Pļaviņu novada sieviešu koris “Loreleja” Dziesmu svētkos ieradās ceturtdien, bet man svētku nedēļa sākās iepriekšējās svētdienas vakarā, kad kārtoju mantas līdzņemšanai vīram. Viņš kopā ar dejotājiem uz Rīgu devās jau pirmdienas vakarā.
Otrdienas vakarā saņēmu jaunos svētku mēģinājumiem paredzētos krekliņus. Kā saka, pēdējā brīža idejas ir vislabākās, un par to vēlāk pārliecinājāmies estrādē, kad varējām salīdzināt ar citiem kolektīviem. Nospriedām, ka mūsu sarkanie bija vispievilcīgākie. Trešdien — drudžaina mantu kārtošana somās. Kopā ar bērniem Raivo un Beāti kāpām uz riteņiem un jaunos kreklus izvadājām visiem kora dalībniekiem. Agrā ceturtdienas rītā koristi sēdās autobusā un brokastis jau ēda Rīgas 1. medicīnas skolas dienesta viesnīcas ēdamzālē. Viesnīca bija mūsu mājvieta līdz pat svētku izskaņai. Tajā pašā dienā pirmais mēģinājums Mežaparkā, kas bija arī pirmais izturības pārbaudījums.
Visas dziesmas zināmas, bieži dziedātas, vien ar “Līgo — Jāņu nakts mistēriju” diriģents mūs pamocīja. Dziesma rakstīta kopkorim, nav viegla, koris “Loreleja” kopkorī to bija dziedājis tikai reizi skates laikā. Mežaparkā dziedājumu papildināja muzikanti — ar dūdām, bungām un citiem instrumentiem, līdz ar to dziesma bija jāmācās gandrīz kā no jauna. No diriģentiem man patika, kā strādāja Ivars Cinkus — noteikts, precīzs, saprotams, ko vēlas panākt no dziedātājiem. Viņš šķita arī visatraktīvākais — piesit ar kāju, palēkā pa tribīni. Pauzē starp mēģinājumiem, kad atpūtāmies parka priežu ēnā, uz skatuves dziedāja himnu. Cēlāmies arī mēs, dziedājām līdzi. Pirmo reizi dzīvē himnas laikā man ritēja asaras. Ļoti pacilājošs brīdis. Agrāk, kad kāds ko tamlīdzīgu teica, vien pabrīnījos.
Mēģinājumi prasīja daudz spēka, bet prieks par svētku koordinatoriem, kuri bija iejūtīgi, saprotoši. Īpaši, kad nogurušas, pārkarsušas pēc maza atelpas brīža aicināja atkal stāties kolonnās un doties uz skatuvi. Pēc pāris jaukiem vārdiem meitenes ņēma spogulīšus, uzkrāsoja lūpas un paklausīgi stājās ierindā. Kolektīvā gan neviena “kritušā” karstā laika dēļ nebija, lai gan stāvējām skatuves ielokā, kur vējš reti iepūš. Sestdienas ģenerālmēģinājumā medicīniskā palīdzība bija vajadzīga ļoti daudziem. Dziesma tikko sākusi skanēt, kā jau dzird: “Ātro palīdzību! Dakteri, nāciet!”. Dziesmu nepārtrauca, bet diriģents mikrofonā aicināja palīgā ārstu. Mums paveicās arī tāpēc, ka jauktie kori stāvēja vēl ciešākā bariņā kā sieviešu, bet šādu slodzi izturēt nav viegli, ja ikdienā darbs ir telpās pie datora.
Trešajā dienā jau sāku pierast pie karstuma, slodzes kājām. Tāpēc paspēju pavērot arī dejotāju koncerta mēģinājumu, redzēju, kā vīrs dejo. Neatceros, kad pēdējo reizi biju Deju svētkos kā skatītāja, jo līdz šim kora dēļ koncertu nevarēju noskatīties. Šoreiz māsa laikus bija nopirkusi biļetes uz ģenerālmēģinājumu gan man, gan bērniem. Arī bērni šajās dienās bija Rīgā — vecāsmātes un krustmātes aprūpē. Ceturtdien kopā devāmies uz Daugavas stadionu, bet sestdien Mežaparkā viņi klausījās, kā mamma dzied. Dēls jau dejo skolas tautasdeju grupā, meita dzied korī, un abi gatavojas Skolēnu dziesmu un deju svētkiem.
Piektdien pēc mēģinājuma pietika spēka aizbraukt līdz Vecrīgai un pāris stundu pavērot pilsētas nakts dzīvi. Pirmajos Dziesmusvētkos piedalījos, kad man bija 20 gadu, un naktis varēju negulēt, trešajos svētkos nogurums māca un gara nakts dzīve nebija prātā.
Dienas laikā pārtraukumos starp mēģinājumiem bija vien tik daudz laika, lai paspētu atbraukt līdz “mājām”, paēst, un jau vajadzēja posties atpakaļ. Pirms ieejas estrādē vēl jāizstāv garā rindā pie caurlaides, kur pārbaudīja līdzi ņemtās mantas, lai starp tām nebūtu stikla pudeļu vai citu neatļautu priekšmetu. “Lorelejai” viss ritēja kā pa diedziņu arī šajā ziņā. Neviena aizliegtās mantas līdzi neņēma.
Nedēļas nogale bija vissaspringtākā. Sestdien gribējās būt arī Deju svētku dalībnieku ballē Daugavas stadionā, pēc balles pinām vainagus svētdienas lielajam gājienam. Tajā gājām vieni no pirmajiem kopā ar Aizkraukles apriņķi.
Vakar atceļā uz mājām pavadījām draugus horvātus, kuri arī piedalījās svētkos, un kopīgi nolaidām novadā Dziesmu svētku karogu.
Laimīgā kārtā man ne tikai vakardiena bija oficiāla brīvdiena, bet arī atlikušās nedēļas dienas, jo šajā laikā mainu darbavietu. Iepriekšējā ir slēgta kopš mēneša sākuma, bet jaunajā strādāt sākšu no nākamās nedēļas. Jaunajam darba devējam jau gribēju apsolīt, ka būšu darbā 1. jūlijā, bet atcerējos, ka šajā laikā jāpiedalās Dziesmu svētkos. Darbu atrast nemaz nebija viegli. Nosūtīju padsmit CV, bet darbu atradu, nebūt ne pateicoties tam, bet gan pēc sludinājuma televīzijā.
Lai arī domas bija tikai par svētkiem, vakaros, kamēr gludināju tautastērpu, klausījos radio, dzirdēju vismaz nakts ziņas. Viena no ziņām, kas aktuāla man — pieņemts lēmums valstij apmaksāt skolēnu darba burtnīcu iegādi. Pirms neilga laika strādāju ar poligrāfiju saistītā uzņēmumā, un tieši darba burtnīcu izgatavojām arvien mazāk. Iemesli tam varētu būt vairāki — lielās izmaksas vecākiem, tādēļ daļa tās centās kopēt, otrs — kāda nezināma iemesla dēļ visi sāka pirkt tikai viena konkrēta izdevēja burtnīcas.
Bet par skolas laiku jāsāk domāt šajās dienās. Meitai, par laimi, pērkamo mantu saraksts nav garš. Darba burtnīcām pērn iztērēju ap pieciem latiem, dēlam šis ir jau otrais skolas gads, bet pagājušajā gadā kā pirmklasniekam izdevu vairāk kā divdesmit latu.
Mana bijusī darba kolēģe gada sākumā kopā ar draugu apmeklēja tūrisma izstādi Rīgā. Nomaksā iegādājās ceļojumu. Sen nebija nekur braukuši, izvēlējās Ēģipti. Pagājušajā nedēļā ziņa par revolūciju šajā zemē, iespējams, izjauks viņas plānus.
