Laimīgi kopā! Tādu iedomājamies mīlošu pāri, kas uzskata teju par zaudējumu katru šķirti pavadītu brīdi. Tomēr, kad lielā jūsma pārgājusi un kritušas “rozā brilles”, izrādās, ka nemitīga kopābūšana vairs nav tik vienkārša. Vēl vairāk — tā jāmācās it kā no jauna, noliekot malā savu egoismu un kaprīzes. Daudziem pāriem laba skola ir kopīga ceļošana vai darbs — kā to stāsta Daiga un Edvīns. Lai arī sākumā viss nav tik vienkārši, ieguvums ir saskanīgākas attiecības un lielāks ģimenes miers. Kā šiem pāriem tas izdevies? Komentē psihoterapeite Baiba Gerharde.
Svarīgi kļūt par
sadarbības partneriem
Edvīns (39),
strādā ar mūziku saistītā uzņēmumā
Kopā ar sievu Inesi aktīvi ceļojam jau vairākus gadus — kopš esam sajutuši, ko šis pasākums dod mūsu attiecībām. Lai cik ilgi pāris būtu kopā, skaidrs, ka attiecības ir jākopj. Ārzemju ceļojums ir ļoti labs veids, kā to darīt. Daudzi teiks, ka tas ir pārāk dārgi. Mēs ģimenē, piemēram, esam ierīkojuši “ceļojuma fondu”, kurā katru mēnesi atliekam noteiktu naudassummu, un naudas lieta vairs nav tik sāpīga.
Parasti attiecības “nokauj” ikdienas sadzīves sīkumi. Tāpēc ceļojums uz ārzemēm ir nevis “braukt uz”, bet “aizbraukt no”. Braucam projām no ikdienas, lai pievērstos sev pašiem. Taču tādā gadījumā labāk izvēlēties ceļojumu, kas prasa kaut nelielu piepūli. Vienkārša gulēšana pludmalē nederēs.
Ceļojumos ļoti svarīga ir sadarbība un saprašana, ka tas ir mūsu kopīgais projekts. Piemēram, braucot ar mašīnu, pierasts, ka par visu atbildīgs ir šoferis. Taču ārzemju ceļojumā to nevar atļauties! Šajā situācijā var vislabāk sajust, ka esi partnerattiecībās. Kā komanda, kurā abi ir atbildīgi, kā nokļūs galā.
Braucot kopā, svarīgi arī atteikties no savas komforta zonas. Sievietēm parasti patīk ilgi pucēties pie spoguļa, bet vīriešiem — skriet, maksimāli visu redzēt un pēc iespējas vairākās vietās “atzīmēties”. Mēs esam sapratuši — jo vairāk pucējamies, jo mazāk redzam! Taču arī visu redzēt nav tas svarīgākais. Mums ar Inesi patīk izbaudīt vietu, kur esam ieradušies. Neejam uz muzejiem, bet, paķēruši līdzi vietējās “delikateses”, sēžam jūras vai okeāna krastā vai kāda kalna galā. Brīnišķīga vieta ir parki un botāniskie dārzi, kur nesteidzoties pārrunāt dienas iespaidus. Savukārt tirgū var ieslīdēt burzmā, vērot vietējos, iepazīt ēdienus.
Uzskatu, ka ceļojuma plānošana, viesnīcu rezervēšana, biļešu sagāde un viss, kas ar to saistīts, tomēr ir veču lieta. Sievietei ceļojumam jābūt kā balvai. Tāpēc Inese neiesaistās šajās lietās, bet dod vispārīgas norādes, ko viņa gribētu redzēt, kur apmesties. Ceļojot kopā, vīrietim iespējams parādīt, ka viņš ir vīrietis, bet sievietei — ka viņa paļaujas uz savu vīrieti.
Nesajaukt darba attiecības ar privātajām
Daiga (37),
līdzdarbojas vīra uzņēmumā
Jau pagājis desmit gadu, kopš mūs ar vīru saista ne tikai kopdzīves ikdiena, bet arī darbošanās ģimenes uzņēmumā. Tas iesākās ar nelielu individuālā komersanta statusu. Vairāku gadu garumā tas attīstījās un uzņēma lielākus apgriezienus. Tajā laikā es studēju, bet bieži sestdienās un brīvajās dienās pieņēmu klientu pasūtījumus. Vēlāk vīrs izveidoja citu uzņēmumu. Paplašinājām pamatnodarbošanos citās jomās. Palielinājās ne tikai darba apjoms, bet arī mūsu uzņēmumā strādājošo skaits. Par spīti visām valsts ekonomiskajām pārmai-
ņām, kas ietekmēja arī mūs, esam cītīgi strādājuši un meklējuši dažādas iespējas, lai nodrošinātu uzņēmuma ilgtspējīgu un stabilu pastāvēšanu ar uzticamiem izpildītājiem. Visus šos gadus ar nelieliem pārtraukumiem esmu līdzdarbojusies un iesaistījusies nepieciešamajos darbos — no apkopējas līdz partneres statusam.
Lai gan vienmēr mūsu darba attiecības bijušas vadītāja un izpildītāja līmenī, nekad neesmu to izjutusi. Mēs darām katrs savu darbu, un mūsu ikdienā iezīmējas lietišķums. Tomēr, ja tā padomā, mūsu darba attiecības var raksturot kā vadītājs — iniciators, partneris. Vīram bieži ir dažādas idejas par uzņēmuma attīstīšanu un sadarbības partneru meklēšanu. Savukārt es uzklausu un tad kopīgi izvērtējam visus plusus un mīnusus. Viņš vienmēr ir uzklausījis manu viedokli, bet es cenšos to pieņemt un saprast katras situācijas vismazākos sīkumus. Bijis tā, ka ir ļoti lieli pasūtījumi ar īsiem izpildes termiņiem. Pats par sevi saprotams, ka vīrs to visu organizēs un darbosies ar papildu slodzi pasūtījuma izpildē, bet es, minimāli iesaistoties darbā, uzņemšos ģimenes saimniecisko darbību. Viņam dodoties komandējuma braucienos, es uzņemos uzraudzīt uzņēmuma darbību un tikt galā ar ikdienas ģimenes pienākumiem. Līdz ar to mums nekad nav bijušas domstarpības par darba grafiku.
Visgrūtākais, strādājot kopā, ir nesajaukt darba attiecības ar privātajām. Darbā nedrīkst būt personisku aizvainojumu vai pārmetumu. Nepieciešams ieturēt distanci — piekrist vai nepiekrist, iebilst un papildināt! Privātās attiecības jāsargā kā dārgums, tām jābūt svētām un tīrām. To var saprast un novērtēt tikai pēc ilggadējas kopā darbošanās pieredzes. Strādājot kopā, vislielākais ieguvums ir pieredze — spēja skatīties uz lietām un apstākļiem ne tikai no vadītāja skatpunkta, bet skatīties tam pāri un daudz plašāk. Vēl — prasme risināt dažādus uzdevumus, nebaidīties pieņemt lēmumu, uzticēties, saprast un pieņemt. Pirms gada pieņēmu darba piedāvājumu arī kādā citā uzņēmumā. Tas bija vislielākais izaicinājums manai ģimenei — ka es spēju tikpat enerģiski un atbildīgi darboties arī citur. Darbavietas maiņa tikai uzlabo manas darba prasmes. Līdz ar to tiek uzkrāta pieredze, caur kuru sniedzu atbalstu uzņēmuma vadīšanā. Turpinu līdzdarboties uzņēmuma attīstībā, kas kļuvis par mūsu nu jau obligātu kopdzīves sastāvdaļu.
