Vasaras otro pusi gan Pļaviņu novadā, gan daudzviet citur iezīmē kāds svarīgs notikums — kapusvētki, kas cilvēkus ik gadu pulcē mirušo atdusas vietās. Pagājušās nedēļas no-galē tie bija Vietalvā, bet 10. augustā būs Bārukalna kapsētā Pļaviņās.
Arī man, Pļaviņu pilsētas kapu pārzinim, šis ir īpašs laiks, jo kopā ar palīgiem cenšamies vairāk strādāt, lai šo vietu sakārtotu. Lielāku uzmanību pievēršam tām kapuvietām, pie kurām vairs nav, kas atnāk. Arī cilvēki šajā laikā kapos ir biežāk. Jau pirms vairākiem gadiem pēc daudzu iedzīvotāju ierosinājuma kapusvētkus no svētdienas pārcēla uz sestdienu, un tas ir labi, jo vairāk cilvēku var atbraukt no tālienes. Piedalās gan katoļu, gan luterāņu mācītāji, kas visus apmierina.
Latviešiem ir īpaši izteikta kapu kultūra, un mirušo atdusas vietas iekārtojuma ziņā atšķiras no citām valstīm. Nesen no Vācijas bija ieradusies mana krustmeita ar vīru, kurš Latvijā bijis vairākkārt. Kārtējo reizi apskatot kapus, viņš teica, ka mums laikam nepārtraukti ir kādi svētki, jo tur vienmēr redzami ziedi. Tā pie mums pieņemts. Katrs cenšas piederīgo kapu kopiņas iekārtot pēc saviem ieskatiem. Mani vecāki stāstīja, ka savulaik turīgākie lika augstākus pieminekļus, bet cilvēkiem ar mazāku rocību tie nebija tik vareni. Tagad tas nav aktuāli, un es uzskatu — kapos nav vajadzīga pārspīlēta greznība. Mēģinu cilvēkiem ieteikt un skaidrot, kā labāk rīkoties. Latvijā joprojām nav kapu likuma, kas konkrētāk noteiktu šo kārtību, tāpēc ievērojam pašvaldības saistošos noteikumus kapu apsaimniekošanā. Ir jau dažkārt redzami dažādi pārspīlējumi, bet ar cilvēkiem ir jārunā un reizēm arī jāpasaka kāds stingrāks vārds, un viņi ieklausās. Iesaku veidot kaut ko vienkāršāku, jo pēc tam pašiem vien būs viss jāapkopj. Man gan ļoti nepatīk mākslīgie ziedi kopā ar dabīgajiem. Tomēr, ja cilvēks nevar tikt uz kapiem, kad ziedi novīst, un tos noņemt, tad, protams, labāk izvēlēties mākslīgos, bet tikai tos.
Par Pļaviņu pilsētas kapu pārzini sāku strādāt apmēram pirms pieciem gadiem. Nekad nevarēju iedomāties, ka reiz veikšu šādu darbu, bet bija nepieciešamība atgriezties dzīvot Pļaviņās, un es pieteicos šim darbam. Šajā laikā daudz dažādu likteņu uzklausīts, jo cilvēki vēlas izrunāties, un tas arī pašam dažkārt liek uz dzīvi paraudzīties citādi. Vienlaikus vajadzēja uzņemties arī izvadītāja pienākumus. Šajā jomā gan man nebija nekādas pieredzes. Savulaik dzīvojot Bauskā, man bija kaimiņiene, kura ilgus gadus darīja šo darbu. Lūdzu padomu un cītīgi lasīju dzejoļu grāmatas, lai katram aizgājējam piemeklētu īstos vārdus.
Vispār Bārukalna kapsētai līdzās esmu dzīvojis līdz pat skolas beigšanai, jo mūsu māja ir turpat netālu. Tagad esmu tajā atgriezies. Manas bērnības atmiņas saistās ar pūtēju orķestri. To, dodoties uz izvadīšanu, varēja dzirdēt spēlējam jau ielas sākumā. Tā ka pret šo vietu man nav nekādu aizspriedumu. Tur visi ir vienādi. Turklāt tā ir vienīgā vieta, kur aizgājēji nerunā pretī, un tas dod mieru. Kad ikdienā cilvēki sāk par daudz sūdzēties par dzīvi, kas mēdz nogurdināt, tad visvienkāršāk ir “pārsviesties” uz politiku, jo kādu pelt mums patīk visiem.
Politikai cenšos sekot līdzi regulāri. Datorā parasti palasu rakstus portālā www.pietiek.com, tad cītīgi izlasu “Latvijas Avīzi”, “Neatkarīgo Rīta Avīzi” un “Staburagu”, paskatos arī ziņas televīzijā. Saliekot to visu kopā, rodas diezgan skaidrs priekšstats par notiekošo. No aizvadītās nedēļas notikumiem kā svarīgāko vērtēju Izraēlas prezidenta Šimona Peresa vizīti Latvijā. Domāju, ka tā bija nozīmīga tikšanās daudzu svarīgu jautājumu izpratnei un turpmākajai virzībai. Skāra arī jautājumu par ebreju īpašumiem. Tam gan vajadzētu pielikt punktu, jo Latvijā bija noteikts laiks, līdz kuram varēja pieteikties zaudēto īpašumu atgūšanai. Ja kāds to neizdarīja, tagad nevajadzētu celt pretenzijas, jo citādi process kļūs bezgalīgs. Nevar noliegt — ebreju tauta ir daudz cietusi, bet tāds liktenis bija daudziem, un nevar dzīvot tikai pagātnē.
Pagājušajā nedēļā Vācijā sāka kalt jaunās Latvijas eiro monētas. Nav vairs svarīgi, ko cilvēki par to domā, jo mums neviens šajā jautājumā neko nejautāja, un naudu Latvijā nākamā gada janvārī mainīs tik un tā. Nekāda parakstu vākšana vai referendums neko nemainīs, jo valdībā viss izlemts. Ja gribēja ko ietekmēt, par to vajadzēja domāt agrāk. Neesmu pret eiro, lai gan nauda, protams, arī ir viena no Latvijas identitātes zīmēm. Uzņēmējiem eiro noteikti būs izdevīgāks, bet tikai tādā gadījumā, ja šī nauda būs visā Eiropā.
Esmu gan sašutis par to, ka valsts tērēs lielu naudu eiro reklamēšanai. Ko tur reklamēt? Šī nauda taču tik un tā būs. Labāk būtu papildu līdzekļus piešķīruši slimnīcām vai skolotājiem. Nedēļas nogalē nelaimes gadījums notika Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, tur patiešām nauda būs vairāk vajadzīga. Tagad arī notiek absurda kampaņa — piesakās godīgie uzņēmēji, kuri sola pēc eiro ieviešanas nepaaugstināt cenas. Pārējie tad būs tie negodīgie?
Joprojām aktuāls ir uzņēmuma “Liepājs metalurgs” liktenis. Kad politikā ienāca Einars Repše, viņš sevi prata parādīt kā visgodīgāko un taisnīgāko politiķi… Viņa parakstītais valsts galvojums bankai novedis valsti tādā situācijā, ka tautai atkal jāsamaksā par izšķērdētājiem. Uzņēmuma vadība paliek ar saviem miljoniem, bet zaudētāji ir nodokļu maksātāji un rūpnīcas strādnieki. “Liepājas metalurgs” ir ļoti nozīmīgs Liepājai. Tāpat kā ikvienā novadā ir svarīgi, lai tur būtu uzņēmumi. Ja tiem klājas labi, tad labums ir visai pilsētai vai pagastam. Skumji, ka valsts vadītāji diemžēl nemācās no kļūdām, jo “Metalurga” scenārijs ir līdzīgs tām bankām, kuras valstij vajadzēja glābt. Tāpat valsts nemācās no kļūdām saistībā ar Eiropas tiesām, jo lietas pārsvarā tiek zaudētas. Tas nozīmē, ka jau iepriekš jābūt pārliecinātiem par rīcības atbilstību likumam.
Lai arī ikdiena lielākoties paiet steigā, cenšos veltīt laiku arī savam vaļaspriekam — teātrim. Turpinu darboties Pļaviņu novada kultūras centra dramatiskajā kolektīvā “Aina”. Man ir interesanta skatuves partnere, kura dažādās lugās bijusi man mātes, sievas, meitas un mīļākās lomā. Tā ir Iveta Krastiņa. Ar viņu man vislabāk izdodas saspēlēties. Kopā esam aicināti vadīt arī kultūras pasākumus. Zinām jau, ko kurš varētu teikt, lai “piespēlētu” un papildinātu. Katram pasākumam jāsagatavojas īpaši, jo nevar tikai nolasīt scenārijā rakstīto. Nevar arī nogurdināt publiku ar garu runāšanu. Pēdējā laikā gan cenšos atturēties no pasākumu vadīšanas, lai nerastos neveiklas situācijas, kad cilvēki mani redz gan kapos, gan pasākuma vadītāja lomā. Kā skatītājam man nepatīk gari koncerti. To kārtējo reizi sapratu, televīzijā skatoties Dziesmu svētkus. Tomēr tas ir šīs vasaras skaistākais notikums, kas jo-
projām ir atmiņā.
