Aizkrauklietis Edgars Prozorovskis ir otrais jaunietis, kurš saņēma Viļņa Plūmes piemiņas stipendiju. Pirmajam studiju gadam Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātē tuvojoties noslēgumam, aicināju Edgaru uz sarunu.
Ierodies sagatavojies!
— Studijas tev sagādā grūtības?
— Teikšu godīgi — mācības patiesībā ir vieglākas, nekā biju domājis. Manas bijušās skolas, Rīgas valsts 1. ģimnāzijas, skolotāji ielika ļoti labus pamatus turpmākajām studijām. Mums bija līdzīgas prasības — skolēns ir pats atbildīgs par apgūstamo vielu un uz nodarbībām ierodas sagatavojies. Procentuāli noteikti vairāk iznāk mācīties individuāli. Patstāvīgā darba apjoms ir ļoti liels, tādēļ nodarbībās izmantojam izdevību un jautājam par visu neskaidro. Zinu, ka daudziem tas bija šoks, jo vidusskolas pieredze bijusi citāda. Es jutos sagatavojies.
Viens pārsteigums gan man bija — stingrā vērtēšanas sistēma. Nesen ķīmijas kolokvijā es kļūdījos, nepareizi nolasot komatu kalkulatorā, kā rezultātā skaitlis bija desmitreiz lielāks. Man samazināja atzīmi par divām ballēm. Jautāju, kāpēc tā? Pasniedzēja skaidroja — ja man būtu pacients un es viņam iedotu desmitreiz lielāku zāļu devu, vienas šādas kļūdas dēļ rezultāts varētu būtu letāls. Sapratu, ka viņai ir taisnība.
Anatomija — daļa no mācībām
— Vai joprojām gribi būt ķirurgs?
— Ar izvēli esmu apmierināts un joprojām uz to tiecos. Mediķis ir tā profesija, kuru nav iespējams apgūt, ja tā nesaista. Es zinu daudzus, kuri ir izkrituši eksāmenos vai pametuši studijas, jo vecāki bija piespieduši studēt. Ir arī daži, kuriem tas licies ļoti prestiži ar iespēju labi nopelnīt, bet nav reālas vēlmes to apgūt. Tad arī praktiski nav iespējams studēt, jo izvēlētajai profesijai ir jāpatīk.
Mani neattur arī praktiskās mācības anatomijā, kas varbūt citiem sagādā grūtības tīri emocionāli. Es saprotu, ka tā ir daļa no mācību procesa, un kas jādara — jādara.
— Cik ilgi ir jāstudē?
— Pamatstudijas ir sešus gadus, pēc tam mēs specializējamies profesijā. Pasniedzēji mēdz salīdzināt Latviju ar citām valstīm un liek aizdomāties par došanos uz ārzemēm rezidentūrā, kur ir plašākas iespējas un arī labāk apmaksāts darbs. Redzēsim, kā būs, jo ir arī dzirdēti solījumi par krasām pārmaiņām Latvijā, medicīnas darbiniekiem tuvāko piecu, desmit gadu laikā plāno ievērojami palielināt algas.
Dzied vīru
korī
— Tev atliek arī brīvais laiks?
— Nav jau nemaz tik traki. Tuvojas Dziesmu un Deju svētki, un es pavisam nesen atsāku apmeklēt Jauno Rīgas vīru kori. Kora vadība ir ļoti saprotoša par manu saspringto mācību grafiku un atļauj man brīvāk apmeklēt nodarbības, kā arī dod iespēju saskaņot individuālos mēģinājumus man izdevīgā laikā.
Lai kaut nedaudz liktu lietā universitātē apgūtās pamatzināšanas, es brīvprātīgi strādāju pie Kalkutas klostera māsām, palīdzu darbā ar trūcīgajiem. Pārsvarā apstrādāju brūces un dažādas traumas tiem, kas dzīvo uz ielas. Tas gan ļauj nedaudz darboties jomā, kas mani saista, gan arī atslēgties no mācībām.
— Vai redzi sevi kādreiz atgriežamies Aizkrauklē?
— To ir grūti paredzēt, jo vēl ļoti ilgi jāstudē. Viena iespēja varētu būt prakses laikā, kad mums arī iesaka doties uz mazākām pilsētām, jo tad ir lielākas izredzes teorētiskās zināšanas reāli likt lietā.
Papildu stimuls
mācīties
— Tev atbalstu studiju laikā sniedz Viļņa Plūmes stipendijas fonds. Cik liels atspaids tas ir bijis?
— Tas noteikti dod neatkarību un pašpārliecību, es varu vairāk pats par sevi rūpēties. Es dzīvoju pie mammas, bet visas pārējās izmaksas man izdodas nosegt no stipendijas naudas. Tas nepārprotami ir arī papildu stimuls mācīties, jo ar neapmierinošām atzīmēm var zaudēt stipendiju. Es to uztveru kā lielu atbildību.
— Kādu padomu tu dotu nākamajam stipendiātam?
— Galvenais ir izdarīt pareizo profesijas izvēli. Ir jādara tas, ko tiešām vēlies, un ir jāiet uz mērķi. Lai izdodas!
