Ir tik cilvēcīgi vēlēties dzīvot ģimenē. Diemžēl ne visiem tas ir lemts. Skrīveriešu Barkānu ģimene ir viena no laimīgajām, kurā četras māsiņas mīl un lutina gan māte, gan tēvs.
Klāt Starptautiskā ģimenes diena, un kas gan cits, ja ne labs piemērs no dzīves var noderēt par iemeslu, lai šo dienu svinētu. Barkāniem viss ir kā pēc grāmatas — vīrs, kurš apgādā ģimeni, sieva, kura audzina bērnus un rod laiku arī saviem vaļaspriekiem, māja klusā vietā, dārzs, suns, kaķis, liels personīgais auto, ar kuru doties brīvdienu ekskursijās.
Likt vārdus kā
seriālos — nenopietni
Kamēr lielā saime izklīdusi skolā, bērnudārzā, darbā, Ilutai ir laiks sarunai. Ģimenes pulcēšanās vietā virtuvē pie, manuprāt, mazā galda vietas pietiekot visiem. Septiņos, vakariņu laikā, draudzīgi saspiežoties, un, ja kāds ierasties nevar, laikus brīdinot.
— Ir atšķirība audzināt vienu bērnu vai vairākus?
— Pēc pirmā bērna, meitas Ramonas, drīz vien, gada un diviem mēnešiem, piedzima arī Anna, un tikai gadu izbaudīju to, kā tas ir, ja ģimenē viens bērns. Jaunākajai meitai Sofijai ir tikai trīs gadi, Terēzei šis ir pirmais mācību gads. Viena grib spēlēties ar lellēm, otra — lasīt grāmatu. Kopīgu rotaļu mazāk, tāpēc mammai vai tētim vairāk laika jāvelta mazajām meitām.
— Meitām ir skaisti un stipri vārdi. Vai bija sarežģīti tos izvēlēties?
— Vārdus izvēlējāmies jau pirms dzimšanas un, kad piedzima, skatījāmies, vai vārds piestāv. Mazajām katrai bija pa diviem vārdu variantiem, bet dzimšanas dienā jau bija skaidrs, kurš īstais. Tikai vēlāk konstatējām, ka Annas vārds ir arī vīra vecaimātei. Likt jauno laiku vārdus, noskatītus kādos seriālos, manuprāt, ir nenopietni.
Mīlēt bērnus, ne viņu niķīšus
— Četri bērni. Lēmums, plānošana vai kāds cits iemesls?
— Bija tā sajūta, ka vajag. Man ir divi brāļi, vīram divi brāļi un māsa, esam raduši dzīvot kuplā ģimenē.
— Vai divi cilvēki, tikai vīrs un sieva, ir ģimene?
— Nē, tad ir tikai divi, tas ir kas cits, ne gluži ģimene. Pēc tam, kad apprecējāmies, gadu dzīvojām tikai viens otram. Pirms tam bija laiks mācībām, studijām, tad bērniem.
— Jums visas ir meitas. Dēliem mācītu, kā naglu iedzīt, ko meitas dara kopā ar tēvu?
— Visi kopā brauc makšķerēt, krauj malku. Svarīgāk par šīm lietām ir ierādīt viņām, kādas ir attiecības ģimenē starp vecākiem. Iemācīt šo kopābūšanu. Arī to, ne tikai gaišo pusi. Jāsaprot, ka dzīve nesastāv tikai no labiem vārdiem, tāpēc, lai redz un dzird arī kašķus mūsu starpā. Šādas situācijas risinot bez bērnu klātbūtnes, viņos rada ilūziju, ka nekā tāda nav, bet, saskaroties ar ko tādu savā dzīvē, būs apjukuši. Jā, ir strīdi, pārmetumi, un tas ir tikai normāli. Civilizēti izrunājoties, ne traukus pret sienu metot.
Ir meitām niķi, ar kuriem netieku galā un tad sūtu pie tēva. Kaut kas viņās iedzimis no manis, kaut kas no tēva, tāpēc ir situācijas, kuras viņš izprot labāk. Arī uz vecāku sapulcēm skolā nereti iet Jānis.
— Cīņā ar niķiem lietojat skarbus vārdus?
— Jā, šad tad to vajag. Tad saku: “Tevi ļoti mīlu, bet tavus niķus ne drusciņas!” Bērnībā arī pati esmu sodīta. Kad kaimiņu puika mani apsaukāja, metu viņam ar akmeni, bet trāpīju siltumnīcas stiklos. Mamma par to mani ielika stāvēt kaktā un lika padomāt. Biju ļoti apvainojusies. Kopā ar vecāko brāli gan kokos kāpām, gan vēlāk uz “disenēm” gājām. Ar jaunāko brāli veidojās citādas attiecības, tāpēc no bērnu viedokļa labāk, ja vecuma atšķirība nav liela. Tad viņi uzvedas kā dvīņi, ir kopīgas intereses. Lielie bērni pieskata mazos ar pieaugušu cilvēku atbildību, jau vairs ne tikai kā māsu vai brāli.
Ada, līdz aizmieg
— Vai viegli visām meitām uzmanību sadalīt vienādi?
— Nez vai varētu sadalīt savu uzmanību vēl vairākiem bērniem. Šim brīdim tā ir mana robeža. Tik tikko paspēju izdarīt dienas darbus, kad jau kāds ir atpakaļ mājās. Mājas ir tā vieta, kurā meitas pēc skolas var atnākt ar draudzenēm, iedzert tēju vai kakao.
Kad lielās sauc palīdzēt risināt uzdevumu matemātikā, bet mazā izvilkt bumbu no gultas apakšas, tad nē. Kad visi kopā ejam uz veikalu, jāuzmana, lai mazās neapgāž pudeles, lai neaizskrien, kur nedrīkst. To, ka visu, kas veikalā, nevar nopirkt, arī mācu. Saku, ka dzīve nav leiputrija. Prasa gan, bet palieku pie sava — nē, un viss! Ņemu pie rokas un tādu raudošu vedu mājās.
— Ja atliek laiks adīšanai un šūšanai, top kaut kas tikai bērniem?
— Pa cepurei, cimdiem un zeķēm noadu arī vīram, bet pārsvarā mazajām. Uzšuju arī kādu izlaiduma kleitu. Pēc profesijas esmu farmaceite, kādreiz strādāju arī par aptiekas vadītāju, bet nekad nav bijis izjūtas, ka tas ir mans darbs. Rokdarbus esmu strādājusi, kopš sevi atceros. Pēc vidusskolas vajadzēja kaut kur turpināt mācības, gāju krustmātes pēdās, izvēlējos farmaceitus. Negribēju, labāk būtu mācījusies kaut ko ar rokdarbiem saistītu, bet mamma teica — muļķības, vajag kārtīgu profesiju, augstāko izglītību! Bet fizikas lekcijās augstskolā tamborēju mežģīnes. Tas tāpēc, ka Skrīveru vidusskolā fiziku tik labi iemācīja, un augstskolā nebija, ko darīt.
Adu, tamborēju vai izšuju laikā, kad bērni spēlējas. Viņi savā nodabā ceļ kluču mājas, es adu zeķi. Pēc laika man jānovērtē kāda māja vai zīmējums. Arī, kad mazo meitu lieku gulēt diendusu, sēžu blakus, kamēr aizmieg, un adu.
— Vai savām meitām ieteiksiet, par ko kļūt?
— Lai pašas domā, kur studēt. Ieteikt varu, bet ne pārliecināt. Meitenes gribēja mācīties mūzikas un mākslas skolā. Anna otro gadu mācās spēlēt flautu. Mūzikas mīlestība ir varbūt no mana vectētiņa. Viņš bijis muzikāls cilvēks, spēlējis ballēs. Ramonai vēl dziedāju šūpuļdziemas, bet vēlāk gan ne. Pasakas patika lasīt priekšā, bet tagad pašas viena otrai lasa.
Satiekas pusceļā
— Jūs ar vīru dejojat tautas dejas “Dzēsē”.
— Tā ir vēl viena vieta un lieta, kurā visi esam kopā. Trešdienas ir kultūras nama dienas. Astoņos vakarā meitas nāk no dejām, mēs ar vīru dodamies uz dejām. Satiekamies pusceļā. Visjaunākā meita dejo bērnudārzā. Terēze, kad vēl bija pavisam maza, izauga kultūras namā. Jau no mēneša vecuma trešdienu vakaros ņēmām līdzi. Tagad, kad viņa jau liela, vakaros paliek ar māsām. Koncertos nereti pat neredzam, kā bērni dejo, jo, kad viņi uz skatuves, mēs ar vīru aizkulisēs. Viņas beidz deju, mēs sākam.
— Deju kolektīvs ir kā otra ģimene?
— Jā, jo jādomā ne tikai par saviem bērniem. Tas ir kopīgs uzdevums — iziet uz skatuves un labi izskatīties. Parasti maks pilns ar sprādzēm, pogām, lentēm. Nevar taču viena būt kā princese, bet blakus kāda bez pogas blūzē. Viss skats pagalam.
— Vieni aizbildinās, ka bērnus nevar atļauties tāpēc, ka nav naudas, citi, ka nav noskaņojuma…
— Nav noskaņojuma. Naudas dēļ mazāk. Bet katrs savu dzīvi plāno sev, un nav gatavas receptes, kā būtu pareizi. Man pirms 25 gadu vecuma nebija tās izjūtas, ka vajag.
— Četriem bērniem ne mazums līdzekļu vajadzīgs.
— Ar bērniem ceļot ir daudz dārgāk nekā, ja, piemēram, brauktu seši pieaugušie. Skolas laika sākumā vajag daudz naudas. Tad pārsvarā iepērkamies vairumtirdzniecības bāzēs. Izveidojam sarakstu, paka ar vienām kladēm, paka ar otrām. Skrīveru skolā daļēji ieviestas skolēnu formas. Mazajiem tās jāvalkā, lielajiem — pēc brīvprātības principa. Vecāko bērnu klasēs vienu brīdi nēsāja formas vestes, bet drīz vien no tām atteicās. Man skolas laikā patika sestdienas, kad varēja uz skolu iet bez formas. Tagad bērni, arī mazajās klasēs, salīdzina — tev tik dārgas bikses, tāds krekliņš, tev, redz, nav “Hello, Kitty” uz krekliņa, bet man ir, un pie tam ar zelta burtiem.
Jāizbauda bērnība
— Kam tagad pietrūkst laika vai tā nav vispār?
— Šad tad gribas kādu izklaidi, bet nevaru. Kaut vai kopā ar rokdarbniecēm pasēdēt, bet saslimst bērns un jāsēž mājās. Bet ballīšu tāpat netrūkst. Pēc deju koncertiem parasti ir ballīte ar “dzīvo” mūziku.
— Visiem kopā izdodas aizbraukt ekskursijās?
— Tagad noteikti, un arī tad, kad Sofija bija pavisam maza. Svarīgi, lai pirms tam visi varam saskaņot laikus. Pārsvarā braucam ar mašīnu, un pēdējais lielais brauciens bija uz divām dienām Liepājā. Namiņā pie jūras pagājušajā vasarā. Šogad ir Dziesmu svētki, nezinu, vai izdosies kaut kur kopā aizbraukt. Varbūt augustā. Uz svētku laika nedēļu sarunāts, ka mana māte atbrauks pieskatīt bērnus. Vecākās meitas nav vainīgas, ka viņām ir mazākas māsas, negribu uzspiest nedēļu kļūt par bērnu auklēm. Viņām jāizbauda bērnība.
