Iespējams, ja rastos atbalstītāji, Liānas Rēzijas Megnes vārds būtu zināms vai visā Latvijā, jo tad varētu izdot viņas pasaku un dzejoļu grāmatu, kura spirdzinātu ar krāsainu, tēlainu valodu un neparastu skatījumu. Meitenei ir tikai 10 gadu, un viņa mācās Aizkraukles pilsētas sākumskolas 4. klasē.
Pirmās fantāzijas —
telefona atmiņā
Kad Rēzija bija pavisam maziņa, viņai ļoti daudz pasaku priekšā lasīja māmiņa un vecmāmiņa. Rēzija klausījās, klausījās un tad sāka sacerēt pasakas pati… Tās bija par elfiem, princesēm, dzīvniekiem. Viņas pirmie fantāzijas lidojumi saglabāti telefona atmiņā. Kad meitene iemācījās rakstīt, savas domas viņa uzticēja papīram. Līdz šim sacerētā garākā pasaka “Neīstā planēta” tapusi nedēļu, bet dzejoļi gan dažkārt “atskrējuši” 10 minūšu laikā. Vienvakar pat — kamēr māmiņa virtuvē gatavoja vakariņas, viņai tapa Z dzejolītis — visi vārdi tajā sākas ar Z burtu. Rēzija stāsta, ka vecmāmiņai patīk viss, ko viņa uzraksta, mamma gan dažkārt aizrāda par liekvārdību.
Skaudrs stāsts par mežu
Meitene ļoti daudz lasa. To, ko viņa guvusi grāmatās, var nojaust viņas pasakās, jo valoda ir tik krāsaina un dzīva, ka iztēlē viegli uzburt aprakstītos notikumus. Viena no mīļākajām Rēzijas grāmatām ir “Bezgalīgais stāsts”, ļoti patīk arī latviešu tautas pasaku krājums “Trīs vēja mezgli”, viņa jūsmo par Astridas Lindgrēnes un Enidas Blaitonas darbiem.
Idejas pasakām dažkārt rodas no apkārtnē novērotā, piemēram, pasakai “Meža pēdējā cīņa” impulsu devis izbraukums automašīnā. Rēzijai šķitis, ka koki ceļa malā dejo. Savukārt pēc kāda laika, braucot pa to pašu ceļu, no kokiem pāri bija palikuši tikai celmi. No redzētā iznāca skaudra pasaka, kuru būtu vērts izlasīt arī meža apsaimniekotājiem.
Interjera
dizainere un rakstniece
Rēzija nezina, ko nozīmē vārds “garlaicīgi” un laiku veltīgi nešķiež, spēlējot datorspēles. Vec-māmiņa viņai ierādījusi rokdarbus, meitene papildus apgūst angļu un franču valodu. Viņas sapnis ir pašai iztulkot savas pasakas franču valodā. Un vēl — viņa no kartona gatavo leļļu māju maketus. Ideāli šim nolūkam noder kurpju kastu vāki. Viņa “būvē” arī pilis ar tornīšiem, un, iespējams, tajās dzīvo arī Rēzijas izsapņotie pasaku tēli.
Kad meitenei jautāju, vai viņa ir domājusi, par ko kļūs nākotnē, viņa bez vilcināšanās atbildēja: “Jā, es to zinu droši. Es būšu arhitekte un interjera dizainere, un vēl arī rakstniece.” Un es nešaubos, ka tā arī būs.
