Lai analizētu situāciju Latvijas tautsaimniecībā, ir tapis pētījums “Baltijas valstu ēnu ekonomikas indekss 2009—2012”. Tajā secināts — lai gan situācija saistībā ar izvairīšanos no nodokļu maksāšanas mūsu valstī joprojām ir nopietna, tā katru gadu kļūst arvien optimistiskāka. Tiek norādīts, ka iedzīvotāji ekonomikas atveseļošanos kopumā savos naudas maciņos vēl īsti neizjūt, taču pozitīvs ir faktors, ka valsts izkļūšana no krīzes ir atstājusi pozitīvu iespaidu uz ēnu ekonomikas dinamiku. Turklāt pašreiz ēnu ekonomikas jomā Latvija vairs neizskatās slikti pārējo Baltijas valstu — Lietuvas un Igaunijas — fonā — par pētījumā secināto saka Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzējs un Ventspils Augstskolas mācību prorektors ARNIS SAUKA.
— Kāda ir šībrīža situācija saistībā ar ēnu ekonomiku Latvijā? Kāds ir tās īpatsvars?
— Pētījuma dati liecina, ka jau otro gadu ēnu ekonomikas apjoms Latvijā salīdzinoši strauji mazinās. Laikā, kad tika pētīta situācija 2009. un 2010. gadā, kļuva skaidrs, ka ēnu ekonomikas īpatsvars ir ap 38%, bet Lietuvā un Igaunijā — divas reizes mazāk. Toreiz Finanšu ministrija izteica cerību, ka mēs kaut kad varētu pietuvoties Lietuvas un Igaunijas rādītājiem. Tagad var teikt, ka 2012. gadā situācija Latvijā ir ļoti pietuvojusies ēnu ekonomikas līmenim Lietuvā un Igaunijā, kur tas, salīdzinot ar 2011. gadu, nav izmainījies.
— Kādi ir galvenie iemesli šim ēnu ekonomikas līmeņa samazinājumam Latvijā?
— Izskaidrojumi ir vairāki. Droši vien būtiskākais no tiem — šīs izmaiņas atspoguļo makroekonomisko situāciju valstī. Iespējams, iedzīvotāji savos maciņos vēl nejūt ekonomikas augšupeju, un medijos bieži izskan kritika, norādot, ka nekāda krīze vēl nav beigusies, tomēr tieši tautsaimniecības atveseļošanās procesa dēļ ēnu ekonomika iet mazumā. Ietekme ir bijusi arī valdības īstenotajiem pasākumiem šajā jomā.
Kopējais ēnu ekonomikas īpatsvars ir mazinājies, pateicoties peļņas neuzrādīšanas samazinājumam. Tam seko samazinājums aplokšņu algu jomā. Runājot par to, kas veido ēnu ekonomiku, jāteic, ka Latvijā joprojām aplokšņu algas ir faktors, kas veido lielāko daļu. Pieņemot, ka visa ēnu ekonomika ir 100%, aplokšņu daļa ir virs 40%, bet peļņas slēpšana ir ap 40%, kas tad arī ir divas lielākās komponentes. Savukārt, piemēram, darbinieku skaita neuzrādīšana veido ap 17%. Kā redzams, aplokšņu algām un peļņas neuzrādīšanai joprojām jāpievērš liela uzmanība. Piemēram, Igaunijā aplokšņu algas daļa ēnu ekonomikā ir vēl lielāka — ap 50%.
— Var teikt, ka ekonomika atveseļojas, uzņēmēji pelna vairāk un atkal var atļauties maksāt nodokļus?
— Tas ir drošs apgalvojums… Mēs prasījām uzņēmēju viedokli, jautājot, vai viņi piekrīt noteiktiem apgalvojumiem. Būtībā visās Baltijas valstīs rādītāji šajā jomā ir faktiski vienādi. Uz jautājumu “Vai piekrītat, ka jūsu uzņēmuma darbību lielā mērā ietekmē ekonomiskā situācija valstī?” visi atbildēja, ka, protams, tā ir. Kad uzņēmumam klājas labāk, tas ir gatavs vairāk maksāt nodokļus, jo runa vairs nav par kritisku izdzīvošanas jautājumu. Tajā pašā laikā, kad jautājām, vai, nemaksājot nodokļus, uzņēmēji vienkārši neoptimizē savas izmaksas neatkarīgi no tā, kā klājas valstij, latviešu uzņēmēji vairāk atzīst, ka izvairās no nodokļu maksāšanas tāpēc, ka tas ir iespējams, ka ir mazāks risks tikt “pieķertiem” un ir lielākas iespējas gūt vairāk peļņas.
— Vai ir iespējams izdalīt nozares, kurās priekšrokas došana ēnu ekonomikai ir izplatītākā?
— Protams! Latvijā 2012. gadā vislielākais ēnu ekonomikas apjoms no iekšzemes kopprodukta (IKP) ir mazumtirdzniecībā — ap 30%. Tad vairumtirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanā.
— Būvniecības nozares šajā topā vairs nav?
— Būvniecībā ēnu ekonomikas īpatsvars bija ap 50% 2010. gadā, 32% — 2011. gadā, bet 2012. gadā, lai cik tas arī būtu dīvaini, šis īpatsvars ir 17,9%. Proti, būvniecības sektorā šis apjoms ir apmēram tikpat zemā līmenī kā ražošanā.
— Latvijas būvniecības tirgū palikuši vairs tikai lielākie spēlētāji?
— Iespējams, tā arī ir. Jāatzīst, ka vienu brīdi vairs nebija normāli. Ir taču zināms, ka savulaik būvniecības sfērā strādājošie ģenerāluzņēmēji bija pārsmējušies līdz asarām, jo viņi uz tikšanos atbrauca ar 2002. gada izlaiduma “Toyota”, bet apakšuzņēmēji ieradās ar saviem “Mercedes”. Tāda situācija bija, bet tagad, šķiet, tirgus lielā mērā ir sakārtojies.
— Kāda ir situācija attiecībā uz ēnu ekonomikas īpatsvaru, vērtējot pa reģioniem?
— Jau pērn tika konstatēts, ka visā Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvars bija ap 20% līdz 30%, bet Vidzemē — 17%. Nebija skaidrs, kā tas var būt. Šogad tika konstatēta līdzīga situācija, kas ļāva konstatēt, ka te vairs runa nav par kļūdu aprēķinos. Vidzemē ēnu ekonomikas apjoms ir vismazākais, un jāatzīst, ka tas mazinās jebkurā reģionā. Turklāt nav izteiktas atšķirības starp Rīgu un Latgali. 2010. gadā Rīgā šāda problēma bija izteikti vairāk nekā citviet.
— Tāpēc, ka arī uzņēmumu Rīgā ir vairāk?
—Tieši tā! Starp citu, interesanta tendence šogad parādās attiecībā uz lielajiem un mazajiem uzņēmumiem. Pērn bija ļoti izteikta tendence, ka ēnu ekonomikas īpatsvars bija lielāks mikrouzņēmumos un lielajās kompānijās. Tas skaidrojams ar to, ka mazajiem uzņēmējiem kaut kā ir jāizdzīvo, turklāt tos ir ļoti grūti izkontrolēt, ko atzīst arī Valsts ieņēmumu dienests. Savukārt lielajiem uzņēmumiem ir savi instrumenti, kā viņi var kaut ko lobēt, apiet un veikt citas tamlīdzīgas darbības. Šogad tendence ir pilnīgi citāda. Jā, proporcionāli visvairāk nodokļus nemaksā mazie uzņēmumi, bet lielajās kompānijās šī proporcija ir strauji kritusies. Vairs nevaram teikt, ka nodokļus nemaksā lielie un mazie uzņēmumi.
— Joprojām populārs ir ēnu ekonomikas modelis, kad minimālā alga darbiniekam tiek samaksāta oficiāli, vēl dažus simtus latu piemaksājot aploksnē.
— Aplokšņu algas vēl aizvien veido būtisku daļu no kopējās ēnu ekonomikas, un arī kritumu šajā jomā nevar uzskatīt par lielu. Latvijā 2011. gadā aplokšņu algas veidoja 29,1% no IKP, šogad — 26,5%. Jāteic gan, ka Latvija ir vienīgā Baltijas valsts, kurā šis skaitlis ir krities. Igaunijā pērn šis rādītājs bija 19,4% no IKP, bet šogad — 22,1%. Lietuvā pērn bija 17,4%, bet šogad — 19,3%.
Kas attiecas uz peļņas neuzrādīšanu, jāteic, ka šajā jomā ir patīkams skats, raugoties no Latvijas viedokļa — gada laikā tās apjoms ir sarucis aptuveni par 10%. Interesanti ir tas, ka visās Baltijas valstīs ir palielinājusies kukuļdošana valsts sektorā, lai nodrošinātu valsts pasūtījumu saņemšanu. Droši vien te runa ir par pieaugošu konkurenci, kuras ietekmē vairāk arī jācenšas. Latvijā kukuļdošana gada laikā ir augusi no 6% līdz 7,5% no līgumsummas, lai nodrošinātu pasūtījumu. Lietuvā šis rādītājs ir pat lielāks — 8,6%, bet Igaunijā — 5%, lai gan iepriekš bija tikai 3,4%. Jāteic, ka kukuļdošana kopumā lielākā ir Lietuvā.
— Kādi, jūsuprāt, ir galvenie pasākumi, ko drīzumā Latvijā vajadzētu realizēt, lai mazinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā vēl vairāk?
— Svarīgi, lai būtu mērķēta valsts politika attiecībā uz aplokšņu algu un peļņas neuzrādīšanas samazināšanu, lai ēnu ekonomiku varētu mazināt tieši uz šo komponenšu rēķina. Jāpiebilst, ka Baltijā ir neapmierinātība ar nodokļu politikas un biznesa likumdošanas kvalitāti. Jāteic gan, ka attiecībā uz nodokļu politiku Latvijā ir vērojams zināms progress. 2011. gadā bija ap 70% uzņēmēju, kuri bija ļoti neapmierināti ar valsts nodokļu politiku, bet tagad — ap 60%. Tas ir ļoti būtiski — ja uzņēmēji ir neapmierināti ar valsts nodokļu politiku, protams, arī to maksāšana nevar sekmēties. Samazinot neapmierinātību ar nodokļu politiku, varētu tikt mazināta arī ēnu ekonomika. Šī jautājuma risināšanā varētu īstenot dažādus pasākumus, piemēram, nodokļu politikas stabilizēšana, retāka nodokļu iekasēšanas kārtības maiņa, godīgāka nodokļu likmju noteikšana, kā arī lielāka nodokļu naudas tērēšanas pārskatāmība.
