Ir lietas, kuras neprasa, lai tās izceltu un tikai tad varētu ieraudzīt. Ceriņi zied, un tie, kuriem patīk to smarža un krāsa, atrod tos. Tāpat ar dziesmām repa stilā. Mūziķi nečīkst par naudas trūkumu, nesauc pēc palīdzības, nelielās, bet dara to, kas viņiem sirdī. Satraukta sirds, kurai vajadzīgs mierinājums, agri vai vēlu sadzirdēs līdzīgu.
Agrāk sev mēdzu jautāt — kāpēc satiku, runāju tieši ar šo konkrēto cilvēku? Iet laiks, un sāc saprast, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. Jātur acis vaļā, jāļaujas izjūtām. Reiz, kad biju lasījis par reperi no Pļaviņām, skatījos viņa dziesmu video un nodomāju — iznāktu interesanta saruna. Pirms nedēļas kāda pļaviņiete man iedeva viņa tālruņa numuru, bet pēc pāris dienām ar Andri sarunājos redakcijā.
Pirmā — pārāk
abstrakta
— Kas ir reps, hiphops?
— Hiphops — tā ir kultūra, ielu folklora. Reps ir hiphopa mūzika, kas sastāv no muzikālā pavadījuma, ko īsi dēvē par “bītu”, un rečitatīva jeb deklamācijas, kurā katrs var izcelties ar savu snieguma stilu un vārdu plūsmu. Tie, kuri vēlējās ko tādu baudīt klātienē, pagājušajā nedēļā varēja apmeklēt repa svētkus “Ritms un plūsma 2013” Rīgā, klubā “Nabaklab”. Tur kopā ar “bukiem” piedalījos arī es.
— Kā nonāci pie tā, ko tagad dari?
— Banālais stāsts — smaga bērnība, problēmas ar alkoholu, narkotikām un daudz ko citu, sievietēm… Tad arī radās vēlme izlikt savas emocijas uz papīra. Tas bija 2010. gads — pirmais teksts, pirmais ieraksts, pirmā dziesma. Tomēr, ja to salīdzina ar citām repa dziesmām, tā bija pārāk abstrakta, pārāk liels “kosmoss”. Toreiz man studijā izskaidroja, kādai jābūt dziesmas struktūrai. Lai tā pareizi plūstu un skanētu, jāpievērš uzmanība zilbju skaitam, jāsaprot, kur un kā skanēs katra zilbe attiecībā pret “bītu”, un tā tālāk.
— Sākumā nejautāji sev — ko citi par to padomās?
— Nē, man bija gluži vienalga. Kaut ko citādu darīju jau pamatskolā, piemēram, dejoju ielu dejas — breiku. Ja kaut kas nogāja greizi, paslīdēja kāja, cēlos un turpināju dejot. Nedaudz aizrāvos arī ar ekstrēmajiem sportaveidiem. Ja runa ir par repu, to sākumā tikai gribēju pamēģināt. Nedomāju, ka tas tik tālu aizies.
— Par ko bija pirmā dziesma?
— Tas bija dzejolis — veltījums meitenei.
“Rakstnieki —
spoki”
— Kā top reps?
— Viss sākas ar vīziju. Jākonkretizē dziesmas motīvs, jāsaprot, kā jāskan “bītam”, lai veidotos harmonija starp tekstu un muzikālo pavadījumu, lai tie viens otru papildinātu. Pagaidām pārsvarā sadarbojos ar producentiem, bet nākotnē domāju pats producēt — papildus tekstu rakstīšanai un izpildīšanai apgūt arī “bītu” veidošanu un skaņu ierakstu un apstrādi.
— Hiphopā par naudu domā?
— Ja, topot dziesmai, domāsi, kā nopelnīt, nekas labs neiznāks. Tas traucē rakstīt, ierobežo. Es rakstu pēc izjūtām un cenšos šo procesu izbaudīt. Es to neuztveru kā darbu.
— Dziesmu vārdus raksti pats?
— Protams. Hiphopā citādi mēdz būt reti, kaut gan ir tā saucamie “goustraiteri” (ghost writer (angļu val.) — rakstnieks — spoks), kuri sacer dziesmu vārdus citiem. Īsti nesaprotu, kādēļ tas vajadzīgs, jo repu uzskatu kā pašizteiksmes līdzekli, un, ja kāds it kā runā tavā vietā… Nezinu. Es tam īsti neredzu jēgu, jo hiphops pirmām kārtām ir pašizteiksmes līdzeklis, un es neticu, ka cits tavā vietā var uzrakstīt to, kā tu jūties, vai tavu viedokli par kaut ko. Repot tikai tāpēc, lai repotu — tas man nav saprotams.
Viss noticis
pareizi
— Pirms intervijas teici, ka raksti rīmes, nevis dzeju. Neesi domājis to apkopot kādā grāmatā?
— Es to saucu arī par dziesmu liriku, ielu dzeju. Šaubos, vai Latvijā kāds ir nodarbojies ar šo tekstu apkopošanu, varbūt ārzemēs kāds to dara. Lirikā bieži vien izmanto slengu, dažādas asprātības un sarežģītas vārdu spēles, kuras pirmajā brīdī ne vienmēr būs viegli uztveramas. Starp citu, lielākajā Latvijas hiphopa saitā — hhradio.lv — iespējams atrast analītiskus rakstus par dziesmu lirikām, kur sīkāk apskatīts dažu dziesmu tekstu saturs, daļā no kuriem autori iedziļinājušies līdz pat dažu rindu interpretācijām un skaidrojumiem.
Ir tādi, kuri bez paskaidrojumiem tekstus nesaprot. Piemēram, Gustavo un Pikaso dziesmā “Esi brīvs”, kurā piedalās arī R-Viss, dažādas narkotiskās un atkarību izraisošas vielas tiek sauktas sabiedrībā pazīstamu cilvēku vārdos: marihuāna — Māra Zālīte, kokaīns — Valentīns Kokalis jeb “Koks”, heroīns — Germans Milušs jeb “Gera”, tabaku sauc par Maiju Tabaku un tā tālāk. Dziesmas vēstījums atklājas tās izskaņā — tas ir atgādinājums par cilvēka dzīves vienreizīgumu. Esmu redzējis jauniešus, kuri, klausoties šo dziesmu, pīpē “zāli” un nodzeras. Kad jautāju, vai kāds saprot, par ko ir šī dziesma, neviens nespēj atbildēt. Bēdīgi.
— Vai tavas dziesmas ir palīdzējušas kādam “izrāpties no bedres”?
— Diezgan bieži man kāds atraksta draugiem.lv, jautājot padomu. Tie, kuriem ir problēmas ģimenē, ar alkoholu vai tamlīdzīgi. Padomus dot ir sarežģīti, jo zinu tās izjūtas, kad ir smagi. Tomēr, ja man kas ir palīdzējis, tas nenozīmē, ka tas spēs palīdzēt arī citiem. Katrā no mums ir nezāles, kuras jāizravē. Reizēm šis process prasa daudz laika. Es varētu teikt, ka reps mani izglāba, esmu atradis savu ceļu. Jūtu, ka ar mani viss noticis pareizi.
— Filmās par reperiem rāda, ka uz skatuves, skanot mūzikai, divi duelējas ar vārdiem. Tur taču neviens zilbes neskaita?
— Zilbes jāskaita iesācējiem. Tā saucamajās “brīvrunu cīņās” piedalās džeki ar “skilu” (prasmēm — aut.). Ar laiku tādām lietām vairs nav jāpievērš uzmanība. Tas notiek dabīgi, un var ļauties izjūtām.
— Vai iedvesma atnāk viegli?
— Ja sēdi un neko nedari, attaisnojoties ar iedvesmas trūkumu, tu esi vājš cilvēks. Es vienkārši piesēžos pie lapas un rakstu. Reizēm uzrakstu ātri — vienā vakarā dziesmu vai pat divas. Citreiz nedēļā uzrakstu vienu pantu (parasti — 16/24 rindas).
— Kā vērtē latviešu popmūziku?
— Mani bieži apbēdina liriskā daļa. Manuprāt, šī mūzikas žanra dziesmu autorus lielā mērā ietekmējusi Imanta Ziedoņa dzeja. Tikai tad, kad Ziedonis rakstīja savas abstraktās vārsmas, domāju, ka viņš ļoti labi saprata, par ko raksta. Nedomāju, ka to var teikt par cilvēkiem, kuri viņu cenšas atdarināt. Skan jau tas viss skaisti, bet ko viņi ar to gribējuši pateikt, retam ir saprotams, vismaz man — ne. Kvalitatīvos repa tekstos, pienācīgi iedziļinoties, ar tādu fenomenu saskarties parasti negadās, taču šķiet, ka daudziem šāda iedziļināšanās prasa pārāk daudz enerģijas.
“Es neesmu
papagailis”
— Ja repa dziesmas to klausītāji visbiežāk līdz galam nenovērtē, tad kāpēc censties?
— Es to daru sev. Paskatoties atpakaļ, varu teikt, ka man nav kauns ne par vienu savu dziesmu. Tāpat kā nekaunos no savas pagātnes. Visas dziesmas ir rakstītas no sirds, neesmu tajās melojis. Es savās dziesmās paužu savu viedokli par konkrētām lietām, uzlieku savas emocijas uz papīra. Es neesmu papagailis, kurš atdarina. Un es jūtu, ka hiphopa kultūra Latvijā turpina maziem soļiem iet uz augšu, arī klausītāju vidū.
— Repa tekstos, manuprāt, atklājas mūsdienu jaunatnes domas, pārdzīvojumi, tajos nav nekā izdomāta.
— Kad runa ir par hiphopu, vispārināt nebūs īsti vietā — katram ir savs, arī man. Tu vari repot par sevi vai uzrakstīt izdomātus stāstus, kas atvērti brīvai interpretācijai un nes konkrētu vēstījumu, morāli vai pauž autora uzskatus.
— Tavas domas par jauniešiem, kuri jaunāki par tevi.
— Varbūt skanēs smieklīgi, man ir tikai 25 gadi, bet atceros, kad man vecmamma agrāk teica — manā laikā tā nebija. Tagad pats skatos uz jauniešiem, un gribas to pašu teikt. Es 9. klasi paspēju pabeigt bez mobilā telefona un draugiem.lv, bet arī toreiz nebija problēmu atrast, satikt savus draugus. Tagad nezinu jaunieti, kurš dzīvotu bez tā visa. Amizants piemērs no dzīves — draugu lokā runājam, ko kurš darījis brīvdienās. Viens stāsta, ka iedzēris, otrs — kā atpūties ar meitenēm, bet es saku — brīvdienas pavadīju ar vecmāmiņu, bijām lasīt margrietiņas, turklāt smaidu. Kādam var šķist, ka noteikti kaut ko lietoju.
Gribēt nav mīlēt
— Ar ko tu vēl nodarbojies?
— Strādāju pie tā, lai nākotnē uz šo jautājumu varētu atbildēt ar lepnumu. Šobrīd varu atbildēt — maizītei pietiek. Kā jau teicu, pašlaik maziem soļiem eju uz to, lai nākotnē pats varētu producēt savu materiālu — no nulles līdz pat galarezultātam. Brīvajā laikā nodarbojos ar sportu, lasu grāmatas. Esmu īpaši iecienījis Kurta Vonnegūta, Remarka un Ošo darbus. Palīdzu vecvecākiem mājas darbos, pavadu laiku ar draugiem, kā jau visi.
— Šobrīd jūties laimīgs?
— Cilvēki bieži jauc apmierinājuma izjūtu ar laimi, līdzīgi kā cilvēki jauc “es gribu” ar “es mīlu”. Šobrīd varu teikt, ka esmu ļoti apmierināts.
