(Nobeigums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 5. jūlija numurā.)
Meitiņas nāve bija smags psiholoģisks trieciens Caunes ģimenei. Nebija nekādu drošu ziņu arī par dēla Jāņa likteni. Labi, ka Caunes grūtajos laikos morāli atbalstīja tuvākie kaimiņi — Liesmas un Zariņi, arī citi drivinieki.
Pasludina Latvijas neatkarību
1918. gada rudenī vācu komandants driviniekiem paziņoja, ka nu karš beidzies un Vācijā notikusi revolūcija. Drīz pēc tam vācu komandants ar saviem palīgiem no Saukasgala aizbrauca.
Tā paša gada decembrī “Caunānos” no kara atgriezās dēls Jānis. Viņš pastāstīja, ka vācu karaspēks vēl esot Rīgā, bet 18. novembrī pasludināta neatkarīga Latvijas valsts, izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā.
Jauno 1919. gadu drivinieki un Caunes ģimene sagaidīja ar cerību, ka sāksies mierīga dzīve. Taču janvārī Saukasgalā nonāca ziņa, ka Rīgā ieradusies padomju valdība, kas aizstāvēšot vienkāršos ļaudis. Šo valdību vadot Pēteris Stučka.
K. Ulmaņa valdība no Rīgas aizbēgusi uz Liepāju.
1919. gada ziemā “Caunānos” ieradās Saukas pagasta izpildkomitejas pārstāvji, kuri paziņoja, ka zemes privātīpašums likvidēts, visa zeme piederot valstij — padomju republikai, un lika Krišam Caunem parakstīt līgumu, ka viņš savus 17 hektārus zemes nomā no valsts. Vienlaikus izpildkomitejas pārstāvji paziņoja Caunem valstij nododamo produktu apmēru, kurš bija pat lielāks nekā vācu laikā.
Viena vara nomaina otru
Aprīlī Caune uzzināja, ka jaunās padomju varas pārstāvji rekvizēs visu mājās uzkrāto labību. Par to viņš pastāstīja arī pārējiem driviniekiem, bet savu labību noslēpa. Kad Saukasgalā ieradās labības savācēji, viņi nevienā drivinieku sētā rekvizējamu labību neatrada.
Jūnija sākumā lielinieku vara Saukas pagastā beidza pastāvēt.
Vasarā Augšzemē siroja dažas landesvēra vienības, taču Saukas pagasta nomalē — Saukasgalā — tās neieradās, drivinieku dzīvi netraucēja. Ļaudis runāja, ka landesvēra vienības izveidotas ar Andrieva Niedras valdības, kura pastāvēja dažus mēnešus, ziņu.
Rudens pusē Saukas pagastā valdīšanu pārņēma Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības pārstāvji. Saukas pagasta iedzīvotāji uz diviem gadiem ievēlēja pagasta padomi.
Rudenī drivinieki saņēma ziņu, ka likumīgās Ulmaņa valdības karaspēks Rīgā sakāvis Golca un Bermonta apvienoto karaspēku.
1920. gada pavasarī drivinieki piedalījās Satversmes sapulces vēlēšanās. Krišam Caunem radās pārliecība, ka juku laiki aiz muguras, viņš apstrādās savu zemi un cerīgi raudzīsies nākotnē.
Dzīvo un strādā ar prieku
Ir 1930. gada pavasaris.
Līdz labības sējai un dārzu strādāšanai palicis labs laiciņš, tādēļ Krišs Caune un viņa dēls Jānis sakopj zemi — drupina pļavās un ganībās palikušos celmus.
Krišs Caune priecājas, ka aizgājusī desmitgade bijusi veiksmīga gan Latvijas valstij, gan viņa sētai un ģimenei.
1920. gada pavasarī pieklusa kaujas Latgales frontē, bet augustā Latvijas valsts noslēdza miera līgumu ar lielinieku Krieviju, kura bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību.
Drivinieki un “Caunānu” ļaudis aizgājušajā desmitgadē ar prieku piedalījās 1922., 1925. un 1928. gada Saeimas vēlēšanās, cerot, ka jaunajā neatkarīgajā Latvijā viņu dzīve kļūs labāka.
Valstī notikušās agrārreformas masveida posms “Caunānu” saimnieka zemes platību nepalielināja. Taču viņam piederošo zemi — 17 hektāru un ēkas — ierakstīja zemesgrāmatā kā nekustamo īpašumu.
Drivu mazciematā ļaudis dzīvoja un strādāja ar prieku. Daudzi drivinieki uzcēla jaunas dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas, palielināja mājlopu skaitu savās saimniecībās. Drivinieki īpaši pievērsās piena lopkopībai. Katrā drivinieku sētā pieauga arī apstrādājamās zemes platības.
Lai atbalstītu lauksaimniecības produktu ražošanu un pārstrādi, Saukas pagastā nodibināja vairākas lauksaimnieku sabiedrības.
Atver savu
krejotavu
Driviniekus īpaši interesēja Saukas—Lones piensaimnieku sabiedrība. Mazciemata zemnieki ierosināja Saukasgalā atvērt krejotavu, lai piena slaukums nebūtu jāved uz Loni vai Zalvi. Beigu beigās atrada krejotavai piemērotas telpas “Znotiņu” mājās, kuras bija Saukasgala vidū un bija ērti sasniedzamas. Piensaimnieku sabiedrība iepirka separatorus, citu iekārtu un svinīgi atklāja jauno krejotavu.
Krejotavas atklāšana mudināja driviniekus, jurāniešus un mežgaliešus palielināt slaucamo govju skaitu. Tas izskaidrojams ar labo piena iepirkuma cenu. Uz “Znotiņu” krejotavu pienu sāka vest arī tuvāk dzīvojošie Zalves pagasta zemnieki.
Krišs Caune savā saimniecībā sāka turēt piecas slaucamas govis, audzēja arī teles.
Agrākajos gados uzceltā un vienreiz paplašinātā kūts kļuva par šauru.
“Caunānu” saimnieks uzcēla jaunu kūti ar tādu aprēķinu, lai būtu vieta septiņām govīm, telēm, diviem zirgiem, aitām, cūkām.
Šajā desmitgadē Krišs Caune piebūvēja otru galu arī dzīvojamajai mājai, uzcēla labības un siena šķūņus. Daļa celtniecības materiālu bija sagatavoti vēl pirms Pirmā pasaules kara.
Dēlu mudina
precēties
Saimniecībā darbi veicās ļoti labi, taču Krišs Caune, sajūtot vecuma tuvošanos, nolēma mājas un zemi nodot dēla Jāņa rokās. Par savu nodomu Krišs Caune vairākkārt runāja ar dēlu, mudinot viņu ātrāk apņemt sievu. Jānis jau sen bija vecpuiša kārtā.
Kādā vasaras novakarē Jānis tēvam un mātei atklāja savu nodomu precēt kaimiņu Zariņu meitu Martu. Vecāki Jāņa izvēlei neiebilda, jo labi pazina Martu kā čaklu un kārtīgu meitu. Tas, ka Marta gadu piecpadsmit jaunāka par Jāni, vecākuprāt, nemaz nebija slikti.
Neilgu laiku pēc šīs sarunas Jānis kopā ar tēvu un māti aizgāja pie kaimiņiem Zariņiem, kur Jānis Martas vecākiem lūdza viņu meitas roku. Jānis saņēma līgavas vecāku svētību.
Martas Zariņas un Jāņa Caunes kāzas svinēja “Caunānos” ne tikai abu ģimeņu piederīgo, bet arī tuvāko kaimiņu lokā.
Nu Krišs Caune varēja izpildīt savu solījumu un nodot saimniekošanu dēla Jāņa rokās. Īpašnieku maiņa tika apstiprināta pie notāra. Vienlaikus nolemts “Caunānus” pārdēvēt par “Ošārēm”.
Celmi kā
pieminekļi
Ir 1940. gada pavasaris.
Šopavasar “Ošāru” pļavās un ganībās atlikušo celmu drupināšana nenotiek. Daži celmi ganībās atstāti kā bijušās celmaines pieminekļi, lai Kriša Caunes trešā paaudze redzētu, kāda izskatījās Caunes zeme pirms 50 gadiem.
Aizgājušo desmitgadi “Ošārēs” saimniekoja Jānis Caune ar sievu Martu. Krišs Caune dēlam parasti piepalīdzēja vieglākajos darbos, sniedza dēlam vērtīgus padomus. Krišs Caune juta gadu nastu un nespēku.
Jānis Caune pabeidza tēva iesākto cīņu ar celmaini. Ap 1937. gadu viņš nolīga celmu spridzinātājus, kas sašķēla tos celmus, kurus citādi nevarēja sadrupināt.
Saimniekošanā Jānis Caune īpašu vērību pievērsa sava nelielā govju pulciņa kvalitātei. Viņš saimniecībā turēja tikai tīršķirnes augstražīgas govis, kuras deva daudz piena.
“Ošāru” jaunais saimnieks paplašināja arī aramzemes platību, uzlaboja dažus pļavu un ganību gabalus un apsēja tos ar ilggadīgiem zālājiem, ar āboliņu.
Krišs Caune dēla darbošanos saimniecībā atzina par labu.
Sagaida
mazbērnus
Visvairāk Krišu Cauni iepriecināja mazbērnu piedzimšana. 1932. gadā piedzima mazmeita Mirdza, bet mazdēls Jānis dienas gaismu ieraudzīja 1934. gadā.
Krišs Caune ļoti mīlēja mazmeitu Mirdzu, kura ārēji līdzinājās paša mirušajai meitiņai Annai.
“Ošāru” iemītnieku dzīves mierīgo ritmu izjauca notikumi pasaulē un Latvijā.
1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš. Neilgā laikā Hitlers un Staļins iznīcināja Poliju. Oktobrī PSRS piespieda Latviju noslēgt tā saucamo “bāzu līgumu” un ieveda Latvijā savu karaspēku.
Jānis Caune, kurš pats vairākus gadus bija kāvies Pirmā pasaules kara ierakumos, bažījās par Latvijas un savas ģimenes likteni. Ar sesto prātu viņš gaisā juta asiņu un pulvera smārdu.
Lielais līdumnieks Krišs Caune paspēja aiziet no šīs pasaules pirms Latvijai traģiskajiem notikumiem. Viņš pēkšņi nomira 1940. gada maijā.
Krišu Cauni apbedīja Saukas pagasta Galvānu kapsētā blakus meitiņai Annai.
Krišs Caune nomira tikai tad, kad iesāktais darbs bija pabeigts. Viņš savu līdumu nolīda piecdesmit gados.
Viss būtu jāsāk no gala
Ir 2012. gada pavasaris.
Krišs Caune no mākoņa maliņas noraugās uz saviem “Caunāniem”, uz savu Saukasgalu, uz savu Latviju.
Krišs Caune domā, ka “Caunānu” laukos, Saukasgala laukos, Latvijas laukos viss būtu jāsāk no gala. Vajadzētu sākt cirst tīrumos saaugušo sīkmežu un krūmus, līst līdumus, celt dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Latvijā šādi līdumi būtu skaitāmi desmitos tūkstošu, varbūt pat simtos tūkstošu.
Vai kāds to darīs? Kam tas vajadzīgs? Vai Latvijā vēl palikuši tādi vīri, kas piecdesmit gadu spēj līst līdumu?
Krišs Caune nobirdina asaru. Tā lietus veidā nolīst pār aizaugušajiem tīrumiem, pļavām, ganībām, pār bojā aizgājušajām lauku sētām.
