Bija jauks vakars, un pēdējie sēņotāji un krāsaino lapu vācēji devās mājup. Un tad mežā sākās brīnumi. “Visi divkājainie ir prom!” sauca lielais ozols. “Varam sākt!” piebalsoja sēnes. Un tad koki sāka šalkt kādu melodiju. Visas meža sēnes sastājās aplī un sāka jautru deju. Jaunie bērziņi uz deju uzlūdza liepas. Pāris ozolu un kļavu sāka sist takti ar zariem. Egles un priedes sāka lēkāt. Krūmi sastājās pāros un dejoja valsi. Bet pāris vecāku koku, kuru stumbri vairs nebija tik lokani, lai ļautos deju priekiem, sapulcējās uz lielajās pļāpām.
“Ir gan traki,” teica vecais bērzs.
“Kas tad nu ir tik traki?” jautāja kāda ļoti kupla kļava.
“Tas, ka nevaru ciest tos divkājainos,” attrauca bērzs.
“Kāpēc?” jautāja vecākais ozols.
“Tāpēc, ka pavasarī viņi mani iztecināja gluži sausu, bet manu draudzeni kļavu ar savu sulu tecināšanu nobendēja — rau, nokaltusi.”
“Jā, un man pirms Ziemassvētkiem apzāģēja visus skaistākos zarus,” skumji nopūtās lielā egle.
“Ko nu jūs par tādiem niekiem gaužaties, manas vecās reimatisma sagrauztās saknes katru dienu jūt nejauku dunu,” sacīja vecais ozols.
“Es zinu, kāpēc tas tā,” ierunājās garā priede. “Šodien manos zaros atpūtās žagata un pastāstīja, ka divkājainie mums tuvojas ar kaut kādiem dīvainiem, nejauki rūcošiem aparātiem, kurus saucot par traktoriem un ceļa ruļļiem. Pēc tiem vairs nepaliekot nekas — tikai nejauka pelēka josla, pa kuru traucoties smirdīgas mašīnas. Trīssimt gadu esmu šajā pasaulē nodzīvojis un visādus brīnumus redzējis, bet šoreiz mums visiem laikam būs beigas,” drūmi nopūtās vecais ozols.
Pēc tam viņi vairs neteica neko. Bija pienākusi nakts, un mežs drūmi šalca.
Jau no paša rīta sienāži skaņoja vijoles, un jāņtārpiņi spodrināja savus lukturīšus. Laumiņas vāca rīta rasu no naktsvijolēm. Šodien mežā bija īpaša diena. Šodien bija vecā ozola trīssimtā dzimšanas diena. Viesībās gatavojās ierasties arī meža gari un gariņi, laumas, elfi un rūķīši. Viesībās piedalījās arī visi koki, krūmi un puķes, visi dzīvnieki un putni. Šoreiz visi bija ļoti satraukti, jo viesībās gaidīja ierodamies meža galveno elfu. No savas alas viņš iznāca reizi simts gados un bija tik vecs, ka neviens vairs neatcerējās, cik viņam gadu. Koki šalca mūziku, laumiņas un fejas spēlēja mazas zelta arfas. Sienāži piebalsoja ar savām vijolēm. Fejas no ziedputekšņiem un ogām bija pagatavojušas milzīgu torti, un uz tās svecīšu vietā bija satupuši trīssimt jāņtārpiņu. Visi ar gavilēm sagaidīja veco elfu.
Viesības ritēja pilnā sparā. Taču ne visi dejoja un priecājās. Daži stiprākie un veiklākie elfu zēni bija šīs nakts sardzes patruļā. Viņi sargāja mežu no tā lielākā bieda — zaļajiem murmuļiem. Murmuļi bija visnejaukākie meža iemītnieki. Viņi līdzinājās vardēm, bija kraupaini, zaļi un glumi ar lielām sarkanām uz āru izvalbītām acīm. Murmuļi pastrādāja mežā visādas nejaucības: palaida mežā ērces un indīgas čūskas un uzsūtīja augiem un dzīvniekiem visādas slimības. Elfi ar murmuļiem cīnījās laiku pa laikam. Reizēm labāk bija klājies elfiem, reizēm — zaļajiem murmuļiem. Bet nekad neviens no viņiem nebija uzvarējis, un kaujas bija beigušās neizšķirti.
Šodien elfi cīnījās sevišķi nikni un izskatījās, ka viņi beidzot uzvarēs. Pašā cīņas karstumā neviens nepamanīja, ka divkājainie jau ir pavisam tuvu. Liels traktors, draudīgi rūkdams, nošķūrēja pilnīgi visu savā ceļā. Divkājainie ar motorzāģiem zāģēja nost kokus. Šī bija pēdējā diena vecajam ozolam, garajai priedei un kuplajai eglei. Elfi jau gandrīz svinēja uzvaru pār zaļajiem murmuļiem. Viņi nepamanīja traktora lielo lāpstu, kas ar vienu vēzienu sašķaidīja lielā zemes kaudzē elfus, murmuļus, rūķīšus un meža laumas. No meža pāri nepalika nekas. Te divkājainie bija nolēmuši būvēt lielceļu. Bija pienācis vakars, un divkājainie devās mājās, lai rīt atkal turpinātu darbu.
Kad satumsa, no savas alas iznāca vecais elfs. Viņš bija vienīgais no meža iemītniekiem, kurš palicis dzīvs. Elfs bija par vecu, lai piedalītos cīņās un, pamanot traktoru, bija paslēpies alā. Viņš pavērās apkārt. Nekas, itin nekas no viņa valstības nebija palicis pāri. Apsēdies uz vecā ozola celma, viņš ar plaukstu pārbrauca pa tā grubuļaino mizu. Viņš taču to no mazas ozolzīles bija izaudzējis, katru dienu laistījis, līdz parādījās pirmās zaļās lapiņas. Priecājās, kad tas stiepās pret sauli lielāks un lielāks. Un kuplā egle — kā viņš to bija mierinājis un dziedājis vēja šūpuļdziesmu, kad divkājainie tai bija nocirtuši skaistākos zarus, lai svētkos izrotātu un pēc tam izmestu ārā. Un kā bija toreiz, kad no zemes dzīlēm vajadzēja meklēt ūdeni bērza glābšanai, jo divkājainie tam bija iztecinājuši visu sulu. Kur tagad vīs ligzdas putni, kur dzīvnieki auklēs savus mazuļus? Viņš atcerējās, kā elfi vienmēr nogādāja atpakaļ ligzdā putnu bērnus, ja kādam bija gadījies izkrist. Bet tagad visapkārt mētājās izpostītas putnu ligzdas. Jā, daudz gadu bija pagājis, piedzīvotas priecīgas un skumjas dienas. Bet vienmēr elfam bija izdevies nosargāt savu mežu. Tagad visapkārt pletās izpostīts klajums. Viņam vairs nebija māju. Pār elfa krunkainajiem vaigiem ritēja lielas asaras. Kad pirmie saules stari noglāstīja zemi, uz vecā ozola celma spoži atmirdzēja trīs rasas lāses.
