Braucot no Jaunjelgavas Valles virzienā, meža ieskautā zemes ceļa malā skatienu piesaista pakalniņā satupuši zaķi, mārītes un gaiši rozā siventiņš, kam uz muguras kuplo samtenes. Tas ir “Reizēnu” mājas dārzs, iekopts gadu gaitā, darbojoties visai ģimenei.
Saimnieks Vladimirs Tarasjuks iznāk pagalmā. Tikko no naktsmaiņas, noguris, bet ver vārtus un laipni aicina iekšā. Māju Tarasjuki dala ar kaimiņieni. Šajā apkaimē dzīvojot ap 20 cilvēku. “Esam pieraduši pie klusuma un miera, garāmbraucēju maz, sveši te parasti neiemaldās,” teic Vladimirs. Zem mājai cieši līdzās augošā ceriņkrūma iztraucēti nozūd pūkaini raibi cālēni, kuriem seko gādīgā vistu mamma. Vladimirs saka: vistas esot pēdējās, kas palikušas no kādreizējās saimniecības, bijušas gan govis, gan cūkas un aitas, bet tagad viss likvidēts.
Toties zvēriņi, kam nav vajadzīga pārtika un ikdienišķa uzmanība, sētā gan “sanākuši”. Koka zaķi, siventiņš un zirdziņš, mazā apgleznotā rotaļu māja atgādina mazu pasaku saliņu. Vladimirs teic, ka zīmējot meita, kura šo talantu izkopusi, mācoties Mākslas akadēmijā.
“Mazās koka skulptūriņas top, darbojoties visiem kopā, idejas rodas sievai Olgai un meitām Zinaīdai un Oksanai,” stāsta saimnieks. “Mēs ar znotu veicam smagākos darbus, bet meitenes piešķir krāsu, sejas izteiksmi un parāda, kur ko novietot. Koka veidojumi reizi divos, trijos gados jāmaina. Bērzs jau ilgi neiztur.”
Kamēr Vladimirs izrāda dārzu, no meža pilniem traukiem meža zemeņu nāk saimniece Olga. Viņa algotu darbu nestrādā, taču darāmā lauku sētā nekad netrūkst.
