Par “lāču mammu” saukto dzīvnieku kopēju un vairāku grāmatu autori ir dzirdējuši teju visi Latvijas iedzīvotāji. Viņa “izaudzinājusi” ne tikai lāčus, bet rūpējusies par daudziem citiem dzīvniekiem. Nesen Jaunjelgavā uz tikšanos ar Velgu Vītolu bija ieradušies gan pieaugušie, gan bērni.
Velgas kundzes aprūpē nokļuvis ne viens vien savvaļas dzīvnieks. Vairāk kā 30 darba gados Līgatnē viņu vidū ir bijis pat jenots un āpsis. Viņa gādājusi par divām lācenēm, stirnēnu, lapsēnu, briedēnu, jenotsuni, zaķiem, vilku, lūsi un vēl daudziem citiem.
Interesants bija stāsts par stārķēnu Toļiku un alni Fredi.
Izklaidē viesus
“Mazo stārķēnu man atnesa pērn 10. jūnijā, tāpēc arī vārds ir Anatolijs, bet es viņu saucu par Toļiku,” stāsta Velga Vītola.
Mežs dzīvošanai nav stārķim dabiska vide. “Kad Toļiks iemācījās lidot, pārcēlās uz dzīvi laivu kempingā pie Līgatnes pārceltuves pāri Gaujai. Vienojāmies ar saimnieku, ka viņš atļaus stārķim tur uzturēties, bet es apsolīju braukt rītos stārķi barot. Tas notika ap augusta vidu, un līdz septembrim Toļiks izklaidēja kempinga viesus, draudzējās ar tur mītošo trusi un gulēja uz kāda no māju jumtiem.”
Tagad Toļiks mitinās Gaujasmalā, kur iecienījis futbola laukuma apkārtni, reizēm putns tēlo vārtsargu vai arī sēž uz tribīnes jumta. “Stārķis rītos gaida mani atbraucam ar brokastīm, lido un nosēžas blakus mašīnai, tad, skaļi “runājoties” un vicinot spārnus, ēd ierasto barību — liellopa gaļas gabaliņus vai svaigas reņģes. Kad vēders ir pilns, Toļiks pats dodas savās dienas gaitās, pameklē kādu kukaini, gliemezi, paguļ un atpūšas, bet, ja iztraucēts, uzlido uz laternas staba vai citas drošas vietas,” par stārķēna piedzīvojumiem stāsta Velga Vītola.
Fredis draudzējas ar suņiem
Vēl viens Velgas Vītolas “audžubērns” ir alnēns Fredis. Alnēns piedzima pērn 10. maijā Līgatnē voljerā aļņiem Līnītei un Antiņam. Bet kopš 11. maija Fredis pilnībā ir Velgas aprūpē.
Viņa stāsta, ka stirnēniem, alnēniem un briedēniem ir jāspēj pašiem piecelties un stāvēt kājās jau drīz pēc piedzimšanas, jo viņu mātes mazuļus baro stāvus. Ja kāds to nespēj — sāk darboties dabiskā atlase, un mazulis var aiziet bojā.
“Kad Fredis piedzima, viņam bija veselības problēmas,” stāsta Velgas kundze. “ Kad ieraudzīju Fredi, laikam prātīgākais bija apgriezties un doties prom, tad naktī voljerā dzīvojošai lapsu ģimenei būtu viegli iegūstama maltīte, bet es tā nespēju. Vienmēr esmu sapratusi, ka citādi rīkoties nespēju. Nespēju atstāt mazo alnīti,” stāsta Velga.
Velgas kundze alnēnu aizveda sev līdzi, iekārtoja viņam guļvietu mājas pagalmā, un sākās abu cīņa ar alnēna veselības problēmām. Sākumā strutoja dzīvnieka naba, pēc tam strutas izplatījās pa visu ķermeni. Fredim pat tika nopirktas un uzvilktas zeķbikses. Velgas kundze smaidot teic, ka viņš noteikti ir vienīgais alnēns Latvijā, kurš valkājis šo apģērba gabalu.
“Alnēnam bija nopietnas veselības problēmas. Sākās vispārēja organisma saindēšanās. Dzīves pirmajos divos mēnešos alnēnam tika dotas antibiotikas, viegli nebija, bet Fredis turējās varonīgi un nepadevās,” stāsta zvērkope.
Pamazām Fredis atveseļojās. Pirmās abu kopīgās pastaigas bijušas pavisam īsas — sākumā dažus metrus, pēc tam kļuva ilgākas. “Sākumā alnēnam nesu dažādas meža veltes, daudz palīdzēja arī ziedotāji. Tik daudzu un nesavtīgu cilvēku palīdzību nav saņēmis neviens cits manā aprūpē nonākušais dzīvnieks,” norāda Velga. Četras reizes diennaktī Fredis dzēra pienu no pudeles. Protams, kādreiz nācies aizgulēties, tad jau apmēram četros rītā pie guļamistabas loga alnēns par sevi atgādinājis, dipinot pa pagalmu. Pirms vakara ēšanas Fredis bijis gan ziņkārīgs un bieži mēdza ieskatīties istabā, ko dara viņa pārējie “ģimenes locekļi”. Velgas kundze stāsta, ka alnēns Fredis bija savdabīgs “mājdzīvnieks”. Kaķi alnēnam deva ceļu jau pa gabalu, bet ar suni bija miermīlīga līdzāspastāvēšana. Viņi pat esot draugi un kopā rotaļājās.
Tagad Fredis jau ir izaudzis un dzīvo patstāvīgi.
