“Es jau esmu tāds sausiņš, ko gan par mani rakstīsiet?” sarunas sākumā par sevi saka būvinženieris Agris Pētersons. Tomēr tā gluži nav — viņš ir interesants sarunbiedrs ar dažādiem vaļaspriekiem.
Uzzīmē mušu
— Kā kļuvāt par celtnieku?
— Tēvs strādāja celtniecībā Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā, citu variantu nemaz nebija. Rīgā arhitektos necerēju iestāties pārāk liela konkursa dēļ. Bija arī “jābēg” no dienesta padomju armijā — Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentus dienestā neiesauca, tādēļ sāku tur studēt inženiera celtnieka specialitātē.
— Šī joma taču interesēja?
— Protams! Skolā mani mīļākie priekšmeti bija fizika, matemātika un rasēšana. Zīmēšanā gan saņēmu trijnieku, jo neiekļāvos standartos, piemēram, skolotāja uzdeva atainot dabas ainavu, bet es uzzīmēju mušu. Mani interesēja arī mūzika, skolā Skrīveros vadīju diskotēkas, aizrāva smagais roks. Skolā valdīja ļoti laba gaisotne, tur strādāja labi skolotāji, kuri ienesa arī Rietumu kultūras vēsmas, ļāva brīvi domāt, mums nebija tā, kā tagad raksta — viss aizliegts. Leonīds Antons bija brīnišķīgs skolotājs. Daudzi bijušie audzēkņi dzīvē daudz ir sasnieguši. Piemēram, Āris Jansons kļuva par politologu, režisora Uģa Brikmaņa tēvs bija manas klases audzinātājs un ģeogrāfijas skolotājs.
Klausījāmies to gadu rietumu rokmūziku. Man ir iecere savākt to gadu vinilplates, šķūnīšos jau “izraku” ap 300 padomju laika vinilplašu. Šobrīd ārzemju avotos meklēju oriģinālus. Tās ir īstas, patiesas, klasiskas un nezūdošas vērtības. Kad šo sāku, nevarēju pat iedomāties, cik plaši arī pasaulē notiek atgriešanās pie īstajām vērtībām. Sarakstos ar citu valstu ko-
lekcionāriem, mūzikas cienītājiem. Pašlaik klausos gandrīz tikai plates, jo skaņa ir nepārspējama.
— Jums ir muzikālā dzirde?
— Jā. Tie cilvēki, kas skaņas dzird labākā līmenī nekā mp3 no “aifona”, mani sapratīs. Uzlieku plati, mierīgi apsēžos un izbaudu, tas ir process. Tādu mūziku nevar patiesi izjust, skrienot pa ielu. Gribu savākt arī plašu atskaņotājus, pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu mūzikas aparatūru, kas ir simtreiz kvalitatīvāka par tagadējo.
— Spēlējat arī kādu mūzikas instrumentu?
— Skolas laikā nedaudz mācījos spēlēt basģitāru. Tomēr sapratu, ka šajā jomā neko nevaru sasniegt, jo man nav talanta. Skrīveros spēlēja arī Armands Alksnis, kurš vēlāk kļuva par vienu no labākajiem Latvijas ģitāristiem, populāru rokmūziķi, kādu laiku spēlēja arī grupā “Credo”. Viņš šajā jomā bija ļoti talantīgs. Toreiz es vēl biju sīks puika.
Apsola braukt
uz Vāciju
— Pēc augstskolas strādājāt celtniecībā?
— Strādāju Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā, vēlāk paju sabiedrībā “Skrīveri”, biju pat galvenais inženieris celtnieks. Tad kādu vakaru man piezvanīja nepazīstami cilvēki un aicināja darbā toreizējā uzņēmumā “Nelss” — pēc nedēļas esot jāsāk strādāt kopā ar vāciešiem, jābūvē kaltes. “Nelsā” toreiz jau strādāja cilvēki, kuri mani pazīst. Nostrādāju apmēram pusgadu, bet pēc tam aizbraucu darbā uz Vāciju.
— Jums nemaksāja algu?
— Maksāja, darbs man patika, neviens projām nedzina, bet toreiz es draugiem biju apsolījis kopā braukt strādāt uz Vāciju — solījums bija jāpilda. Tur divus gadus nostrādāju dažādās dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcās. Biju maiņas meistars, vienu brīdi manā padotībā strādāja desmit latviešu un piecpadsmit poļu. Kad atgriezos Latvijā, “Nelsa” šefs man solīja maksāt tikpat lielu algu kā Vācijā un savu solījumu izpildīja.
— Nožēlojat, ka nepalikāt Vācijā?
— Nožēloju, jo toreiz tur man piedāvāja pastāvīgu darbu, dzīvokli, pēc kāda laika es būtu ieguvis Vācijas pilsonību. Vācieši bija ļoti atsaucīgi, viņiem bija svarīgi, lai katrs labi dara savu darbu, pret mums izturējās kā pret savējiem. Vācieši pēc tam zvanīja uz Latviju, lai atgriežos. Tomēr tajā laikā arī Latvijā bija labi, un mājas ir mājas. Tagad vairs nebrauktu, jo nav tik labas veselības kā trīsdesmit gadu vecumā. Lai jau tagad jaunieši “trako”. Dēls pašlaik lielāko laika da0ļu pavada Zviedrijā, viņš, tāpat kā es, kļuva par inženieri celtnieku, strādā uzņēmumā “UPB” un Zviedrijā jau vairāk kā gadu ir projektu vadītājs.
“Nelsā” 11 gadu
— Kādu darbu “Nelsā” veicāt?
— Uzņēmums Aizkrauklē tika izveidots no jauna uz tur esošās celtniecības organizācijas bāzes “drupām”, es veicu projektu vadītāja darbu un biju koordinators, organizators. Būvējot lielākās ražotnes, manā pakļautībā strādāja pat līdz 80 cilvēku. Tas bija komandas darbs. Biju atbildīgs par visu, ko teritorijā būvēja, piemēram, toreiz tapa kaltes, ēvelēšanas cehi, baļķu šķirošanas līnija, moderna zāģētava, atvedām un izvietojām Somijā un Zviedrijā ražotas iekārtas. “Nelsā” nostrādāju 11 gadu. Profesionālajā dzīvē tas man bija vērtīgs laiks — uzņēmums nepārtraukti attīstījās, katrs zināja, kas viņam ir jādara, vadība atbalstīja arī manas idejas. “Nelss” bija rietumniecisks uzņēmums pozitīvā nozīmē visās jomās, kādu Latvijā nemaz nav tik daudz.
— Taču bankrotēja.
— Bankrots bija daudzu ārēju apstākļu sakritība, arī globālās krīzes sākums.
Par atlaišanu šokā nebiju, kādu gadu nekur nestrādāju, jo nebija materiāli spiedīgu apstākļu. Uzlaboju veselību, sakārtoju domas, mācījos kursos. Sapratu, ka vairs negribu strādāt kāda pakļautībā, bet gan pats kontrolēt savu laiku, tādēļ ieguvu būvinženiera sertifikātu un kļuvu pats sev priekšnieks. Sadarbojos ar arhitektu birojiem visā Latvijā, palīdzu tiem, kam tas vajadzīgs, piemēram, kopā ar arhitektes Guntas Kursītes biroju esam projektējuši vairākas sporta zāles.
— Aizkrauklē ir īstenots kāds jūsu projekts?
— Tā ir ugunsdzēsēju depo ēkas pārbūve, esmu piedalījies Aizkraukles novada kultūras nama rekonstrukcijas projekta izstrādē. Aizkrauklē no jauna jau neko nebūvē, izņemot veikalus, tādēļ pasūtījumi ir no citām vietām.
Projektē māju
Norvēģijā
— Kāds bijis neparastākais pasūtījums?
— Kopā ar vienu Cēsu arhitektu esmu piedalījies kāda, pat pēc Eiropas mērogiem liela, liellopu kompleksa projekta izstrādē, un pēc krievu tautības cilvēka pasūtījuma izstrādājām dzīvojamās mājas projektu Norvēģijas ziemeļos, viņš uz šo valsti bija pārcēlies dzīvot. Tā bija ļoti pieticīga, ekonomiska māja. Skandināvijas valstīs nav pieņemts tā “šikot” kā pie mums, lielīties ar savu turību, arī lepnas automašīnas tur tā nepērk un tik bieži nemaina.
— Esat uzcēlis arī savu māju?
— Process bija ilgs — 30 gadu dzimšanas dienā ieliku pamatus mājai Skrīveros, bet 40 gadu jubilejā pabeidzu galvenos darbus. Lai strādātu celtniecībā, projektēšanā, arī pašam no tās kaut kas ir jāsajēdz, jāizdara ar paša rokām, jāgūst pieredze, un tādu arī guvu. Vispār jau savas mājas būve ir process, kas nebeidzas nekad.
— Jūs gribētu sev uzcelt energotaupīgu, ekoloģisku māju?
— Negribētu. Tāda māja būtu ļoti dārga, patērētu maz enerģijas, bet es dzīvotu kā termosā. Daudz tiek runāts par enerģijas taupīšanu, par zaļo enerģiju, dabas saudzēšanu, bet cik daudz energoresursu cilvēki patērē, radot šos “ekoloģiskos” materiālus? Līdzīgi ir ar elektromobiļiem. Jo augstākas tehnoloģijas, jo vairāk cilvēki sagandē dabu, tās radot. Ķīnā, kur pārsvarā ražo visas šīs lietas, dabas aizsardzība ir sveša.
Sapnī cīnās ar
dinozauriem
— Sacījāt, ka jūs aizrauj zinātniskā fantastika.
— Taču reto tā interesē. Šajā ziņā pats esmu kā dinozaurs. Lasīt grāmatas man patīk jau kopš skolas laika, māte kādreiz bija grāmatu veikala vadītāja, tolaik izlasīju visu jaunāko literatūru. Toreiz interesēja arī krievu literatūra, piemēram, Dostojevskis. Man bija ļoti laba krievu valodas skolotāja, kas prata ieinteresēt.
— Jums mājās ir liela fantastikas bibliotēka?
— Mana bibliotēka ir datoros, ap 150 000 vienību, ir krievu interneta vietnes, kurās var lasīt visas pasaules zinātniskās fantastikas grāmatas. Viņi ir iztulkojuši faktiski visu pasaules literatūru. Visas latviski izdotās grāmatas esmu izlasījis, bet man interesantāk ir lasīt krievu valodā, jo krievu literārā valoda ir ļoti bagāta. No latviešu rakstniekiem pat nezinu nevienu, kas rakstītu zinātnisko fantastiku. Kādreiz tas bija Anatols Imermanis. Vakaros nevaru aizmigt, ja neesmu izlasījis vismaz desmit lappušu. Lasu planšetdatorā — grāmatu lasītājā, to var izmantot arī vilcienā, automašīnā, gultā.
— Vai iepazītos tēlus redzat sapnī?
— Gadās. Dažreiz sapnī lidoju pa gaisu, cīnos ar dinozauriem. Nākas pastaigāt pa fantastiskām pasaulēm.
— Kuru grāmatu jūs ieteiktu citiem?
— Supergrāmata ir Stīvena Kinga “Tumšais tornis” (“The Dark Tower”). Īsumā ir grūti pateikt, par ko tā ir, tai ir astoņas daļas, katra ap 1000 lappušu.
— Kas lasot aizrauj visvairāk?
— Autoru prasme, izdoma, jo tik daudz kas jau ir izdomāts, bet viņiem rodas arvien jaunas idejas. Laikam ir kāds neredzams kosmisks ideju avots. Mani ļoti aizrauj arī filmas, datorspēles par fantastikas tēmu — iecienītākā datorspēle ir “Stalkers”. Tā ir kulta spēle, kā alternatīva realitātei — par to, kas notiek pēc Černobiļas atomelektrostacijas atkārtotas avārijas. “Mass Effect” arī ir laba.
— Jums patīk ceļot?
— Vairs nepatīk, ja man būtu kur tālāk jābrauc, tā šodien būtu “katastrofa”. Tā kā Eiropā esmu kādu laiku padzīvojis, zinu, kā tur ir. Nu, nepatīk tā sakārtotība, ierobežojumi. Traucē arī tas, ka perfekti nezinu angļu valodu, tikai tik, cik vajadzīgs darbā. Man vairāk ir vajadzīga zaļa pļava, mauriņš, kas reizi nedēļā ir jānopļauj, dīķis, kur var noķert karūsas kaķiem, pirts, kur reizi nedēļā nopērties. Pirts krāsni esmu pats izgudrojis — no vienas puses ir kamīns, no otras puses — krāsns. Vislabākā vieta ir Skrīveri, jo tur visas šīs lietas ir. Tur ir manas mājas, un māju izjūta man ir ļoti svarīga.
