Katram latvietim reizi piecos gados ir iespēja gūt spēku no tautas gara mantojuma pūralādes — Dziesmu un deju svētkiem. Un ikreiz tā šķiet neizsmeļama kā dziļa aka, kuras ūdens veldzē visus izslāpušos — gan svētku dalībniekus, gan skatītājus. Noslēgušies XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki. “Staburags” ielūkojās, kā Rīgā klājās mūspuses čaklajiem pašdarbniekiem.
Aizkraukles apriņķa dejotāji svētku nedēļā dzīvoja no Daugavas stadiona pāris kilometru attālajā Klasiskajā ģimnāzijā un uz mēģinājumiem devās autobusos, dziedātājiem gan šādu ērtību nebija. Viņi mitinājās Tomsona ielā, medicīnas skolas telpās, un uz mēģinājumiem brauca ar sabiedrisko transportu. Liels attālums pa Mežaparku līdz estrādei bija jāveic kājām, kopumā ceļā nācās pavadīt ap 40 minūšu. Kad “Staburags” no dziedātāju mītnes devās uz Mežaparku, garām palaist nācās vairākus tramvajus, kuri bija tik pārpildīti, ka tajos vienkārši nevarēja iekāpt. Arī vairākas mūspuses koristes ar pirmo mēģinājumu tramvajā netika.
Dejotāju apmešanās vietā sestdien neilgi pirms koncerta, lai dotos uz Daugavas stadionu, pulcējās deju kolektīvi, bet tie, kuri mazliet vairāk laika bija atvēlējuši miegam, vēl steidza ģērbties. Aizkraukles novada deju kolektīvu dalībniekiem dzīvošanai bija ierādīta skolas sporta zāle. “Esam apmierināti, te ir plašums, vietas pietiek visiem, bet klasēs gan būtu šauri,” teica Una Stakle, Aizkraukles deju apriņķa virsvadītāja.
No Klasiskās ģimnāzijas uz Daugavas stadionu devos kopā ar Jaunjelgavas novada kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvu “Atvars”. Kamēr braucām, kolektīva vadītāja Inese Ermansone dalījās iespaidos par iepriekšējā dienā notikušo koncertu: “Visu dienu bija ļoti karsts laiks, dejotāji pārkarsuši, noguruši, un tad uzveduma septītās dejas “Mūžam citas nemīlēšu” laikā sākās tāda lietusgāze! Un beidzās līdz ar deju.” “Pamatīgi salijām, tomēr lietus bija arī papildu stimuls,” atzina vairāki “Atvara” dejotāji. “Un, protams, arī papildu aplausi.” “Pēc lietusgāzes nācās saglābt tērpus,” stāstīja “Atvara” vadītāja. “Tā kā viens no mūsu dejotājiem dzīvo Rīgā, pie viņa varēja izmazgāt blūzes, pārējo turpat skolā mazgājām.”
Kolektīvs laikus gatavojies arī svētku gājienam — iepriekšējā vakarā devušies uz mežu sagriezt mētras, un katrai uzpīts vainadziņš, ko likt galvā, ejot gājienā. Tieši noslēguma gājienā varēja redzēt, kuri dalībnieki čaklāki, bija arī ar “slinkajiem” vainagiem — vairākkārt izmantojamajiem no mākslīgajām puķēm. Tomēr lielākajai daļai dalībnieku galvasrotas bija no dabīgiem ziediem un mētrām darinātas.
Skatītāji ir tikpat svarīga svētku daļa kā dalībnieki, arī bez viņiem svētki nebūtu iespējami. Mūsu svētki sajūsmina ne tikai mūs, Latvijas iedzīvotājus, arī daudzi ārzemnieki vēroja svētku gājienu. Kādu laiku stāvēju līdzās trim vecāka gadagājuma vāciešiem, kuri ar milzīgu sajūsmu noraudzījās gājienā. Manas trūcīgās vācu valodas zināšanas gan ļāva saprast tikai dažas frāzes — brīnišķīgi, ļoti skaisti, lieliski! Sirms latviešu vīrs gājiena laikā aiz saviļņojuma slaucīja asaras un, sveicot gājiena dalībniekus, noteica: “Mūsu, latviešu, ir tik maz, ka arī ikdienā būtu vienam otru jāsveicina ne tikai laukos, bet arī Rīgā!”. Aizkustinošu brīžu netrūka, ne vērojot dejotāju meistarību Daugavas stadionā, ne klausoties dziedātājus Mežaparka estrādē. Droši vien daudziem zināms teiciens: “Cik latviešu, tik partiju” vai “Latvietis latvietim labākā uzkoda” un līdzīgi. Koncerta “Līgo” atklāšanā izskanēja vārdi: “Korī nebūs ne šķiru, ne partiju, dziesmā esam vienoti.” No sirds tiem piekrītu, jo tādu vienotību un sapratni latviešu vidū kā šajā Dziesmu un deju svētku nedēļā negadās piedzīvot bieži.
