Klintainietis Andrejs Kačkāns medī jau vairāk nekā 30 gadu. Arī viņa tēvs un vectēvs bijuši mednieki. Šobrīd Kačkāna kungs vada mednieku klubu “Selga — M” un teic, ka vasarā galvenais mednieku uzdevums ir censties pasargāt apkaimes iedzīvotāju dārzus no mežacūku postījumiem.
Cūkas nāk un rok
— Esmu ne tikai mednieks, bet arī lauksaimnieks. Savlaik ap Klintaini bija ļoti daudz piemājas dārzu. Ja mežacūkas izraka kādu kartupeļu vagu, zaudējumi nebija lieli — saknes parasti audzēja lielākā platībā, — saka Kačkāna kungs. — Arī kolhoza lauki bija lieli, un kartupeļu pietika visiem. Tagad kartupeļus audzē tikai retais un nelielā pleķītī. Tādu lauciņu mežacūku bars spēj izpostīt vienā naktī. Mežacūkas savus ieradumus nav mainījušas — viņas nāk un rok, jo mežā jau nav tādas barības pārbagātības, bet pensionāram pāris vagu kartupeļu nodrošina iztikšanu visai ziemai.
Šobrīd kvieši ir piengatavībā, un mežacūkas barojas tajos. Mīkstie graudi viņām ir īsts saldēdiens. Vēl nedēļa un graudi paliks cieti, tad cūkas metīsies uz auzām, vēlāk atkal uz kartupeļiem. Protams, zemniekam šķiet, ka visas cūkas rok tikai viņa lauku.
Lauks meža
dzīvniekiem
Mūsu, mednieku, pienākums ir palīdzēt. Iesakām dārzu īpašniekiem appļaut lauciņus, izlikt putnubiedēkļus, lai atbaidītu meža dzīvniekus. Vēl labāk, ja drēbes ož pēc dūmiem. Var arī kādā asi smaržojošā vielā samērcēt auklas un apstiept ap dārzu. Tāds biedēklis palīdz visu vasaru. Ir jau dažādi repelenti, taču tie parasti ir iedarbīgi neilgu brīdi — līdz pirmajai lietusgāzei.
Esam arī iestādījuši lauku kartupeļu mežacūkām pašā mežmalā. Tāds lauks ir kā “buferzona”, kurā cūkas “iestrēgst”. Viņas tur netraucēti var darboties, jo kartupeļu ražu neviens negaida. Tur viņas var rušināties līdz vēlam rudenim un pat ziemā. Līdzās iesējām arī auzas. Sējām vēlu, lai graudi sāktu nobriest tikai rudenī. Arī tas ir veids, kā cūkas noturēt mežmalā.
Savukārt purviņu, kas tuvāk Klintainei, traucējam regulāri, lai cūkas tur neapmetas uz pastāvīgu dzīvi.
Mežacūka ir vislabākais agronoms. Viņa apstaigā visus laukus un labi zina, kur kas aug un kad būs gatavs. Šādas “buferzonas” esam ierīkojuši vairākas, un ciems lielākoties ir pasargāts. Zemniekiem, kuri audzē labību meža malā, jāņem vērā, ka vismaz desmit metru platā joslā gar mežu ražas nebūs. Šī josla, protams, jākopj, bet lielas nozīmes no tā nebūs. Arī savos laukos to paredzu, atļauju medniekiem tur izvietot medību tornīšus. Šajā joslā pat minerālmēslus nesēju, vien migloju pret nezālēm. Ja zemnieks iesēj kviešus mežmalā, pats vien vainīgs. Var taču sēt miežus vai akotaino šķirņu kviešus. Tos mežacūkas gandrīz neposta. Viņām nepatīk, ka akoti duras rīklē.
Laba skola kopš
bērnības
Esmu mednieks jau trešajā paaudzē. Vēl būdams puika, gāju līdzi tēvam. Bija jādzen zaķi un lapsas. Tad jānes medījums, un tas viss jādara kājām, jo automašīnu daudziem nebija. Taču tā bija laba skola, iepazinu mežā notiekošo.
Kad sāku medīt pats, no mežacūkām bija jāsargā kolhoza zaļo zirnīšu lauki. Zvēru tagad gan ir daudz vairāk. Kolektīva biedri stāstīja, ka savlaik pirmo alni braukuši medīt pat uz Sunāksti. Tagad pašiem ir aļņu un briežu limits. Varam šaut ap pussimt mežacūku.
Patīk gan gaides medības, gan ar dzinējiem, jo kopīga darbošanās saliedē kolektīvu un rada īpašu atmosfēru, ko var izjust tikai medībās.
Bīstams vaļasprieks
Medības ir visai riskants vaļasprieks. Ir gadījies piedzīvot satraucošus mirkļus. Sekoju pa pēdām ievainotam kuilim un piegāju par tuvu. Viņš izlēca man priekšā no grāvja un draudīgi klabināja žokļus. Pat suns noslēpās man aiz muguras. Dūša bija papēžos, taču saņēmos un izšāvu. Kuilis bija tik liels, ka tikai seši vīri viņu spēja pavilkt. Ilkņi bija 22 centimetrus gari. Kāds cits kuilēns mani reiz meldros dzenot pat nogāza no kājām, taču viņš laikam bija nobijies vairāk nekā es.
