Kalpa puisis tiek pie zemes
Ir 1890. gada pavasara diena. Pavasaris togad atnācis pāris nedēļu vēlāk nekā parasti. Topošā Drivu mazciemata apkārtne ietinusies līdumu dūmos. Saules stari pilnībā nenokļūst līdz zemei, kura izslāpusi pavasara siltuma.
Uz lauka pie pagaidu būdas topošo “Caunānu” saimnieks Krišs Caune, jauns vīrietis pašos spēka gados, sievai Annai piepalīdzot, cenšas iekurt ugunskuru zem milzīga egles celma. Daži lieli egles celmi deg un dūmo vairākas dienas.
Lielos egļu celmus neiespējami izlauzt ne ar trīšiem, ne ar bomjiem, tāpēc tie jādedzina uz vietas. Kad celma vidus izdedzis, tā saknes jāatrok un jānocērt ar speciāli izgatavotu cirvi.
Kur vien skats paveras, redzams, ka visa no Saukas kroņa muižas ar izpirkuma līgumu iegādātā “Caunānu” zeme piebārstīta ar dažāda lieluma egļu celmiem. Pavīd arī pa kādam bērzu un apšu celmam. Tādi ir visi 17 hektāri iepirktās meža izcirtuma zemes.
Pa desetīnai vien, pamazām un daudzus gadus zemi nāksies tīrīt, celmus izcelt, un tikai tad tā būs strādājama. Lai to paspētu, vai pietiks viena cilvēka mūža?
Krišs Caune darba nebaidās. Vakar viņš nosvinēja savu divdesmit septīto dzimšanas dienu. Spēka un darba mīlestības viņam netrūks.
Pāris gadu par Krišu jaunākā sieva Anna — darbā norūdīta kalpa meita — būs vērtīgs palīgs ne tikai mājā, kura vēl jāuzceļ, bet arī lauka darbos. Dēlēns Jānis drīz paaugsies un varēs palīdzēt.
Lai arī grūti darbi gaidāmi, Krišs Caune ir laimīgs. No kalpa puiša kļūt par zemes īpašnieku — tas bijis viņa sapnis, kurš piepildījies.
Vairāku apstākļu sakritība palīdzēja Krišam Caunem kļūt par saimnieku savam kaktiņam, savam stūrītim zemes.
Izcirtums ar
tūkstošiem celmu
Saukas valsts (kroņa) muižai piederēja liels mežs Saukas pagasta nomalē, kuru dēvēja par Saukasgalu. Gadsimta pēdējā ceturksnī (ap 1880. — 1885. gadu) muiža Saukasgalā sāka meža izciršanu kailcirtē, jo kokmateriāli bija labā cenā, bet celmaini par saprātīgu cenu varēja pārdot bezzemniekiem, pārsvarā bijušajiem kalpiem.
Ievērojot, ka Saukasgals bija vismaz sešas verstis no Lones pusmuižas un ap 10 verstu no Saukas pagasta un valsts muižas centra, zemes cena te bija gandrīz uz pusi zemāka nekā citās muižas centram tuvākās vietās. Zemes cenu ietekmēja arī tās vieta — celmainē.
Šie apstākļi ļāva Krišam Caunem par zemu cenu tikt pie saviem 17 hektāriem zemes. Tā gan nebija lauksaimniecībā tūlīt izmantojama, tas bija meža izcirtums ar tūkstošiem celmu.
Pirmais uzdevums — attīrīt no celmiem dažas desetīnas zemes gar ceļmalu, lai būtu vieta, kur uzcelt māju, kūtiņu govij un pāris sivēniem. Ar steigu jāpērk arī zirgs. Varētu turēt vēl aitas, jo celmainē viņām ganību atliku likām.
Krišs pamet skatu pāri ceļam.
Re, Andrejs Liesma ceļa otrā pusē paspējis uzcelt māju, ko nosaucis par “Drivām”, izgatavojis desmitiem bišu koku un ierīkojis dravu. Taču Andrejs jau desmit gadu saimnieko savā zemē un cīnās ar celmiem. Savus pusotra hektāra zemes Andrejs saņēmis no Krievijas cara bez maksas, jo piedalījies karā ar turkiem kā Krievijas impērijas zaldāts. Pēc tam daļu meža izcirtuma piepircis klāt un kopumā ticis pie 10 hektāriem zemes.
Kur vien skaties, visapkārt kūp dūmi. Kriša kaimiņi Zariņi un Nebēdnieki katrs savā līdumā kurina ugunskurus un svēpē celmus ārā. Arī otrpus ceļam vairāk uz Zalves pusi kuras ugunskuri. Te cīņu ar celmiem sākuši Ozoliņi un Svarenieki.
Parunājies ar tuvāko kaimiņu Andreju Liesmu un atvilcis elpu, Krišs Caune iet savā līdumā sabikstīt degošo celmu ugunskurus.
Uzcelta māja un kūts
Ir 1900. gada pavasaris.
Un atkal, tāpat kā pirms desmit gadiem, Drivu mazciemata apkārtne tinas dūmos. Visi jaunie zemes īpašnieki turpina lauzt un dedzināt celmus.
Arī Krišs Caune kādā agrā rītā iekūris ugunskuru pie liela egles celma attālās celmaines vidū. Līdzās tēvam rosās dēls Jānis, kurš sasniedzis pusaudža gadus, nesen pabeidzis mācības Dzērves pamatskolā.
Desmit gados Krišs Caune paspējis izdarīt daudzus darbus. Galvenais — uzcelta dzīvojamā māja, kūts ar nojumi mājlopiem. Dzīvojamā māja ceļa malā un perpendikulāri ceļam nav pārāk liela — divas istabas, kur dzīvot, un ķēķis, pieliekamais. Māja celta ar tādu aprēķinu, lai otru mājas daļu, kad būs rocība, varētu piebūvēt klāt.
Taisnības labad jāsaka, ka kūti Krišs uzcēlis pat lielāku par māju, lai visiem lopiņiem pietiktu vietas. Krišs, ceļot kūti, ņēmis vērā, ka zemnieku baro zeme un lopi. Tādēļ kūtī vieta divām govīm, zirgam, cūkām, pusducim aitu. Gar ārsienu ierīkotas vistu laktas.
Piedzimst meitiņa Anna
Krišs uzcēlis arī riju, pagrabu.
Siena šķūni Krišs gan nav paspējis uzbūvēt, taču viņš ir meistars siena kaudžu veidošanā. Labi nokrauta un nosegta siena kaudze nelaiž cauri lietu, un siens nav sliktāks par šķūnī glabāto.
Desmit gados Krišs Caune atkarojis celmainei gandrīz četrus hektārus tīras zemes, kur viņš saimniecības vajadzībām audzē kartupeļus, dārzeņus, lopbarības bietes, kādas vagas cukurbiešu saldajam sīrupam. Pāris hektāros tiek sēta labība, vienā hektārā kuplo āboliņš sienam.
Daži hektāri meža zemes daļēji attīrīti no celmiem — tur tiek pļauts siens. Lopus dēls Jānis gana celmainē.
Ziemā, kad mājās mazāk darba, Krišs Caune dodas peļņā mežā.
Gadsimtu mijas ziemā Caunes ģimenē gadījās priecīgs notikums — piedzima meitiņa Anna.
Dēls — galvenais palīgs
Ir 1910. gada pavasaris. “Caunānu” ļaužu cīņa ar celmiem turpinās. Celmu dedzināšana un drupināšana nu atvirzījusies topošajās pļavās un ganībās, tālāk no ēkām.
Krišs Caune priecājas, ka kopumā dzīve “Caunānos” gājusi augšup.
1905. gada nemieri Drivu mazciematā dzīvojošos, arī Caunes ģimeni, neskāra. Saukasgals no centriem — Saukas un Zalves — ir nomaļus, tāpēc drivinieki revolūcijas notikumos netika iejaukti. Pat baznīcu demonstrācijās viņi nepiedalījās, jo līdz tuvākajām baznīcām jāmēro vismaz desmit verstu.
Krišs Caune priecājas, ka dēls Jānis jau ir pieaudzis un kļuvis viņam par galveno palīgu saimniecībā.
Dēlam Jānim piepalīdzot, “Caunānu” saimnieks pārbūvējis kūti, no jauna uzcēlis vāgūzi un klēti. Sētas pagalmā glītās kaudzēs sarindoti gatavi kokmateriāli labības un siena šķūņu celšanai.
Meitiņa Anna, kurai apritēja desmit gadu, pirmo ziemu mācās Dzērves pamatskolā. Skola ir aiz Lones pusmuižas, kādas septiņas verstis no “Caunāniem”, tāpēc visu nedēļu Anna nakšņo skolēnu naktsmītnes telpās turpat skolā. Mājās viņa ierodas tikai sestdienu pēcpusdienās, bet pirmdienu rītos kāds no “Caunānu” ļaudīm zirga pajūgā meiteni aizved līdz skolai.
Ģimenē norunāts, ka Anniņa turpinās izglītoties Jēkabpils ģimnāzijā. Krišs Caune meitas tālākizglītošanu varēs atļauties, jo pilnībā nomaksājis parādu muižai par nopirkto zemi.
Kazaki padzen no sētas
Ir 1920. gada pavasaris. Šopavasar drivinieku celmainēs darbi apstājušies — nedeg ugunskuri, laukos neredz ļaudis. Tā ir pagājušā Pirmā pasaules kara un tam sekojošo juku laiku atbalss.
Karš un juku laiki smagi skāra arī “Caunānu” ļaudis.
Pirmā pasaules kara sākumā cariskās Krievijas armijā mobilizēja Kriša Caunes dēlu Jāni. Vēlāk viņu ieskaitīja vienā no jaundibinātajiem latviešu strēlnieku bataljoniem. Jānis Caune karoja gan Tīreļpurvā, gan Rīgas frontē.
1915. gada vasaras beigās vācu karaspēks no Kauņas guberņas iebruka Augškurzemē. Krievu karaspēks ar kaujām atkāpās.
1915. gada augusta pēdējās dienās Saukasgala Drivu mazciematā jāšus ieradās krievu kazaku vienība. Kazaki driviniekiem pavēlēja vienas dienas laikā atstāt savas mājas un doties bēgļu gaitās, par rīkojuma nepildīšanu piedraudot ar lauka karatiesu.
Noteiktajā termiņā “Caunānu” iemītnieki atstāja iekoptās mājas un zirga pajūgā, ņemot līdzi pārtiku un siltas drēbes, devās bēgļu gaitās Daugavpils virzienā.
Līdzīgi rīkojās arī pārējie drivinieki.
“Caunānus” Krišs Caune atstāja vecas attālas radinieces uzraudzībā.
Taču Kriša Caunes, viņa sievas Annas un pusauga meitiņas bēgļu gaitas ātri beidzās. Aiz Bebrenes vācu karaspēks aizšķērsoja bēgļu atkāpšanās ceļu, un vācu žandarmi bēgļiem lika atgriezties atpakaļ. Septembra vidū Caunes ģimene, arī citi drivinieku bēgļi, atgriezās mājās.
Sūta būvēt dzelzceļu
Krišs Caune ķērās pie iekavētajiem rudens darbiem — labības vešanas rijā, kartupeļu rakšanas.
Vācu okupācijas varas iecelts komandants — pavecs vācu unteroficieris — pārraudzīja drivinieku zemnieku darbus, noteica un ievāca nodevas. Nodevās ietilpa sviests, gaļa, olas, arī graudi. Vācu okupācijas varas saimnieciskās iestādes Augšzemē būvēja šaursliežu dzelzceļa līniju. Tās atzars Nereta—Viesīte šķērsoja Saukas pagasta teritoriju. Vācu komandants, kurš dzīvoja Saukasgalā, driviniekus bieži norīkoja dzelzceļa būves darbos.
Krišam Caunem komandants noteica, ka mēnesī nedēļu viņam ar zirga pajūgu jādodas uz Loni dzelzceļa būvdarbos.
Kara laiks negatīvi ietekmēja “Caunānu” ļaužu ikdienas dzīvi, sētas saimniecisko darbību.
Drīz pēc atgriešanās no īslaicīgajām bēgļu gaitām Caunes ģimeni piemeklēja smaga nelaime — ar asinssērgu saslima meitiņa. Vācu karaārsts, kurš izmeklēja pusaudzi, iedeva zāles, noteica stingru diētu, iedvesa cerības uz izveseļošanos. Taču meitenītes veselība neuzlabojās, un viņa nomira.
(Turpmāk vēl)
Meitiņas nāve bija smags psiholoģisks trieciens Caunes ģimenei. Nebija nekādu drošu ziņu arī par dēla Jāņa likteni. Labi, ka Caunes grūtajos laikos morāli atbalstīja tuvākie kaimiņi — Liesmas un Zariņi, arī citi drivinieki.
Pasludina Latvijas neatkarību
1918. gada rudenī vācu komandants driviniekiem paziņoja, ka nu karš beidzies un Vācijā notikusi revolūcija. Drīz pēc tam vācu komandants ar saviem palīgiem no Saukasgala aizbrauca.
Tā paša gada decembrī “Caunānos” no kara atgriezās dēls Jānis. Viņš pastāstīja, ka vācu karaspēks vēl esot Rīgā, bet 18. novembrī pasludināta neatkarīga Latvijas valsts, izveidota pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā.
Jauno 1919. gadu drivinieki un Caunes ģimene sagaidīja ar cerību, ka sāksies mierīga dzīve. Taču janvārī Saukasgalā nonāca ziņa, ka Rīgā ieradusies padomju valdība, kas aizstāvēšot vienkāršos ļaudis. Šo valdību vadot Pēteris Stučka. K. Ulmaņa valdība no Rīgas aizbēgusi uz Liepāju.
1919. gada ziemā “Caunānos” ieradās Saukas pagasta izpildkomitejas pārstāvji, kuri paziņoja, ka zemes privātīpašums likvidēts, visa zeme piederot valstij — padomju republikai, un lika Krišam Caunem parakstīt līgumu, ka viņš savus 17 hektārus zemes nomā no valsts. Vienlaikus izpildkomitejas pārstāvji paziņoja Caunem valstij nododamo produktu apmēru, kurš bija pat lielāks nekā vācu laikā.
(Turpmāk vēl)
Viena vara nomaina otru
Aprīlī Caune uzzināja, ka jaunās padomju varas pārstāvji rekvizēs visu mājās uzkrāto labību. Par to viņš pastāstīja arī pārējiem driviniekiem, bet savu labību noslēpa. Kad Saukasgalā ieradās labības savācēji, viņi nevienā drivinieku sētā rekvizējamu labību neatrada.
Jūnija sākumā lielinieku vara Saukas pagastā beidza pastāvēt.
Vasarā Augšzemē siroja dažas landesvēra vienības, taču Saukas pagasta nomalē — Saukasgalā — tās neieradās, drivinieku dzīvi netraucēja. Ļaudis runāja, ka landesvēra vienības izveidotas ar Andrieva Niedras valdības, kura pastāvēja dažus mēnešus, ziņu.
Rudens pusē Saukas pagastā valdīšanu pārņēma Kārļa Ulmaņa pagaidu valdības pārstāvji. Saukas pagasta iedzīvotāji uz diviem gadiem ievēlēja pagasta padomi.
Rudenī drivinieki saņēma ziņu, ka likumīgās Ulmaņa valdības karaspēks Rīgā sakāvis Golca un Bermonta apvienoto karaspēku.
1920. gada pavasarī drivinieki piedalījās Satversmes sapulces vēlēšanās. Krišam Caunem radās pārliecība, ka juku laiki aiz muguras, viņš apstrādās savu zemi un cerīgi raudzīsies nākotnē.
* * *
Ir 1930. gada pavasaris.
Līdz labības sējai un dārzu strādāšanai palicis labs laiciņš, tādēļ Krišs Caune un viņa dēls Jānis sakopj zemi — drupina pļavās un ganībās palikušos celmus.
Dzīvo un strādā ar prieku
Krišs Caune priecājas, ka aizgājusī desmitgade bijusi veiksmīga gan Latvijas valstij, gan viņa sētai un ģimenei.
1920. gada pavasarī pieklusa kaujas Latgales frontē, bet augustā Latvijas valsts noslēdza miera līgumu ar lielinieku Krieviju, kura bez ierunām atzina Latvijas valsts neatkarību.
Drivinieki un “Caunānu” ļaudis aizgājušajā desmitgadē ar prieku piedalījās 1922., 1925. un 1928. gada Saeimas vēlēšanās, cerot, ka jaunajā neatkarīgajā Latvijā viņu dzīve kļūs labāka.
Valstī notikušās agrārreformas masveida posms “Caunānu” saimnieka zemes platību nepalielināja. Taču viņam piederošo zemi — 17 hektāru un ēkas — ierakstīja zemesgrāmatā kā nekustamo īpašumu.
Drivu mazciematā ļaudis dzīvoja un strādāja ar prieku. Daudzi drivinieki uzcēla jaunas dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas, palielināja mājlopu skaitu savās saimniecībās. Drivinieki īpaši pievērsās piena lopkopībai. Katrā drivinieku sētā pieauga arī apstrādājamās zemes platības.
Lai atbalstītu lauksaimniecības produktu ražošanu un pārstrādi, Saukas pagastā nodibināja vairākas lauksaimnieku sabiedrības.
Atver savu krejotavu
Driviniekus īpaši interesēja Saukas—Lones piensaimnieku sabiedrība. Mazciemata zemnieki ierosināja Saukasgalā atvērt krejotavu, lai piena slaukums nebūtu jāved uz Loni vai Zalvi. Beigu beigās atrada krejotavai piemērotas telpas “Znotiņu” mājās, kuras bija Saukasgala vidū un bija ērti sasniedzamas. Piensaimnieku sabiedrība iepirka separatorus, citu iekārtu un svinīgi atklāja jauno krejotavu.
Krejotavas atklāšana mudināja driviniekus, jurāniešus un mežgaliešus palielināt slaucamo govju skaitu. Tas izskaidrojams ar labo piena iepirkuma cenu. Uz “Znotiņu” krejotavu pienu sāka vest arī tuvāk dzīvojošie Zalves pagasta zemnieki.
Krišs Caune savā saimniecībā sāka turēt piecas slaucamas govis, audzēja arī teles.
Agrākajos gados uzceltā un vienreiz paplašinātā kūts kļuva par šauru.
“Caunānu” saimnieks uzcēla jaunu kūti ar tādu aprēķinu, lai būtu vieta septiņām govīm, telēm, diviem zirgiem, aitām, cūkām.
Šajā desmitgadē Krišs Caune piebūvēja otru galu arī dzīvojamajai mājai, uzcēla labības un siena šķūņus. Daļa celtniecības materiālu bija sagatavoti vēl pirms Pirmā pasaules kara.
Dēlu mudina precēties
Saimniecībā darbi veicās ļoti labi, taču Krišs Caune, sajūtot vecuma tuvošanos, nolēma mājas un zemi nodot dēla Jāņa rokās. Par savu nodomu Krišs Caune vairākkārt runāja ar dēlu, mudinot viņu ātrāk apņemt sievu. Jānis jau sen bija vecpuiša kārtā.
Kādā vasaras novakarē Jānis tēvam un mātei atklāja savu nodomu precēt kaimiņu Zariņu meitu Martu. Vecāki Jāņa izvēlei neiebilda, jo labi pazina Martu kā čaklu un kārtīgu meitu. Tas, ka Marta gadu piecpadsmit jaunāka par Jāni, vecākuprāt, nemaz nebija slikti.
Neilgu laiku pēc šīs sarunas Jānis kopā ar tēvu un māti aizgāja pie kaimiņiem Zariņiem, kur Jānis Martas vecākiem lūdza viņu meitas roku. Jānis saņēma līgavas vecāku svētību.
Martas Zariņas un Jāņa Caunes kāzas svinēja “Caunānos” ne tikai abu ģimeņu piederīgo, bet arī tuvāko kaimiņu lokā.
Nu Krišs Caune varēja izpildīt savu solījumu un nodot saimniekošanu dēla Jāņa rokās. Īpašnieku maiņa tika apstiprināta pie notāra. Vienlaikus nolemts “Caunānus” pārdēvēt par “Ošārēm”.
* * *
Ir 1940. gada pavasaris.
Šopavasar “Ošāru” pļavās un ganībās atlikušo celmu drupināšana nenotiek. Daži celmi ganībās atstāti kā bijušās celmaines pieminekļi, lai Kriša Caunes trešā paaudze redzētu, kāda izskatījās Caunes zeme pirms 50 gadiem.
Celmi kā pieminekļi
Aizgājušo desmitgadi “Ošārēs” saimniekoja Jānis Caune ar sievu Martu. Krišs Caune dēlam parasti piepalīdzēja vieglākajos darbos, sniedza dēlam vērtīgus padomus. Krišs Caune juta gadu nastu un nespēku.
Jānis Caune pabeidza tēva iesākto cīņu ar celmaini. Ap 1937. gadu viņš nolīga celmu spridzinātājus, kas sašķēla tos celmus, kurus citādi nevarēja sadrupināt.
Saimniekošanā Jānis Caune īpašu vērību pievērsa sava nelielā govju pulciņa kvalitātei. Viņš saimniecībā turēja tikai tīršķirnes augstražīgas govis, kuras deva daudz piena.
“Ošāru” jaunais saimnieks paplašināja arī aramzemes platību, uzlaboja dažus pļavu un ganību gabalus un apsēja tos ar ilggadīgiem zālājiem, ar āboliņu.
Krišs Caune dēla darbošanos saimniecībā atzina par labu.
Sagaida mazbērnus
Visvairāk Krišu Cauni iepriecināja mazbērnu piedzimšana. 1932. gadā piedzima mazmeita Mirdza, bet mazdēls Jānis dienas gaismu ieraudzīja 1934. gadā.
Krišs Caune ļoti mīlēja mazmeitu Mirdzu, kura ārēji līdzinājās paša mirušajai meitiņai Annai.
“Ošāru” iemītnieku dzīves mierīgo ritmu izjauca notikumi pasaulē un Latvijā.
1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš. Neilgā laikā Hitlers un Staļins iznīcināja Poliju. Oktobrī PSRS piespieda Latviju noslēgt tā saucamo “bāzu līgumu” un ieveda Latvijā savu karaspēku.
Jānis Caune, kurš pats vairākus gadus bija kāvies Pirmā pasaules kara ierakumos, bažījās par Latvijas un savas ģimenes likteni. Ar sesto prātu viņš gaisā juta asiņu un pulvera smārdu.
Lielais līdumnieks Krišs Caune paspēja aiziet no šīs pasaules pirms Latvijai traģiskajiem notikumiem. Viņš pēkšņi nomira 1940. gada maijā.
Krišu Cauni apbedīja Saukas pagasta Galvānu kapsētā blakus meitiņai Annai.
Krišs Caune nomira tikai tad, kad iesāktais darbs bija pabeigts. Viņš savu līdumu nolīda piecdesmit gados.
* * *
Ir 2012. gada pavasaris.
Krišs Caune no mākoņa maliņas noraugās uz saviem “Caunāniem”, uz savu Saukasgalu, uz savu Latviju.
Viss būtu jāsāk no gala
Krišs Caune domā, ka “Caunānu” laukos, Saukasgala laukos, Latvijas laukos viss būtu jāsāk no gala. Vajadzētu sākt cirst tīrumos saaugušo sīkmežu un krūmus, līst līdumus, celt dzīvojamās mājas un saimniecības ēkas. Latvijā šādi līdumi būtu skaitāmi desmitos tūkstošu, varbūt pat simtos tūkstošu.
Vai kāds to darīs? Kam tas vajadzīgs? Vai Latvijā vēl palikuši tādi vīri, kas piecdesmit gadu spēj līst līdumu?
Krišs Caune nobirdina asaru. Tā lietus veidā nolīst pār aizaugušajiem tīrumiem, pļavām, ganībām, pār bojā aizgājušajām lauku sētām.
