Rīt kurmenietis Pēteris Kalniņš, jau astoņdesmitgadīgs, pamodīsies mājā, kurā viņš ienācis tieši pirms četrdesmit gadiem. Tepat ap Kurmeni lielākie viņa dzīves notikumi risinājušies. Zēns būdams, no kara slēpies, vēlāk pļāvis, aris, bērnus auklējis.
Tas laiks, par kuru, gadiem ritot, paliek vien leģendām, pasakām līdzīgi nostāsti un piemirstas drūmums, bads, bezcerība, ir Pētera Kalniņa laiks. No četriem bērniem ģimenē izdzīvoja trīs. Divas māsas tagad cīnās par savu veselību, un arī Pēteris, diendienā, bez brīvdienām strādinot sevi, nokusis tā, ka nu liela daļa pensijas jāatdod par otro maizi, kā viņš sauc zāles.
Jo melnāks,
jo labāk
Pētera dzīve nebija viegla jau no mazām dienām, kad pēc pēdējām dzemdībām mūžībā aizgāja Pētera māte. Viņam toreiz bija tikai trīs gadiņi.
Drūmajos kara gados, kad fronte pienāca pie Kurmenes, Mēmeles vienā krastā izvietojās vācieši, no pretējās puses nāca krievi. Pētera ģimene, bēgot no kara šausmām, divus mēnešus pavadīja burtiski zem egles mežā. Kaimiņu puikas, kuri bija vecāki par Pēteri, vācieši dzina rakt tranšejas. Laimīgā kārtā ģimenei izdevās izbēgt no šucmaņu apsargātās ierindas, kurā daudzus šejieniešus dzina uz Taurkalnes staciju, lai tālāk vestu Vācijas virzienā. Drūms skats pavērās pēc baiļu pilnajiem mēnešiem. Lopi aizvesti, lauki vāciešu nopļauti, mājas izzagtas. Stāsta, ka toreiz ne tik daudz ienācēji kā vietējie nodarbojušies ar marodierismu.
Pēc kara Pēteris vēl pavisam zaļš, piecpadsmit gadu vecs puika, pabeidzis Kurmenes pamatskolu, devās uz Seces MTS jeb mašīnu un traktoru staciju. Tur vīri, nedaudz vecāki par viņu, ierādījuši, kā traktoram dažādus agregātus piekabināt. Tā kā patikuši dzelži, Pēteris drīz vien pats sēdies pie traktora stūres. “Toreiz zēniem bija luste ar tehniku strādāt. Jo melnāks bija, jo labāk,” stāsta jubilārs. “Pēc pārbaudes redzēja, ka protu kaut ko, iedeva traktoru, lai vālē. Kādi tur satiksmes noteikumi, galvenais, ka prati braukt!”
Stūre ar lupatām
No MTS jauniešus ar visu tehniku sūtīja pa apkārtnes kolhoziem, Pēteri — uz Kurmenes puses kolhozu “Komjaunietis”. Kur jauniešu bariņš, tur drīz vien uzradās alkohols, kopīgas intereses. Vai kāds ķēra un sodīja par braukšanu reibumā? Miliča neviena, un uz jauniešiem toreiz skatījās kā uz neaizskaramiem. Jaunajiem priekšroka, viņiem pieder nākotne — ar tādiem lozungiem dzīvoja.
Traktori bija tikpat raupji kā ikdienas dzīve. Līdz galam nepabeigti, ar čuguna stūri, diendienā to turot, rokas noberza līdz asinīm. Puiši stūri apsēja ar lupatām, lai kaut cik sevi saudzētu. “Visādi traktori pa četrdesmit gadiem izprovēti, nav tāda, kurā nebūtu sēdējis. Tagad gan vairs nemaz tehniku negribas.” Pēc remontdarbiem ziemā pavasarī sēja, un svētdienas bija tādas pašas darbdienas kā pirmdienas. Pēc graudaugiem tūlīt bija jāķeras pie kartupeļu stādīšanas. Maza ballīte atpūtai, un tālāk melnu muti siena pļaujā, vēlāk ražas novākšanā. Ziema pagāja mežā ar motorzāģi rokā, gādājot kolhozam malku.
Ļeņinu neslavēja
Pa vidu darbiem Pēteris satika Lidiju. Pirms 55 gadiem ciema padomē sarakstījušies, vēlāk laulājušies Kurmenes baznīcā. Interesants ir stāsts par mājas vārda izcelsmi. Toreiz, pirms 40 gadiem, veikalos parādījušās garšīgas konfektes “Vēsma”. Abiem Kalniņiem tās tik ļoti garšojušas, ka konfekšu vārdu devuši arī vietai, kurā dzīvo.
Kopīgi izaudzināti bērni — meita un dēls, dziedāts ansamblī un korī. Pēteris atceras nedēļu 1973. gadā, kad dzīvojis Rīgā, piedaloties Dziesmu svētku simtgadē. Svētku atklāšanas programma pēdējā brīdī mainīta, un likts dziedāt slavas dziesmu Ļeņinam. Koristi protestējot klusējuši. Pasākuma vietu ielenkusi armija, bet svētku rīkotāji pakļāvušies tautas gribai, un kā pirmā skanējusi “Dziesmai šodien liela diena”.
Ar lepnumu Pēteris stāsta, ka te bijusi stiprākā LNNK domubiedru grupa un Kurmene bijusi pirmā kādreizējā Aizkraukles rajonā, kur pēc padomju varas gadiem virs toreizējās pasta ēkas pacelts sarkanbaltsarkanais karogs. Vēlāk iestājies arī zemessargos, bet šodien sirmais vīrs teic, ka esot vīlies tajā, ko esam sasnieguši.
Jaunības laiks sabeidza Pētera muguru, rokas, un, lai veselība turētos, mēnesī jāizdzer ne mazums zāļu. “Kad esi vesels, par to nedomā. Bērniem arī nevar iestāstīt, ka jāuzmanās, lai neatkārtotu vecāku kļūdas,” viņš saka. Līdz ar sevis “remontēšanu” Pēteris pērn ķērās arī pie mājas un nomainīja jumtu. Pirms pāris gadiem ielika jaunus logus.
Tagad gaidot lielākos svētkus šajā pusē — Pēterdienu. Pēteru gan te palicis tik, cik uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt. Vai šosestdien par godu jubilāram būs lielas svinības? Viņš teic, ka garantēt nevar. Visa iekrātā nauda aizgājusi mājas “cepurē” — jumtā. Gan jau kāds ciemiņš brīvdienās atbraukšot. Bērni — gandrīz noteikti. Arī viņiem šogad apaļas un pusapaļas jubilejas — meitai 50, mazmeitai 25.
