroja labestībā. Vecumdienās viņai bija balti sirmi mati, un mēs viņu saucām par mūsu dieviņu.”
Pieci ragulopi
No jubilāres dzīvesvietas līdz veikaliem Mazzalvē un Vallē ir tālu. Ja ko ļoti vajag, palīdz kaimiņi un pastniece, kuriem viņa velta pateicības vārdus: “Mēs te, laukos, dzīvojam ļoti draudzīgi, kaimiņi un pastniece Valija ir sirsnīgi un izpalīdzīgi.”
Divreiz nedēļā brauc autoveikals, tomēr pēc tā precēm nav lielas nepieciešamības, jo visu vajadzīgo izaudzē un saražo paši — dārzeņus, pienu, krējumu, sviestu, biezpienu un gaļu. Vien maize jānopērk.
“Mums ar vīru Jāni ir pieci ragulopi — divas govis, tele un divi bullīši. Ir vistas, cūkas. Pienu lietojam tikai paši, palīdz arī teliņi. Pienu nepārdodam, jo mūsmājas ir tālu no lielajiem ceļiem, ar piena cisternu nav izdevīgi braukt. Kādreiz Rīgā pabeidzu Vieglās rūpniecības tehnikumu, strādāju “Rīgas manufaktūrā”, taču bija ļoti grūti pierast pie pilsētas dzīves. Atgriezos laukos un visu mūžu esmu strādājusi pie lopiem — gan kolhozu laikos, gan tagad. Ar govīm, sivēnmātēm. Sakrāt miljonus tā gan nevar. Kad saņēmu pirmo pensiju, tā bija 25 rubļi. Sociālajā nodaļā jautāju, kāpēc pensija ir tik maza, jo es visu mūžu esmu smagi strādājusi. Bet man atbildēja, ka par smagu darbu jau pensiju nemaksā. Arī tagad pensija nav pārāk liela, tomēr vairāk nekā iepriekš. Kamēr ir spēks strādāt, varam izdzīvot. Vai tad visu dienu var nosēdēt, rokas klēpī salicis? Nevar — ir jāiet, jādara. Ja kādreiz kaut kas sāp, lai pasāp. Viena meita ir masiere un fizioterapeite, otra farmaceite, znots ķirurgs, viņi mani pamāca, bet vai tad māte meitām klausa? Labāk zāles cenšos nelietot. Cik ilgi varēšu, tik iešu un strādāšu.”
“Bezmaksas dārznieki”
Vijas 70 gadu jubilejā ciemos atbrauks tuvākie cilvēki. “Abas meitas man ir ļoti labas,” viņa saka. “Man ir arī četri mazbērni.”
Jubilejas ģimenē plaši nesvin. 50 gadu jubileja bijusi ļoti skumja — toreiz bojā aizgājis viņas dēls, kuram bija tikai 18 gadu. Devies palīgā klasesbiedram vest sienu, bet traktors viņu nospiedis. Kas to lai zina, kā viss bija, traģisko ziņu viņai pateica divos naktī… Dēls apglabāts Baldones kapos. Līdzās viņam vēlāk apbedīts arī pirmais vīrs.
Uz tagadējām mājām Vija kādreiz nākusi ravēt, izpalīdzot kolēģei, jo viņas vīratēvam bija nomirusi sieva. Tad arī satikusi savu otro vīru. “Tā nu es ravēju līdz šai dienai — dzīvoju te jau 17 gadu,” teic jubilāre. “Manas mīļākās puķes lilijas man gan nepadodas, tāpēc audzēju rozes un citas puķes.”
Mājas apkārtnē kuplo arī etiķkoks un divi sēru vītoli. Pagājušajā ziemā mežazvēri etiķkoku tā apgrauzuši, ka palicis vien “skelets”, tomēr “bezmaksas dārzkopju” veikums bijis svētīgs — šopavasar sakuplojis vēl skaistāk. “Ziemā mežazvēri staigā arī pa pagalmu. Reiz ziemā netālu no mājas saskaitīju 74 staltbriežus,” atceras Vija.
Iet un lasa grāmatas
Jubilāre ir arī liela grāmatu lasītāja. “Vieniem patīk fantastika, citiem — kriminālromāni, bet es lasu visu pēc kārtas, jo interesē viss,” viņa saka. “Grāmatas es “ēdu”, tās man patīk jau kopš bērnības — kad deviņu gadu vecumā gāju mājās no skolas, pa ceļam bibliotēkas grāmatu jau biju izlasījusi. Toreiz varēja iet lasot, mašīnu nebija, bet zirgs cilvēkam virsū neskrēja. Tagad abonēju un lasu “Staburagu”, “Neatkarīgo Rīta Avīzi”, žurnālus “Patiesā Dzīve”, “Praktiskais Latvietis”. Ja varētu, es būtu ar mieru pasūtīt žurnālus, cik to ir visā pasaulē, taču pensija būtu par mazu. Man patīk arī dzeja, un iecienītākā dzejniece ir Ārija Elksne: “Visu mūžu es ceļu māju. Ceļu smiedamās. Ceļu rādamās. Ceļu, gaužas asaras raudādama…” Cik patiesi vārdi! Māju gan neesmu uzcēlusi — kad atnācu šeit dzīvot, šī māja te jau bija, tomēr bērnus esmu izaudzinājusi, daudz koku iestādījusi un visu mūžu esmu bijusi pavarda kūrēja un sargātāja.”
