Ak, skaistais priekšvēlēšanu laiks! Šajās dienās man biežāk uzsmaida skaisti vīrieši. Viens pat, redzot, kā es iepērkos aptiekā, pasveicina mani un, pieklājīgs būdams, gaida pie ārdurvīm.
Piedāvājas panest iepirkumu tīkliņu. Sāk runāt par laiku, apjautājas par veselību un tad, kā starp citu, ieminas, ka drīz vēlēšanas. Pastāsta, ka tajās būs viens saraksts, gluži kā ar zelta putekļiem apbērts — jauni, skaisti, darbīgi cilvēki, bet saraksta priekšgalā, protams, pats runātājs. Tā kā viņa runas dzirdu jau pirms vairākām vēlēšanām, skaidri un gaiši acīs pateicu: “Neesmu vairs vakarējā, savā piemājas dārziņā rīkošu priekšvēlēšanu testu — kurš grib, lai par viņu balsoju, lai nāk pastrādāt. Man taču jāredz, ko cilvēks praktiski var izdarīt. Ja var apstrādāt manu dārziņu, kas solīto darbu ziņā novada labā ir kā piliens jūrā, tad varēs veikt arī smagākus darbus.” Deputāta kandidāts uz mani paskatījās kā uz slimu. Skaidrs, par viņu nebalsošu.
Izrādās, deputātu kandidātos ir arī mans kaimiņš. Viendien viņam saku: “Jāni, nāc un parādi, uz ko esi spējīgs!”. Un šis nāk ar’ un rakņājas manās dobēs. Var redzēt — iesācējs, nezina, ka skaisti jārunā. Todien Indriķis agrāk pārnāca no darba un klupa man virsū: “Ko tas nozīmē?”. Laikam jau greizsirdīgs, tātad mīl. Es tā arī pateicu: “Praktiskā deputātu kandidātu pārbaude.” Viņš kļuva tīri priecīgs, pašam dārzā mazāk jāstrādā. Viendien nolūza dakšām kāts. Atkal pasaucu kaimiņu. Nav, ko piebilst — labi strādā. Vēlēšanu listē krustu viņam apsolīju.
Vairāk gan nevienu man nav izdevies iesaistīt dārza darbos. Bet vēl jau ir laiks pacīnīties par manu balsi. Tik vienkārši kā iepriekšējās vēlēšanās vairs neatdošos.
