Aizvakar Skrīveros, Andreja Upīša memoriālmājā, atklāja skolotājam un kultūras vēsturniekam Leonīdam Antonam veltītu piemiņas fotoizstādi. Izstādes atklāšanā piedalījās viņa audzēkņi, bijušie kolēģi un sieva — pensionētā skolotāja Ilga Antone, kā arī māsa Rasma Bodniece.
Skolotājam Leonīdam Antonam 3. jūlijā būtu 80 gadu. Viņš pats gan neatzina lielas svinības, ne plašus sarīkojumus. 1999. gada Ziemassvētkos viņš līdz ar baltajām sniega pārslām klusi aizgāja aizsaules ceļā, taču viņa darbi un domas palika Skrīveros.
Fotogrāfijas runā bez vārdiem
Ideja iekārtot skolotājam Leonīdam Antonam veltītu izstādi bijusi jau sen. Nu, kad izremontēts muzeja ēkas otrais stāvs, tā īstenota. Izmantotas Antonu ģimenes fotogrāfijas, kā arī attēli no Skrīveru vidusskolas un Andreja Upīša memoriālmājas arhīva. Tajās redzams skolotāja dzīves gājums.
Skolotāja dzimtā puse ir Birzgalē. Vēlāk liktenis viņu aizveda uz Sibīriju. Taču viņš atgriezās un 1965. gadā kopā ar sievu Ilgu sāka strādāt Skrīveru vidusskolā.
“Ar kaklasaitēm jeb šlipsēm obligāti”
Skolotāja Antona atmiņās var izlasīt šādus vārdus: “Mans jauninājums sešdesmitajos gados laikam bija darba nometnes kolhozos. Ravējām, lasījām kartupeļus. Ravēšana, kā zināms, notika siltā laikā, tad dzīvojām teltīs un paši gatavojām ēst. Tikai ar smaidu var pieminēt, ka nepratēji, pareizāk, nepratējas, nesa līdzi lepnas pavārgrāmatas un tās šķirstīja. Tajās ieskatījos un lasīju man nepazīstamu ēdienu “buberts, debesmanna, peldošās salas” nosaukumus. Nosmīnēju, jo produkti bija tikai kartupeļi, dažādi putraimi un maize, maize, maize… Lai cik dīvaini tas liktos, kolhozu nometnes visi vērtēja pozitīvi. Grūti bija, bet tas nekas.”
Tieši skolotājs Antons vidusskolēnus un skolotājus iedrošināja doties tālākās ekskursijās uz toreizējo Ļeņingradu, Maskavu, Krimu. Viņa vadībā skolā sāka darboties elektronikas pulciņš, kura dalībnieki izveidoja radiomezglu, un paziņojumi vienlaikus bija dzirdami visās skolas telpās.
Lasāmas arī skolotāja atmiņas par kārtību skolā: “Tajos tālajos laikos bija rīta līnijas, sākumā katru rītu, pēc tam pirmdienu rītos. Klenderi un delveri, arī pa kabatām grābekļi dabūja stāvēt biedru priekšā. Tas nebija viegli, bet iedarbīgi. Jā, bija skolas forma. Ar kaklasaitēm jeb šlipsēm obligāti. Bez lūpu, nagu un citu ķermeņa daļu izkrāsošanas.”
Skoloja neaizvainojot
Skolotājs Antons prata aizraut ar fiziku pat tos, kuriem šis priekšmets šķita sauss un neinteresants — ar viegli saprotamiem piemēriem no ikdienas dzīves. Vai kāds mēģinās ar metāla šķērēm pārgriezt elektrības vadu, ja reiz klasē uzskatāmi izskaidrots, kādas tam būs sekas? Diezin vai.
Skolotājs Antons jeb Šefs, kā viņu draudzīgi dēvēja skolēni, mācēja audzināt darbā, skoloja neaizvainojot.
Kolēģi skolā Antonu sauca par fiziķi — liriķi. Savu pievēršanos literatūrai viņš skaidroja ar to, ka savulaik viņam bijusi ļoti laba šī mācību priekšmeta skolotāja. Ne tikai literatūra viņu saistīja ar Upīti, pēc viņa paša atzinuma — Skrīveru vide.
Antons nopietni bija izzinājis Upīša literāro mantojumu, tāpat viņu interesēja novada vēsture, kultūras vērtību saglabāšana.
Turpina dzejnieka darbu
Skrīveros joprojām zaļo simtgadīgs ozols — “Lielais Andrejs”. 1977. gadā, tuvojoties Upīša 100. dzimšanas dienai, dzejnieka Imanta Ziedoņa domubiedri atbrīvoja no krūmājiem skaistāko Skrīveru ozolu Sprūdu kalnā, nosaucot to rakstnieka vārdā.
Dzejnieka aizsākto darbu Skrīveros kopā ar skolēniem aizrautīgi turpināja skolotājs Antons, veidojot un kopjot apkārtnes ainavu. Skrīveros iezīmētas novadnieku Jāņa Purapuķes, Ilzes Kalnāres, arī Upīša romānu un stāstu varoņu takas. Nodibinot kustību “Zaļais termoss”, aizrautīgā skolotāja vadībā gadu gaitā tika izveidoti 24 apkārtnes maršruti, kuros iekļauti Skrīveru novada kultūrvēstures objekti un gleznainās vietas.
Neaizmirstamas
atmiņas
Taku veidotāju atmiņā palikusi darbošanās upīšu krastos skolotāja vadībā — āmuru un kaltu klaudzoņa, ierīkojot tiltiņus pār graviņām un kāpnītes gravās, krāsas smarža, uz bieziem dēļiem veidojot uzrakstus ar citātiem no Upīša darbiem. Vai zinājāt, kas teicis šos vārdus: “Kur aug alkšņi, tur zeme ir laba”? Prātā palicis arī auksta ūdens malks no avota kalna pakājē, ugunskurā uzsildīta rupjmaizes šķēle un skolotāja padoms, kā darbu izdarīt pēc iespējas labāk. Un sarunas par dzīvi nelielā telpā aiz tāfeles fizikas kabinetā un malks stipras tējas. Un uzraksts uz sienas: “Visi ceļi caur Romu ved uz Skrīveriem”…
Arī izstādes atklāšanā sanākušie dalījās atmiņās. Skrīveru vidusskolas direktors Aldis Rakstiņš atzina, ka, strādājot jau direktora amatā, skolotāju Antonu vienmēr uztvēris nevis kā kolēģi, bet kā savu skolotāju. Viņš izteica cerību, ka Skrīveros reiz būs iela, kam piešķirs Leonīda Antona vārdu.
Savukārt Antona skolēns Kaspars Urbanovičs skolotāju atceras kā padomdevēju, pie kura varēja rast atbildi visos neskaidrajos jautājumos un ne tikai fizikā.
— No skolotāja staroja erudīcija un labestība. Viņš spēja man, tolaik pusaudzim, izskaidrot daudzas sarežģītas lietas vienkāršiem vārdiem. Palīdzēja saprast daudzas dzīves patiesības. Vai tolaik teiktajam vienmēr pilnībā piekritu? Iespējams, nē. Taču tagad redzu, ka viņam bija taisnība visā, ko viņš teica, — saka Urbanoviča kungs.
