Saeimas Tautsaimniecības komisijā dienaskārtībā nonācis likumprojekts, kas paredz maksātnespējas procesa atvieglošanu fiziskajām personām, galveno akcentu liekot uz tā termiņa samazinājumu. Latvijas Komercbanku asociācijas vadītājs Mārtiņš Bičevskis intervijā norāda — ja šāda norma tiks pieņemta, var rasties daudz dažādu problēmu, piemēram, būtiski sadārdzināties kredītresursi.
— Komercbankas ir būtiski iebildušas pret maksātnespējas procesa vienkāršošanu Latvijā. Kāda īsti ir problēmas būtība?
— Likumprojekts, ko Saeimas deputāti ir ierosinājuši, vismaz pagaidām attiecas uz fizisko personu maksātnespēju, kam kopumā ir iesniegti aptuveni 300 dažādu priekšlikumu, neaizmirstot arī juridiskās personas. Runājot par fizisko personu maksātnespēju, jāteic, ka mums jau ir ļoti liberāls likums, kas regulē šo jautājumu. Līdzšinējais likuma regulējums diezgan skaidri nodala personas, kurām ir saistības līdz 100 tūkstošiem latu, un tās, kurām tādas ir virs šīs summas, katrai no šīm kategorijām paredzot atsevišķu regulējumu. Ja persona vairāk ir gājusi biznesa virzienā un tai attiecīgi ir lielākas saistības, arī maksātnespējas process ir atbilstoši lielāks. Šobrīd piedāvātie grozījumi paredz vairs nešķirot saistību lielumu. Tas nozīmē, ka principā šie priekšlikumi ir labvēlīgi lielajiem parādniekiem, būtiski atvieglojot viņu uzņemtās saistības. Tāpat šie grozījumi paredz atteikties no līdz šim kompromisu ceļā panāktām normām, kas nosaka — ja aizņēmums vairāk nekā 30% apmērā ir izlietots citam mērķim, nekā aizņēmējs ir solījis, maksātnespējas procesa iespējamība ir ierobežota. Šīs visas lietas nākotnē var pasliktināt uzņēmējdarbības vidi no kreditora viedokļa. Ja jebkurš aizņēmējs viena vai pusotra gada laikā savas saistības varēs ‘‘nomest” un pagriezt tam visam muguru, finansējuma iespēja tiks pārskatīta. Un pārskatīta tiks arī tā dārdzība, kas nav pareizākais virziens. Daudz pareizāk būtu koncentrēties uz gadījumiem, kad cilvēki ar salīdzinoši nelielām saistībām ir nonākuši visai smagās situācijās. Iespējams, tieši šādiem cilvēkiem kaut kas ir jāatvieglo. Akcents, par ko politiķi pašreiz diskutē, nevis veicinās lielas sabiedrības daļas spēju risināt smagas problēmas, bet gan tieši otrādi — sasniegs mērķi ļoti šaurā līdzšinējo lielo parādnieku grupā, kuri savus aktīvus jau ir spējuši nobēdzināt vai vismaz saglabāt savu turīgumu, ļaujot viņiem savas saistības gada laikā vienkārši norakstīt.
— Var teikt, ka šādas normas pieņemšanas gadījumā kredīti Latvijā kļūs dārgāki?
— Tas nav viennozīmīgi pasakāms, kādas būs konsekvences, bet ir pietiekami skaidrs, ka šāda veida grozījumu veikšana, neizstrādājot pretī sabalansētus atbildīgus mehānismus personām, kuras piesaka maksātnespēju, un neparedzot lielāku tiesu lomu, var novest pie tā, ka investīciju politika mūsu reģionā var tikt pārskatīta. Tas noteikti var ietekmēt gan piekļuvi resursiem, gan arī to cenu.
— Kādam, jūsuprāt, jābūt optimālajam maksātnespējas procesam?
— Domāju, ka tas nav vienkāršs jautājums. Ir jāskatās uz konkrēto jurisdikciju un vidi. Nereti, runājot par maksātnespējas procesu, gan mūsu politiķi, gan citas interesentu grupas ir piesaukušas Angliju. Jāpiebilst, ka Anglija un Latvija — tās ir divas Eiropas valstis, kur maksātnespējas procesa regulējumi ir visliberālākie attiecībā uz maksātnespējas procesu. Tomēr būtu, piemēram, jāņem vērā, ka Anglijas gadījumā minimālais maksātnespējas periods ir viens gads, taču tajā pašā laikā tiesnesis ar savu lēmumu par informācijas slēpšanu, par maksātnespējas procesa saistību izpildes regulējuma neievērošanu un dažādiem citiem pārkāpumiem var pagarināt šo procesu līdz 15 gadiem. Jāsaprot, ka Latvijas situācijā, lai arī mēs nevaram paļauties uz tik lielu tiesu sistēmas autoritāti, kāda tā ir Anglijā, tomēr ir vairāk jāvirzās uz priekšu, ļaujot tiesai vairāk pieņemt lēmumus pēc būtības, vienlaikus analizējot arī maksātnespējas cēloņus. Mūsu valstī Maksātnespējas likums vispār neparedz iedziļināties, kāds ir bijis iemesls privātpersonas maksātnespējai. Tā vietā ir tikai formāla konstatācija, ka privātpersona savas saistības vairs nevar pildīt, un, pamatojot ar šādu iesniegumu, tiesa nolemj piemērot vai nepiemērot maksātnespējas procesu, neskatot katru konkrēto gadījumu pēc būtības. Varbūt runa ir par pārmērīgu saistību uzņemšanos, varbūt par neveiksmi, varbūt par apstākļiem, kas nav bijuši atkarīgi no konkrētās personas. Šāda izvērtēšana varētu tiesnesim palīdzēt, lemjot, vai konkrētajai personai maksātnespējas procesa laiks ir nosakāms viena, divu, triju vai četru gadu apmērā. Nenoliedzami, to varētu regulēt, nosakot, ka lielu saistību gadījumā šim periodam ir jābūt garākam, bet mazāku saistību gadījumā — īsākam. Taču mēs nevaram nosaukt vienu gadu skaitli, kas būtu piemērojams visām dzīves situācijām. Tāpēc jau arī tiesai vajadzētu būt pietiekami saprotošai un zinošai, lai tā varētu pieņemt lēmumu — līdzīgi, kā tas ir kriminālsodu sistēmā, administratīvajās tiesās, kur arī ir noteiktas soda robežas. Līdz šim gan jau ir ticis paredzēts noteikt maksātnespējas termiņa garumu atkarībā no saistību lieluma. Tas būtu kompromiss starp tiesu un pašu maksātnespējas procesa jēgu.
— Vienkārši sakot, būtu jāizvērtē, vai parādi radušies, jo cilvēks ir zaudējis darbu, vai tāpēc, ka viņš ir spekulējis ar nekustamajiem īpašumiem?
— Jā, domāju, ka tas ir pietiekami vienkāršots, bet precīzs formulējums.
— Tiek arī paredzēts, ka parādnieki, kuru saistības ir līdz 5000 latu, vispār nevarētu tikt atzīti par maksātnespējīgiem. Vai tas ir pareizi?
— Manuprāt, cilvēkiem būtu jārada kaut kāda veida regulējums, iespējams, domājot par valsts atbalstu konsultatīvā veidā, kā cilvēkiem varētu līdzēt, lai noteiktais process būtu realizējams. Ir noteikta sabiedrības daļa, kas nav savā dzīvē nonākusi situācijās, kad gribētu vai varētu uzņemties lielas saistības, taču ir noticis kaut kas tāds, kas neļauj pildīt arī mazas saistības. Kaut kāds risinājums šādiem cilvēkiem ir jārada — pretējā gadījumā kāds valsts kalpotājs vai strādnieks, kura gada ienākumi kopumā ir trīs līdz pieci tūkstoši latu, un viņš kaut kādu iemeslu dēļ ir nonācis saistībās, kas ir līdzvērtīgas gada algai, viņam tas varētu izrādīties fundamentāli smagi un gandrīz neatrisināmi. Tāpēc vajadzētu būt kādam regulējumam, kas ļautu no šādām situācijām vienā vai otrā veidā tikt laukā un kas neprasītu pārmērīgus finanšu izdevumus. Arī šādu cilvēku situācijām pašreiz ir speciāls regulējums, kas paredz, ka mazu saistību gadījumā personai ir tiesības pretendēt gan uz valsts konsultāciju, kā konkrēto problēmu atrisināt, gan arī īpašu procesu.
— Ar ko, jūsuprāt, ir saistīta vēlme mainīt līdzšinējo kārtību maksātnespējas jomā? Kur ir problēmas sakne?
— Es negribētu tagad paust spekulācijas par īpašām interešu grupām. Varbūt tā ir vienkārši vēlme publiski parādīt aktivitātes, kas būtu orientētas uz noteiktas ļaužu grupas dzīves atvieglošanu. Šobrīd vienkārši tiek pateikts — vajag atvieglot maksātnespējas procesu, un tad cilvēkiem būs iespēja tikt galā ar vēsturiskajām problēmām. Skan jau tas, protams, skaisti, bet brīdī, kad vairāk iedziļināmies paustajos priekšlikumos šajā jomā, kļūst skaidrs, ka tie īsti nesasniedz solīto mērķi. Turklāt šie priekšlikumi nav vērtēti kontekstā ar to, kā tie varētu nākotnē ietekmēt iedzīvotāju iespējas attīstīties un finansēt mājsaimniecības.
