Aizvadītajā nedēļā divas svarīgākās lietas man bija valsts centralizētie eksāmeni vēsturē un latviešu valodā. Vēstures eksāmenu izvēlējos kārtot, jo šis mācību priekšmets man ļoti interesē un ir kā vaļasprieks, varbūt arī tādēļ tas nešķita sarežģīts. Arī latviešu valodas un literatūras pārbaudījums grūtības nesagādāja, jo saista un padodas, tāpēc bija prieks rakstīt. Šobrīd ir sajūta, ka lielākais darbs, kas saistās ar skolu un mācībām, ir aiz muguras.
Pagājusī nedēļa bija pirmā pēc aizkustinošā 11. klases sarīkotā pēdējā zvana. Tas bija ļoti īpašs, mums visiem ļoti patika. Bija sagādāts autobuss, kas mūs, absolventus, veda “pēdējā zvana tūrē” uz pilsētas sākumskolu. Tur mūs sagaidīja skolotāji, mazie sniedza koncertu, pēc tam iestādījām koku, muzejā bija rotaļas, bet skolā notika pēdējā audzināšanas stunda. Tas bija ļoti pārdomāts un interesants pasākums, vienpadsmitajiem tiešām izdevās mūs pārsteigt, liels paldies viņiem!
Apsverot turpmākās studijas, domāju par iespēju mācīties humanitārās zinātnes, ar kādu no tām varētu saistīt savu nākotni, taču lēmumu vēl neesmu pieņēmusi. Izdarīt izvēli mūsu klases skolēniem palīdzēja skolotāji, kuri rīkoja tikšanās ar dažādu jomu pārstāvjiem, karjeras konsultanti, varēja arī uzzināt par studiju kredītiem. Skolā viesojās augstskolu un citu izglītības iestāžu pārstāvji. Esmu ļoti pateicīga skolotājiem par šīm radītajām iespējām, domāju, arī maniem klasesbiedriem būs vieglāk izdarīt pareizo izvēli.
Šokējoša šķita ziņa par policijas represijām pret Liepājas 15. vidusskolas vēstures skolotāju, Liepājas Universitātes doktorantu Pāvelu Juru, kurš interneta vietnē līdzās paša sagatavotajām audiolekcijām, prezentācijām un citiem metodiskajiem materiāliem bija ieskenējis Valda Klišāna grāmatu “Vēsture vidusskolai”. Mājaslapu skolotājs izveidojis, jo daudziem bērniem nav nepieciešamo līdzekļu, lai iegādātos mācību materiālus. Par mājaslapas izveidošanu skolotājs bija saņēmis pat atzinību no Izglītības un zinātnes ministrijas. Kad pati gatavojos vēstures olimpiādei, arī es izmantoju materiālus no šīs mājaslapas. Saprotu, ka, ieskenējot Valda Klišāna grāmatu, skolotājs pārkāpa Autortiesību likumu un teorētiski jau izdevniecības “Zvaigzne ABC” rīcība, vēršoties policijā, bija pareiza, taču no cilvēcīgā viedokļa šis gadījums ir absurds. Ne jau savtīgām interesēm vai peļņas nolūkos tas darīts, turklāt mājaslapu skolotājs uzturēja par saviem līdzekļiem. Priecājos, ka tomēr uzvarējis veselais saprāts un šajā lietā tikšot panākts izlīgums.
Tā kā Latvijas Televīzijas raidījums “100 g kultūras” ir viens no tiem, ko labprāt skatos arī pati, sekoju līdzi diskusijām par tā raidlaika pārcelšanu. LTV valde bija pieņēmusi lēmumu “100 g kultūras” pārcelt no raidlaika pulksten 19 uz pulksten 23.15. Priecājos, ka, respektējot kultūras organizāciju viedokli, panākta vienošanās un raidījums saglabāts skatītākajā ētera joslā, tikai citā kanālā — LTV7. Uzskatu, ka jāapzinās, kas īsti ir vērtīgs un vajadzīgs sabiedrībai un kas tad mums, latviešiem, vēl bez mākslas un kultūras ir? Protams, izdevīgāk šajā raidlaikā ievietot raidījumu plašākam skatītāju lokam, tomēr — vai vienmēr svarīgākajam ir jābūt peļņai? Lasīju, ka rudens sezonā LTV piedāvās divus jaunus kultūras raidījumus. Viens no tiem būs pēc BBC parauga veidotu literatūrai veltītu diskusiju raidījums, bet otrs Rīgai kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētai paredzēts raidījums.
Vēlēšanas tuvojas, un reklamējoties aizvien vairāk aktivizējas partijas. Politiskā reklāma izvietota arī Aizkrauklē, partiju bukletus saņemam pastkastītē. Nestāvēšu malā un noteikti piedalīšos vēlēšanās, Aizkraukles novads taču ir manas mājas! Sākotnēji, pārskatot partiju sarakstus, ļoti pārsteidza, taču tagad prieks, ka arī jaunieši kandidē. Vēlētājiem nevajadzētu ietekmēties no nereāliem vai nepamatotiem solījumiem. Piemēram, man šķiet, ka solījums Rīgā ieviest bezmaksas sabiedrisko transportu ir absurda iecere. Pat padomju laikā, sociālismā, transports nebija bez maksas! Un vai tā tiešām ir prioritāte, svarīgākais un aktuālākais jautājums?
Vēl viena, ne tikai aizvadītās nedēļas, bet visa 2013. gada aktualitāte ir Latvijas pievienošanās eirozonai. Esmu ievērojusi, ka vairākos veikalos Aizkrauklē cenas jau norāda abās valūtās. Presē vairākkārt izskanējis arī viedoklis par to, ka mums vajag paturēt latu, daudzi valūtai ir pieķērušies emocionāli un uzskata, ka tas ir viens no nacionālās pašapziņas simboliem.
Es pati un, manuprāt, liela daļa jauniešu ir par eiro ieviešanu. Nauda jau nav Latvija. Vērtīgāk taču ir saglabāt tradīcijas, valodu, kultūru, nevis pieķerties naudas vizuālajam izskatam vai nosaukumam. Domāju, ka, iestājoties eirozonā, vēlreiz apliecināsim arī savu piederību Eiropai. Eiro ieviešanai ir daudz pozitīvu aspektu — gan ērtāka ceļošana ES, samazināsies konvertācijas izmaksas, iespējams, piesaistīs vairāk investoru u. c.
Pagājušajā nedēļā izskanēja ļoti daudz negatīvas informācijas, taču visā nepatīkamo notikumu virpulī bija arī labas ziņas. Piemēram, “Latvijas arhitektūras gada balvai 2012” nominētā skatu terase Likteņdārzā guva atzinību. Savukārt Latvijas mākslinieku Mitrēvicu ģimenes uzņēmuma “Dd studio” izveidotais Gobustānas petroglifu muzejs Azerbaidžānā saņēmis konkursa “Eiropas gada muzejs 2013” žūrijas speciālbalvu. Tas atkal lieliski parāda to, ka latvieši ir izglītoti, gudri, radoši un latvieši var!
Nedēļas nogalē devos uz laukiem atpūsties, bet svētdien gatavojos matemātikas eksāmenam. Paldies visiem skolotājiem par ieguldīto darbu, bet visiem eksāmenu kārtotājiem novēlu veiksmi!
