Jegors Lukjaņins ir jauns cilvēks, kurš savu dzīvi saistījis ar darbu drošības iestādēs. Apmēram piecus gadus viņš bijis Valles un Kurmenes pagasta iecirkņa inspektors, bet tagad strādā Vecumnieku cietumā. Viens no viņa vaļaspriekiem ir motosports, ar ko Jegors aizrāvies jau vairākus gadus un Latvijas Motosporta asociācijas rīkotajās sacensībās gūst labus rezultātus. Tā kā ar Jegoru esam pazīstami, vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Darbs ir darbs
— Kāpēc izvēlējies kļūt par policistu?
— Parasti liela daļa cilvēku uzskata, ka jaunieši par policistiem kļūst Holivudas “action” filmu ietekmē, bet tā tomēr nav. Es šo profesiju izvēlējos, jo tā bija stabilitātes garants — darbs, ienākumi un nomaksāti nodokļi. Jau pirms studijām Policijas akadēmijā piecus gadus strādāju policijā Vecumnieku novadā, pēc tam iestājos akadēmijā un turpināju darbu Vallē un Kurmenē. Pirms novadu izveidošanas bija dežūras arī Aizkrauklē un citās rajona apdzīvotajās vietās. Apmēram pirms diviem gadiem piedāvāja darbu Vecumnieku cietumā, un es šo piedāvājumu pieņēmu.
— Pats esi taurkalnietis. Vai nebija problēmu strādāt ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri tevi pazīst jau no bērnības?
— Darbs ir darbs. To sapratu gan es, gan vietējie. Nekādu konfliktsitāciju nav bijis. Tas man netraucēja veikt savus pienākumus. Lai arī tagad strādāju cietumā, mani joprojām sauc par policistu.
— Kāda ir atšķirība starp darbu policijā un cietumā?
— Pirmkārt, policija ķer noziedzniekus, mēs viņus pāraudzinām un uzraugām. Vecumniekos nav stingrā režīma cietums. Iespējams, te ir labāki dzīves apstākļi nekā citās ieslodzījuma vietās, bet tāpat tas ir ieslodzījums. Nesen Vecumnieku cietumā veica remontu, un tas tagad atbilst visām Eiropas Savienības prasībām. Daudzi gan pārmet, ka noziedzniekiem ir labāki apstākļi nekā daļai Latvijas iedzīvotāju. Bet neviens nav veicis pētījumu, cik bijušo ieslodzīto ir mainījuši savas dzīves prioritātes, iznākot no slēgtā tipa cietumiem vai no Vecumniekiem. Domāju, ka atšķirība būtu liela, katrā ziņā vairums no Vecumnieku cietuma iznākušo pēc ieslodzījuma ir mainījuši domas par nodarīto, liela daļa jau pirms atbrīvošanas sāk meklēt darbu, ar viņiem strādā gan psihologi, gan sociālie darbinieki.
— Pašam nav psiholoģiski grūti strādāt ieslodzījuma vietā?
— Policistam un vispār cilvēkam, kuram ir līdzīgs darbs, jābūt ar lielu atbildību, līdz ar to darbs arī psiholoģiski ir smags. Bet es pats izvēlējos šo profesiju, un tagad man nav ko nožēlot. Galvenais — visas darba problēmas atstāt darbavietā un nenest tās uz mājām. Mēs ģimenē par darbu cenšamies nerunāt. Ir daudz pozitīvu lietu, par ko runāt, un ir arī vaļasprieki, lai atslēgtos no ikdienas.
Ķer adrenalīnu
— Viens no taviem vaļaspriekiem ir motosports. Kad sāki ar to aizrauties?
— Viss sākās ar to, ka tēvs, kad man bija seši gadi, nopirka pirmo mopēdu. Tad arī laikam radās interese par tehniku. Mopēds bija arī brālim un draugiem, tad paši tos skrūvējām un remontējām. Pēc kāda laika iegādājos pirmo motociklu “Minsk”, pēc tam bija “Jawa”, “Iž — sport”. Tehnika man vienmēr ir patikusi.
Kad sāku pelnīt, nopirku pirmo krosa motociklu, protams, ne jaunu, bet braukt varēja. Tā pamazām iepazinos ar citiem jauniešiem, kuriem motosports ir tuvs. Viņi mani iedrošināja piedalīties pirmajās amatieru sacensībās. Sākumā visādi gāja, bet pirms gada stabili biju pirmajā desmitniekā Latvijas Motosporta asociācijas rīkotajās sacensībās, tagad jau esmu pirmajā piecniekā. Līdz sezonas beigām vēl atlikušas trīs sacensības, tā ka izredzes ir.
— Kāpēc tieši motokross, nevis šoseja?
— Galvenais jau nav ātrums, bet adrenalīns, ko gūsti. Ielās nav jātrako ne ar motocikliem, ne ar automašīnu. Diemžēl ceļu transporta nelaimes gadījumu statistika ir drūma. Tāpēc es labāk izvēlos savu motociklu ielikt piekabē vai mikroautobusā, aizbraukt uz trasi, tur pāris dienu izlādēties. Tā ir ļoti laba atslodze smadzenēm.
Pirmo pagriezienu neskatās
— Kā ģimene vērtē tavu aizraušanos?
— Sākumā sievai bija diezgan lielas bažas. Bet pēc pirmajām trijām četrām sacensībām viss bija kārtībā, cilvēks taču pie visa pierod. Startu un pirmo pagriezienu trasē, kur ir nenormāla drūzma un nevar saprast, kur kurš brauc un kurš kritīs, gan viņa laikam joprojām neskatās, aizver acis.
— Vai sporto arī ziemā?
— Ziemā piedalos skijoringa sacensībās, gan braucot ar motociklu, gan ar slēpēm. Piedalos arī Latvijas Tautas sporta asociācijas rīkotajās strādājošo sporta spēlēs. Tāpat startēju arī ziemas motokrosā. Sportam laiku vienmēr atlicinu, tas man palīdz izrauties no ikdienas un atpūsties.
— Tu spēlē arī volejbolu.
— Volejbolu sāku spēlēt jau Taurkalnē, mums tur bija savs laukums, kurš vēl joprojām ir, tur arī sākām aiz gara laika “dauzīt” bumbu. Pēc pamatskolas devos mācīties uz Ogres arodvidusskolu, tur mani uzaicināja spēlēt skolas komandā. Tad arī ar komandu pabraukāju pa Latviju. Kad sāku studēt akadēmijā, spēlēju tās komandā kopā ar profesionāļiem. Tāpat kopā ar draugiem, kurus arī aizrāvis šis sportaveids, braucām uz dažādiem amatieru turnīriem un sporta svētkiem. Strādājot policijā, spēlēju arī Aizkraukles policijas iecirkņa komandā, treniņi notika Jaunjelgavā, pāris reižu nedēļā devos uz turieni. Mums bija diezgan labi rezultāti, piemēram, policijas sporta spēlēs vairākus gadus bijām vieni no spēcīgākajiem. Kad sāka veidoties Vecumnieku novads, devos trenēties uz turieni.
Vecie aiziet, jaunie nenāk
— Vai nav tā, ka mazie pagasti, apdzīvotās vietas, Taurkalne “izmirst”, jaunieši dodas prom?
— Tāda diemžēl ir realitāte. Vecie cilvēki aiziet mūžībā, jaunie uz laukiem nenāk. Tas ir ne tikai tāpēc, ka tur nav darba, bet problēmas rada arī tas, ka te nav izglītības iestāžu. Izvadāt bērnu, teiksim, uz “dārziņu” Vecumniekos vai Jaunjelgavā ir diezgan grūti. Arī interešu pulciņi skolā parasti ir pēcpusdienā, tāpat pietrūkst vietējo kultūras pasākumu, jādodas uz novada centru vai uz citu pilsētu.
Atceros vēl to laiku, kad darbā uz Taurkalni brauca pat no Aizkraukles. Labi, ka apkārt ir mežs, tā tomēr ir kaut neliela iespēja vasarā kaut ko nopelnīt.
Ziemā galvenais, lai ceļi iztīrīti un uz darbu var tikt.
— Ziemā dodies arī uz copi?
— Obligāti! Kādreiz labprāt copēju arī vasarā, bet tagad tam neatliek laika. Vairāk jāpievēršas ģimenei, arī pie mājas vienmēr ir, ko darīt. Ziemā iznāk nedaudz vairāk laika, tad arī labrāt dodos uz ezeru vai upi zivis ķert. Cilvēkiem vajag atpūsties. Ja visu laiku dzīvo darbā, ātri var “pārdegt”. Un, lai kaut nedaudz izvēdinātu galvu, ne vienmēr ir vajadzīgi pamatīgi naudas līdzekļi, daudz ko var darīt, arī neieguldot lielu naudu.
