Daudzi Aizkraukles ielās būs ievērojuši divus jaunus cilvēkus ratiņkrēslos — Marina un Vjačeslavs daudz kur dodas kopā, apmeklē veikalus, iestādes, piedalās dažādos pasākumos, viņi šogad bija pat Aizkraukles orientēšanās sacensību dalībnieki. Bieži esmu nodomājusi — viņi ir skaists un saskanīgs pāris. Rīt abi jaunieši svinēs kāzas — viņi ir nolēmuši reģistrēt laulību dzimtsarakstu nodaļā.
Katram ir cits stāsts, kā viņš ir nokļuvis ratiņkrēslā. Vjačeslavs labprāt atklāja šo savas dzīves lappusi — varbūt kāds aizdomāsies un nepieļaus to pašu kļūdu, ko viņš.
Vjačeslava pirmā stāva dzīvoklī nokļūstu pa invalīdu uzbrauktuvi. Pie loga mani sagaida divi kaķi. ‘‘Matildi atvedām no Jūrmalas, viņa bija ielas kaķis, bet Miju paņēmām no Aizkraukles dzīvnieku biedrības “Felida”, viņa bija piedzimusi ielas kaķenei,” stāsta Vjačeslavs.
Vasarā gana govis
— Kur aizritēja tava bērnība?
— Esmu dzimis Aizkraukles slimnīcā, bet bērnību pavadīju Birzgalē. Divstāvu mājā apmēram 10 — 15 kilometru no pagasta centra dzīvojām četras ģimenes, taču no Vācijas atbrauca īpašnieks un māju no svešiniekiem “iztīrīja”, visiem tā bija jāpamet. Pārcēlāmies mazliet tuvāk centram.
— Kas atmiņā palicis visspilgtāk?
— Māte strādāja fermā, bet es vasarās ganīju kolhoza govis, ganāmpulkā bija ap 30 un vairāk lopu. Arī vecākā māsa ganīja. Kolhozā strādāju arī citus darbus. Palīdzēju novākt kartupeļus, bietes, mārrutkus. Vecaimātei bija viena divas govis, vecs zirgs, cūkas, vācām sienu, kopām dārzus.
— Mācījies Birzgales pamatskolā?
— Tur mācījos tikai līdz 5. klasei, pēc tam — Suntažu internātskolā. Tur bija labi, interesanti, gājām arī pārgājienos. Man interesēja datori. Tuvākās profesionālās skolas bija Bebros un Ogrē, es izvēlējos mācīties Vecbebru profesionālajā vidusskolā par datorsistēmu tehniķi. Bija jāmācās četri gadi, taču man neizdevās to pabeigt, tur mācījos tikai trīs gadus, jo iekļuvu autoavārijā un pēc tam varēju pārvietoties vienīgi ratiņkrēslā. Vecbebru skolā ratiņkrēslā nav iespējams mācīties, tad būtu vajadzīgs cilvēks, kas uznestu pa kāpnēm. Cerēju, ka pēc triju gadu mācībām esmu ieguvis vismaz vidējo izglītību, jo pēdējā gadā bija jāapgūst vienīgi specialitāte. Klases audzinātāja Ilze Pabērza palīdzēja nosūtīt vēstuli Izglītības ministrijai, taču izglītības dokumentu vienalga nesaņēmu. Vidusskolas izglītību ieguvu Aizkraukles vakara (maiņu) vidusskolā.
— Vai ir izdevies atrast darbu?
— Tā kā man nav apliecības par profesionālo izglītību, diez vai to dabūšu jomā, kas man interesē visvairāk — ļoti patīk remontēt datorus.
Līkumā ietriecas kokā
— Kā notika avārija?
— Tas bija Ķegumā. Draugs bija dzēris, brauca pārāk ātri — ap 100 kilometriem stundā, līkumā mašīnu sanesa, tā ietriecās kokā, kuru nolauza, pēc tam ietriecās otrā kokā, “lidojām” pa gaisu, un grāvī automašīna nokrita uz jumta. Ceļš veda uz izgāztuvi un dīķiem, retais pa to brauca, tādēļ lielu cerību, ka mūs kāds varētu atrast, nebija. Labi, ka pirms tam bijām aizveduši drauga draudzeni, kura gaidīja bērnu. Draugs ar viņu bija sastrīdējies un dusmās pārāk stipri uzspieda gāzes pedālim.
— Ja viņi nestrīdētos, varbūt avārijas nebūtu?
— Kas to lai zina, kā būtu bijis. Domāju, ka dusmas nebija avārijas iemesls, bet gan reibums, abi bijām iedzēruši, es sēdēju blakus, nebijām piesprādzējušies, skanēja skaļa mūzika. Draugam nebija arī vadītāja apliecības.
— Sen viņu pazini?
— Kopš dzīvoju Birzgalē, viņš par mani bija desmit gadu vecāks. Kopā bieži bijām braukuši un toreiz nedomājām, ka ar mums kas tāds varētu notikt. Visiem iesaku nebraukt dzērumā, tas ir pats dumjākais, ko cilvēki dara. Tā var izpostīt ne tikai savu, bet arī citu cilvēku dzīvi. Draugs aizgāja bojā, slimnīcā nomira, un nu četri bērni aug bez tēva, viens no viņiem tēvu tā arī nekad nav redzējis.
— Kā juties, kad uzzināji — drauga vairs nav?
— Bija ļoti smagi. Tagad uz viņu ļaunu prātu neturu — viņš par visu jau ir samaksājis ar savu dzīvību.
Galva kā veļasmašīna
— Vai no mašīnas izkļuvāt saviem spēkiem?
— Nezinu, cik ilgi mašīnā gulējām. Kad es atjēdzos, sāpes sākumā nejutu, jo biju ļoti lielā šokā. Nesapratu, kur esmu, kas noticis. Pludoja asinis. Visa dzīve gar acīm paskrēja. Centos izkļūt no mašīnas, taču varēju to izdarīt tikai līdz pusei, jo bija traumēta mugura. To man nevajadzēja darīt, jo tā sevi savainoju vēl vairāk. Galva man bija kā veļasmašīna — neviena doma neturējās ilgāk par divām, trijām sekundēm. Saucu draugu, vienu brīdi viņš atsaucās, kunkstēja, pēc tam vairākas reizes sacīja: “Kā tas varēja notikt?” Tie arī bija viņa pēdējie vārdi, kurus dzirdēju. Viņam bija lauztas visas ribas, kakla skriemeļi. Man bija lauzts mugurkauls un smadzeņu satricinājums. Man ļoti gribējās dzīvot, ļoti gribējās saņemt palīdzību. Pārņēma panika un drausmīgas bailes no nāves. Tādas izjūtas nenovēlu nevienam. Ļoti ilgi kūlos pa mašīnu, līdz atcerējos, ka man ir mobilais telefons. Šoks pārgāja, un es sāku just ļoti lielas muguras sāpes, to dēļ bija pat grūti elpot. Sapratu, ka man ir lauzta mugura. Gribēju piezvanīt, taču telefons bija gandrīz izlādējies. Iesaku nevienam nebraukt dzērumā, tomēr, ja braucat, vismaz uzlādējiet telefonu. Izdevās piezvanīt māsai, teicu, ka viņu mīlu, jo tajā brīdī likās, ka pienākuši pēdējie dzīves mirkļi. Telefons izslēdzās. Kad ieslēdzu, atkal piezvanīju otrai māsai, taču neko daudz neizdevās pateikt. Ieslēdzu trešo reizi, taču nevarēju atcerēties “ātrās” palīdzības numuru. Piezvanīju 112, taču telefons atkal izslēdzās. Neilgi pēc zvanīšanas garām pabrauca automašīna, likās, ka mūs nepamanīja. Pēc tam tā tomēr atgriezās, izkāpa jauns pāris un izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību, kas atbrauca diezgan ātri. Pirms tam vīrietim lūdzu, lai viņš man palīdz izkļūt no mašīnas, bet viņš atbildēja, ka tad būs vēl sliktāk. Gribu aicināt autovadītājus — ja redzat kādu avāriju, nebrauciet garām. Ja arī cietušajiem neko nevarēsiet palīdzēt, ļoti svarīgs ir psiholoģiskais atbalsts, cerība uz palīdzību.
Sāpēs nevar aizmigt
— Ilgi ārstējies?
— Pēc avārijas man visbriesmīgākais posms bija reanimācijā. Diennaktī varēju pagulēt tikai vienu, divas stundas, jo drausmīgi sāpēja mugura. Lūdzos, lai man injicē zāles pret sāpēm, injicēja, bet tad sāka kūleņot sirds. Tās bija ļoti lielas mocības. Slimnīcā mani operēja, “salāpīja”, pēc tam apmēram mēnesi ārstējos Vaivaru sanatorijā.
— Vai televīzijā vajag rādīt tik šausminošas reklāmas kā pirms Jāņiem?
— Tādas reklāmas tiek veidotas, lai šokētu, liktu padomāt. Tomēr ne reklāmas, ne dokumentālās filmas nav tik iedarbīgas kā realitāte notikuma vietā — ar asinīm, vaidiem, sasistām automašīnām un stikliem. Uz tādām vietām vajadzētu vest pārgalvīgus autovadītājus, lai viņi redz, kas ar viņiem var notikt. Par notikušo esmu stāstījis saviem draugiem, un arī viņi ir aizdomājušies.
Nestaigā, tomēr dzīvs
— Kā nokļuvi Aizkrauklē?
— Kad man bija 16 gadu, vecākā māsa, kura dzīvo Aizkrauklē, mani adoptēja. Manai mātei bija problēmas ar alkoholu, bet tēvs ģimeni pameta, kad man bija trīs gadiņi. Kad 11 gadu vecumā viņu atkal ieraudzīju, man pret viņu nebija itin nekādu jūtu, pat ne dusmu vai naida.
— Kā ritēja dzīve pēc avārijas?
— Pamazām atlabu, atguvos. Lai arī ratiņkrēslā, tomēr dzīvs. Vaivaros iepazinos ar citiem bēdubrāļiem, sadraudzējāmies. Viens draugs, kurš brauc ar automašīnu, mani uzaicināja uz rokkoncertu Rīgā, “Sapņu fabrikā”, mūs tur ļoti labi uzņēma, apsargi uznesa pa kāpnēm, iedeva brīvbiļetes. Toreiz Marinu vēl nepazinu.
— Kur viņu satiki?
— Marina ir no Seces, viņa ratiņkrēslā ir kopš septiņu gadu vecuma slimības dēļ. Marinu satiku apmēram pirms diviem gadiem Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā. Viņa mācījās par grāmatvedi, es — par datortīklu administratoru, taču man nebija tik laba veselība, lai mācības pabeigtu.
Pašu spēkiem cauri tunelim
— Kādas ir Aizkraukles ielas un vai varat iekļūt iestādēs?
— Ielas kļūst arvien labākas, ziemā tās tīra, arī trotuārus. Tomēr ziemā visgrūtākais ir posms no mājas līdz ielai, jo to netīra. Nevaram iekļūt pastā, lai gan tā pakalpojumus izmantojam diezgan bieži, jo internetā var nopirkt lētākas preces nekā veikalā. Mums palīdz draugs, kurš tagad kā mūsu asistents saņem arī atalgojumu. Kādreiz viņš mums palīdzēja arī tāpat, bez maksas, no labas sirds.
— Esat ļoti aktīvi, visur braucat, piedalāties.
— Tādiem jābūt, ir jādodas sabiedrībā, jārunā ar cilvēkiem. Nesen ratiņkrēslos bijām aizbraukuši ciemos pie draugiem “Ziedos”, cauri tunelim. Aiz HES ceļš kalnā gan bija ļoti bedrains, cerams, to kādreiz salabos. Dodamies arī uz sociālo dienestu, tiekamies ar draugiem. Dzīve turpinās, un mēs cenšamies dzīvot aktīvi un interesanti.
