Gurķi ūdens satura ziņā ir rekordisti (96,8%). Tie nav liels vitamīnu avots, lai gan samērā bagāti ar minerālvielām. To attiecība ir tik veiksmīga, ka gurķiem piemīt spēja šķīdināt urīnskābes sāļus un regulēt un atvieglot sirds, aknu un nieru darbību.
Kā svaigi, tā konservēti gurķi veicina labāku barības izmantošanu, jo ir pietiekami spēcīgi kuņģa sulas sekrēcijas uzbudinātāji.
Jau senatnē gurķu sula bija neaizstājams kosmētikas līdzeklis, kas attīrīja un aizsargāja ādu. Saberztās gurķu sēklas piemaisīja pūderim, saberztu gurķi lietoja grumbu izlīdzināšanai. Mūsdienās gurķu īpašības plaši izmanto kosmetoloģijā.
Namamātei
jāiegaumē
— Ja zupā sākumā ieliek skābētu gurķi, bet pēc tam kartupeļus, tad tie paliek cieti.
— Skābēšanai vispiemērotākie ir gurķi ar nelīdzenu miziņu.
— Lai vaļējā traukā iesālīti gurķi nepelētu, virs tiem liek skaidiņās sagrieztus mārrutkus.
— Pārgatavojušies, nodzeltējuši gurķi nav derīgi skābēšanai, jo ātri bojājas.
— Gurķus, kas paredzēti salātiem, var nemizot, bet tie rūpīgi jānomazgā, vēlams ar suku. Tas jādara neilgi pirms pasniegšanas galdā, lai gurķi saglabātos svaigi.
— Lietojot nemizotus gurķus, iepriekš jāpagaršo gabaliņš mizas un jāpārliecinās, vai tā nav rūgta, Ja rūgta, gurķi jānomizo. Dažreiz gurķis var palikt rūgts arī pēc nomizošanas.
— Gurķi slikti glabājas kopā ar āboliem.
— Lai gurķus ilgāk saglabātu, tos var ielikt polietilēna maisiņā vai emaljētā traukā un turēt ledusskapī uz apakšējā plaukta, neuzliekot vāku.
— Gurķus dažas dienas var saglabāt svaigus, iegremdējot ūdenī līdz 3/4 ar piestiprinājuma galiem uz leju. Ūdens jāmaina katru dienu.
