Pagājušajā nedēļā studijām kādā no 11 Latvijas augstskolām, kuras ir vienotajā pieteikumu iesniegšanas tīklā, bija pieteikušies jau 7786 studētgribētāji. Studijas sāksies daudziem, un, iespējams, daļa jauniešu izvēlēsies augstskolu nevis tuvāk mājām, bet gan vairāk “pa kabatai”.
Pirms četriem gadiem sāku studēt Rīgā, Biznesa augstskolā “Turība”, taču pēc gada studijas turpināju Liepājas Universitātē, kur ir mazāka studiju maksa un lētāka dzīvošana. Tagad man studijas ir beigušās — jūnijā ieguvu bakalaura grādu tūrismā un tūrisma uzņēmumu vadīšanā Liepājas Universitātē. Izstrādāju diplomdarbu “Aizkraukles novada tūrisma attīstības plāns 2014. — 2021. gadam”. Tā kā iepriekš novadam tūrisma attīstības plāna nebija, izmantoju citu pilsētu pieredzi, piedalījos dabas parka “Daugavas ieleja” darba grupu sanāksmēs. Kārtējā sanāksme būs 25. jūlijā, un arī tajā es piedalīšos.
Tā kā Aizkrauklē esmu dzimis un audzis, gribētu te arī strādāt, nevis doties uz ārzemēm. Tūrisma jomā darāmā te ir ļoti daudz, vispirms ir jārada tam atbilstoša vide, sākot ar elementārām lietām, piemēram, ar ceļa norāžu izvietošanu. Visā Latvijā to trūkst, un nav skaidrs, kā nokļūt līdz konkrētajam objektam. Trūkst arī sabiedrisko tualešu. Nedēļas nogalē biju ciemos Bauskā, un arī tur ir šāda problēma. Iepriekšējos gadus esmu apmeklējis Bauskas kantri festivālu, arī šoreiz kopā ar radiem labprāt būtu izbaudījuši tā gaisotni, taču atturēja ļoti augstā ieejas biļetes cena — septiņi lati, ģimenei nāktos iztērēt ap 50 latu, turklāt nedrīkst neko ienest, viss jāpērk uz vietas. Tā jau ir naudas pelnīšanas mašīna! “Positivus” festivāli ir daudz augstākā kvalitātē, un par tādu apmeklēšanu būtu vērts arī maksāt.
To, ka tūrisms man interesē visvairāk, sapratu jau 11. klasē. Ja saista kāda konkrēta joma, tad tā ir jāapgūst, nevis jāizvēlas nozare, kur labi maksā, bet kas neinteresē.
Diemžēl tūrisma attīstībai daudzās pašvaldībās neatvēl līdzekļus, jo svarīgākas ir sociālās lietas — maksāt pabalstus. Taču cik ilgi cilvēkus ar pabalstiem balstīsim? Dažam tas ir veids, kā tikt pie kārotās alkohola pudeles — uz nodokļu maksātāju rēķina.
Daudzi studenti izvēlējušies sociālās zinātnes, iespējams, viņus šī joma arī interesē. Ekonomikas ministrija gan prognozē, ka šajā jomā absolventiem nebūs darba. Valsts aicina jauniešus studēt eksaktās zinātnes, taču centralizēto eksāmenu rezultāti liecina, ka skolēniem ir sliktas zināšanas ne tikai vēsturē, bet arī obligātajā priekšmetā — matemātikā, 132 skolēni to pat nav nokārtojuši, bet skolēnu vidējie sasniegumi ir tikai 37 procenti no vēlamā. Un tā ir nevis vienas skolas, bet visas valsts problēma. Kāpēc tā? Tas ir jāanalizē par izglītības nozari atbildīgajiem ierēdņiem. Iespējams, eksāmenu uzdevumi ir pārāk grūti. Kāds pazīstams 12. klases skolēns, kurš šogad kārtoja eksāmenu matemātikā, atzina, ka tas ir bijis ļoti smags.
Valsts arī aicina kļūt par ārstiem, bet kāpēc? Lai viņi pēc tam brauktu prom? Latvijā viņiem nav pienācīgas algas, un slimnīcu vadītāji kārtējo reizi pieprasa lielāku finansējumu. Kā parasti, slimnīcu pārstāvji par naudas trūkumu vairāk runā gada vidū, vainojot valsti, ka tā nepiešķir finansējumu atbilstoši reālajām vajadzībām. Finansējumu nav saņēmuši arī pasažieru pārvadātājuzņēmumi, jo birokrātijas dēļ no lēmuma par naudas piešķiršanu līdz tās saņemšanai ir garš ceļš no vienas institūcijas līdz citai. Tas pārsteidz, jo elektronisko iespēju laikmetā šādu jautājumu taču varētu nokārtot daudz ātrāk.
Mēs esam mierīga tauta. Ja mēs būtu kā itālieši vai spāņi, pie valdības ēkas bieži būtu protesti un varbūt pat lidotu akmeņi. Bet mūsu protesti reizēm ir pārāk miermīlīgi — cilvēki stāv pie valdības ēkas un dzied.
Nedēļas top ziņa bija eiro ieviešana, no nākamā gada arī mēs ikdienā lietosim eiro naudas vienības. Šo jautājumu pārrunājām arī radu lokā. Secinājām, ka cilvēki nav noskaņoti pret eiro, tās vairāk ir emocionālas sāpes, ka lata vairs nebūs, jo tas taču ir tik skaists! Manā ieskatā ir pilnīgi vienalga, ar kādu naudu es samaksāju par maizi vai pienu, jo nauda ir maksāšanas līdzeklis. Un eiro ieviešana nav jāuzskata par valsts pastāvēšanas un suverenitātes zaudēšanas draudu. Eiro ir stabila valūta, un lats līdz šim ir bijis piesaistīts eiro. Eiropas Komisija sola, ka eiro arī būs stabils. Man ir zināmi cilvēki, kuriem jau vairākus gadus algu maksā eiro, un viņiem ir jāzaudē nauda par eiro maiņu latos. Arī eiro monētas būs skaistas. Ja mēs, piemēram, Francijā ar tādām norēķināsimies, tas būs arī labs valsts reklamēšanas veids. Skeptiķi teic, ka Lielbritānija un Norvēģija nepievienojas eirozonai, un mums vajag darīt tāpat, tomēr tās atšķirībā no mums ir bagātas valstis ar stabilu ekonomiku.
Daudzi vēl arvien dzīvo Dziesmu un deju svētku iespaidā. Pagājušajā nedēļā bija dzirdama arī kritika par to repertuāru, ilgumu, dalībnieku atbalstu. Dziesmu svētku koncertu baudīju pie televizora ekrāna, varbūt tas arī bija par ilgu, bet dziesmas ir gaumes jautājums — vienam var patikt, citam nē. Īpaši emocionāls bija koncerta pēdējo triju dziesmu skanējums. Mēs kā tauta nepazudīsim, ja būs tik spēcīgas kultūras tradīcijas un tik grandiozs visus vienojošs pasākums.
Notikušajā Reformu partijas kongresā ir ievēlēts jauns līderis, un medijos lasāma ziņa, ka šī partija tomēr nav mirusi. Domāju, ka ar tik zemu reitingu šī partija ir mēslainē jau sen — pēc socioloģiskajām aptaujām, par to balsotu tikai 1,2 procenti vēlētāju. Tās dibināšana bija projekts pēc Saeimas atlaišanas, lai piedalītos vēlēšanās un iekļūtu Saeimā. Šajā partijā ir vairāki spēcīgi līderi, taču tās ir tikai dažas personības. Ja viņas no partijas aizies, tā nogrims pavisam, līdzīgi kā Tautas partija.
Daži partiju līderi, iepriekš “nogrimuši” un no politikas izstumti, tagad ir “augšāmcēlušies” — Einars Repše un Ainārs Šlesers atkal grib atgriezties politikā. Šlesers sola Latvijai piesaistīt 20 miljardu eiro, bet kur gan ir viņa agrāk solītās darba vietas 50 tūkstošiem cilvēku? Tā vien šķiet, ka abiem kungiem ir pietrūcis naudas un viņi grib īstenot kādu pašiem izdevīgu projektu.
Neesmu nevienas partijas fans un domāju, ka daudzpartiju sistēma Latvijā nav pareizākais variants. No tās vajadzētu atteikties un Saeimā ievēlēt katram reģionam atbilstošu deputātu skaitu. Pašvaldību vēlēšanās cilvēki balsoja nevis par partijām, bet par konkrētiem cilvēkiem. Kas gan tās par partijām, ja biedru skaits ir mazāks par pieciem tūkstošiem! Vajadzētu vismaz 10 tūkstošu biedru. Tomēr, ja jau ir šāda sistēma, mums pietiktu ar divām, trijām spēcīgām partijām.
