Nākamnedēļ 85. dzīves jubileju svinēs Pēteris Zapoļskis “Lejas Ķoržos” Staburaga pagastā. Jubilārs gan teic, ka, dokumentus kārtojot, viens gads no viņa dzīves esot “pazudis” un patiesībā viņš esot vienu gadu vecāks.
Arvien gadu
jaunāks
Pēteris Zapoļskis ir krievu tautības vīrs, kurš uz Latviju darba meklējumos atbraucis vēl pusaudža gados — septiņpadsmit gadu vecumā, taču labi apguvis arī latviešu valodu. “Pirmskara laikā laukos ļaudīm nekādu dokumentu nebija, tikai pilsētniekiem. Brālēna sieva bija grāmatvede, un viņa arī visus dokumentus nokārtoja. Atnāca un paziņoja, ka pasē ierakstījusi 1928. dzimšanas gadu, lai gan patiesībā esmu dzimis gadu agrāk. Bet ko vairs varēja darīt? Kas izdarīts, tas izdarīts,” prāto jubilārs.
Staburaga pagastā Pēteris Zapoļskis dzīvo jau kopš 1945. gada. Pirmos trīsarpus gadus klājies grūti, strādājis pie saimniekiem vien par vēdera tiesu un gultasvietu. Pēc tam viss darba mūžs aizvadīts kolhozā, daudzus gadus bijis brigadieris, tad arī sabeidzis veselību. “Lauku brigādēs lielākoties strādāja sievas, bija jāpalīdz cilāt smagās kastes, maisus, ziemu un vasaru jābrauc pa laukiem ar smago automašīnu un katru dienu vairāki kilometri no mājām uz darbu bija jānoiet kājām,” atceras jubilārs.
“Ģeds” visiem
Pētera kungs bijis precējies divas reizes — laulībā ar pirmo sievu dzimušas divas meitas, abas tagad dzīvo Rīgā, ir divas mazmeitas un mazmazdēliņš, kuram dots Pētera vārds, par godu jubilāram. Dzīvē iegrozījās tā, ka pirmā sieva aizsaulē aizgāja jau sen, tāpat kā kaimiņienei vīrs, un abi vientuļnieki 1981. gadā apprecējās. Pēteris pārnāca dzīvot uz otrās sievas mājām “Lejas Ķorži”. Paša meitas svētku reizēs brauc ciemos, ikdienā sazinās pa tālruni, bet jubilārs zem viena jumta jau daudzus gadus labi sadzīvo ar otrās sievas dēla ģimeni.
Mazmeitas vectēvu iesaukušas per “ģedu”, jo viņš ir krievu tautības, tā arī visi tagad viņu sauc — vienalga, ir viņš vectēvs kādam vai nav. Lai gan mūža nogalē jubilāram veselība nav vairs laba — viņš pārcietis piecas operācijas, ir problēmas ar redzi un dzirdi, Pēteris Zapoļskis joprojām ir darbīgs un dzīvespriecīgs.
“Tas ir iedzimts, tie ir gēni. Tā laika cilvēki ir daudz izturīgāki, mēs, jaunie, neturam līdzi šī kaluma cilvēkiem. Viņi ir veselīgāk ēduši, lai arī smagāk strādājuši. Arī tagad mūsu “ģeds” grib tikai gaļu un speķi, desas, kuras pat suns un kaķis neēd, viņam nemaz nedrīkst rādīt,” stāsta Dzidras kundze, jubilāra otrās sievas vedekla.
Dosies uz
Likteņdārzu
Lai gan jubilāram dzīvē nav iznācis daudz laika veltīt mācībām, izdevies pabeigt vien piecas klases, visu mūžu Pētera kunga lielākā aizraušanās ir bijusi grāmatu lasīšana. Par to joprojām liecina pilnie grāmatu plaukti, uz galda iesākta grāmata, tikai tagad ar redzi kļūst arvien sliktāk. “Mūsdienās jau vairs nevar atļauties pirkt grāmatas — laba grāmata maksā vismaz desmit latu! Man visu mūžu paticis teātris, dziedāšana, dejošana. Vienmēr, kad vien varēju, pagasta kultūras dzīvē esmu piedalījies. Kā skatītājs. Man pašam dziedamās balss nebija,” joko jubilārs.
Atceroties jubileju svinēšanu kolhoza laikā, Pētera kungs smaida — netika izlaisti nevieni svētki, vienmēr visas jubilejas atzīmējuši plaši un ar vērienu: “Meitas teica, ka jubilejā mājās galdus neklāšot, vedīs mani ekskursijā uz Likteņdārzu un svētku pusdienās. Kaut jel kājas līdz tam laikam nesāpētu, citādi nevarēšu paiet.”
