Agnesei Rutkēvičai ir tas, ko daudzi cenšas iegūt visu mūžu — pārliecība un ticība saviem spēkiem, un, protams, talants. Viņa ir jauna, talantīga un pašā ceļa sākumā. Agnese ir studējusi teātra mākslu Latvijas Kultūras akadēmijā, dramaturģiju Polijā. Viņa raksta lugas, dzeju, prozu, ir spēlējusi vairākās teātra izrādēs, piedalījusies arī starptautiskos dramaturģijas forumos. Par stāstu “Melnais uzvalks” prozas lasījumos 2011. gadā ieguvusi galveno balvu. Pagājušajā gadā viņa debitēja dzejā. Krājuma “Jaunā Vāgnera klusēšana” atvēršanas svētkus rīkoja arī Staburaga pagastā, kur dzīvo Agneses vecāki.
Šīgada 13. janvārī ‘‘Dirty deal teatro’’ pirmizrādi piedzīvoja dramaturģes luga “Ūdenspistole”. (Izrādes nosaukums ir “Kartupeļēdāji”.) Toties visu janvāri Agnese pavadīja starptautiskajā tulkotāju un rakstnieku mājā Ventspilī. Plašāka sabiedrība Agnesi un arī viņas dvīņumāsu Madaru iepazina seriālā “Savējie”.
Filmēsies seriālā
— Ko tu šobrīd dari?
— Dramatizēju franču režisora Godāra filmu “Dzīvot savu dzīvi”, tā paredzēta Ģertrūdes ielas teātrim. Nesen pabeidzu lugu “Dzīvnieks”, un to iestudēs Jaunajā Rīgas teātrī. “Dirty deal teatro” šobrīd spēlē izrādi “Kartupeļēdāji”. Izrādē piedalās Nacionālā teātra aktieri Gunta Virkava, Artuss Kaimiņš, arī mana māsa.
— Rakstīšana nav drošs un stabils darbs, nopelnīt iztikai ar to vien nevar.
— Rakstu ne jau naudas dēļ, taču, tiesa, nopelnīt ar to nevar, un finansiāli ir grūti. Mans tēvs gribētu, lai es nodarbojos ar ko citu. Māte mūs atbalsta, un atbalsts, īpaši morāls, ir ļoti vajadzīgs. Šobrīd dzīvoju gan Staburagā pie vecākiem, gan uz Rīgu braukāju. Visi darbi ir tur, Rīgā. Pirms kāda laika domāju vasarā pastrādāt citu darbu, taču pārdomāju — ja visu vasaru būtu jāstrādā, nevarētu parakstīt. Abām ar māsu mums šovasar piedāvāja filmēties seriālā. Sākumā nebija pārliecības, vai man to vajag. Ir daudz citu lietu, un tas prasa laiku, tomēr nolēmām filmēties, jo arī naudu vajag nopelnīt. Varbūt daudziem par seriāliem ir priekšstati, taču filmējoties jau tā nav — aktieriem tā ir iespēja apgūt kaut ko jaunu.
Vieta, kur pamana talantus
— Tu tikies ar jauniešiem Aizkraukles novada ģimnāzijā. Vai dodies arī uz citām skolām?
— Līdzīgas tikšanās bija arī Valmieras Valsts ģimnāzijā un Madonā. Lasīju stāstus, runājāmies. Man ļoti patīk dzīvie lasījumi. Mēs ar māsu izskatāmies ļoti jaunas, un arī tāpēc skolēni mūs varbūt pieņem kā savējās un iedvesmojas no tā, ka rakstnieks ir ne tikai vecs tēvocis vai tante, bet pavisam jauns cilvēks. Jauniešiem, kuri raksta, varu ieteikt Literāro akadēmiju, tajā arī pati mācījos paralēli vidusskolai. Mācījos pie dzejnieka Eduarda Aivara Eipura un pēc studijām sāku raudzīties uz dzejas mākslu pavisam citādi, daudz nopietnāk. Akadēmijā “ieliek” labu teo-
rētisko pamatu un palīdz saprast — vēlies to turpināt vai nevēlies. Tāpat kā citās profesijās, arī rakstniecībā ir 10% talanta, bet 90% darba. Jauniešiem laba iespēja ir arī literārā nometne “Aicinājums”, kura katru gadu norisinās Saulkrastos — dramaturga Daiņa Grīnvalda vasarnīcā. Arī tajā esmu piedalījusies 2007. un 2008. gadā. Pirms tam ir konkurss, izvērtē un aicina labākos. Tā ir vieta, kur jaunos talantus pamana.
Neko neturpina, neko nemaina
— Ko tu domā par grāmatām, kuras izdod paši autori?
— Tas ir kaut kas līdzīgs amatierteātrim, pašdarbībai. Es gan pārāk neatbalstu to, ka pats izdod savus darbus, bet nekas slikts jau tas nav. Ir autori, kuru pašu izdotās grāmatas ir ļoti labas, tomēr profesionālajai literatūrai ir jābūt līmenī, jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Ceļš uz grāmatu ir ilgs. Ja pats izdod, ne vienmēr ir kvalitāte, jo teksti nav “izgājuši” caur vairākiem sietiem. Leons Briedis gan teica, ka jebkura grāmatiņa, ko izdod, ir Dieva svētīta. Mīnuss pašu izdotajām grāmatām ir arī tāds, ka tās nevar nominēt gada balvām un pretendēt uz noteiktiem literāriem projektiem — ārzemju rezidencēm u. c.
— Daudzi autori baidās ietekmēties no citu darbiem. Un tu?
— Tomēr pamats, lai varētu rakstīt, ir kultūras bagāža. Ļoti daudz jālasa laba literatūra, jābūt cītīgam novērotājam. Slavenais Umberto Eko ir teicis — katra grāmata ir grāmata par kādu citu grāmatu. Nav iespējams neietekmēties no citiem. Līdzīgi kā viens filozofs turpina otru, atspēkojot vai attīstot cita izvirzīto domu vai ideju, rodas jauns virziens. Pašu izdotās grāmatas neko nemaina, jo tās neko neturpina. Manuprāt, tā ir. Tukšumā nekas nerodas. Tāpēc dažādu gadsimtu autorus var sarindot vienu aiz otra — viņi turpina viens otru, attīsta. Visa krievu literatūra ir tāda — tikai jāgrib to visu izlasīt. Noteikti iesaku lasīt Tolstoja, Gorkija, Čehova, Turgeņeva, Puškina un Dostojevska darbus.
Ir jābūt godīgam
— Paša uzrakstīto ir grūti vērtēt. Kurš pirmais novērtē tavus darbus?
— Māsa vienmēr izlasa. Es gan saviem darbiem ļoti ticu, tik ļoti, ka citi arī notic. Rakstot jābūt godīgai. Kad melo, tas ir redzams. Pagaidām rakstīšana man sagādā baudu. Nevar piemuļķot otru, ja pašam nepatiks, tad citiem arī nepatiks. Tas attiecas uz jebkuru darbu — ir ļoti jātic tam, ko tu esi uzrakstījis. Lasītājs jau tomēr to tekstu “filtrē” cauri — tas ir tāpat kā ar labu kinoscenāriju, kad aktieris runā tekstu, viņš vai nu tam tic, vai netic. Ja netic, viņš tekstu nespēj izprast. Vismaz pēc filmēšanās pieredzes man tā ir. Ja es neticu tam, kas man jāsaka — es to nespēju izteikt.
— Kā uztver kritiku?
— Esmu iemācījusies to uztvert pareizi, saprast, ka kritizē ne jau mani. Kritiku — objektīvu un profesionālu — vajag. Cilvēki to uztver divējādi — kādu tā var iznīcināt, bet cits ņem vērā, attīsta sevi. Jāspēj tekstu atdalīt no sevis, paskatīties no malas. Kādreiz nesapratu, kā tas ir, ka teksts dzīvo no autora atšķirīgu dzīvi.
Katrs darbs — biļete uz pasauli
— Kāpēc izvēlējies studēt tieši dramaturģiju?
— Neizvēlējos. Abas ar māsu stājāmies aktieros, neuzņēma. Bet dramaturgos mani uzņēma kā pirmo, bija augstākais novērtējums. Pievēršanās dramaturģijai notika dabiski. Kad stājos akadēmijā, pat nezināju, kā lasa lugu, nekad nedomāju, ka reiz rakstīšu lugas, ka tās iestudēs. Tagad katrs mans darbs ir biļete uz pasauli — nesen biju teātra festivālā “Zelta maska” Maskavā, scenogrāfu festivālā Prāgā. Esmu studējusi dramaturģiju arī labākajā Eiropas aktieru skolā Krakovā, triju mēnešu laikā nācās apgūt arī poļu valodu. Valodas man padodas, brīvi runāju krievu, angļu valodā, zinu arī vācu, poļu, bet saprotu vēl vairākas.
— Luga “Kartupeļēdāji” ir par aizbraukušajiem. Daudziem pret labākas dzīves meklējumos izceļojušajiem latviešiem ir negatīva attieksme.
— Ja zina katra konkrēta cilvēka personisko aizbraukšanas iemeslu, tad nevar nosodīt. Var jau būt, ka brauc tad, kad visi striķi trūkst, vairs nav citas iespējas. Arī mans tēvs kādu laiku strādāja ārze-mēs. Tad es arī uzrakstīju lugu “Kartupeļēdāji” par to, kas notiek, kad ārzemēs strādājošie atgriežas mājās. Luga ir arī par vientulību, izpostītām ģimenēm. Arī radošie cilvēki aizbrauc strādāt uz ārzemēm — Valmieras teātra režisors Viesturs Meikšāns veselu gadu iestudēja izrādes Maskavā, tagad arī jaunais režisors Vladislavs Nastavševs strādās Maskavā. Visi mūsu labākie dziedātāji strādā ārzemju operās. Iespējams, tur esošie apstākļi ir piemērotāki talanta attīstībai. Un arī atalgojums ir lielāks.
Pārāk daudz
brīvības
— Bieži dodies uz Rīgu. Labāk jūties laukos vai pilsētā?
— Laukos ir brīvība, Rīgā visi noskrējušies, nervozi. Aizbraucu uz Rīgu un ilgāk par divām dienām nevaru izturēt. Rīgā šķiet, ka pūlis nemitīgi skrien, un rodas sajūta — jāskrien līdzi. Rīgā cilvēkiem bieži nav laika, satiekamies uz neilgu brīdi, un tāpat vienmēr saka — nav laika. Nu, kā tev var nebūt laika? Tas taču ir briesmīgi, ka nav laika paskatīties debesīs.
— Kādi, tavuprāt, ir mūsdienu jaunieši?
— Man šķiet, viņiem ir pārāk daudz brīvības. Kādreiz cīnījāmies par brīvību, bet tagad tās ir tik daudz, ka nezina, ko ar to iesākt. Jauniešiem nav, par ko cīnīties, nezina, kur likties, ko darīt. Tagad jaunajai paaudzei ir vieglāk un tomēr arī grūtāk. Robežas, visa pasaule ir vaļā — var doties, kurp vēlas, bet iespēju pārbagātībā apjūk un beigu beigās neizvēlas neko.
— Nesen kādā filmā amerikāņi par mums, latviešiem, pasmējās, sakot, ka skumjas ir latviešu vaļasprieks…
— Loģiski, ka latvieši tādi ir. Klimatiskie apstākļi ļoti ietekmē raksturu, bet mums pusgadu ir tumšs, sniegs, līst. Esam karos mocīti, izdzīti un arī tāpēc skumji. Man šķiet, ka latviešu himna varētu būt “Pūt, vējiņi!”.
— Politikā neiedziļinies?
— To, kas šobrīd notiek mūsu valstī, vienkārši nav iespējams ignorēt. Es tomēr savu dzīvi esmu saistījusi ar sabiedrisku darbu, tāpēc man ir arī svarīgi zināt, kas notiek Saeimā. Šobrīd nekas iepriecinošs. Protams, ne viss ir tik melns, kā to mālē, notiek arī labas lietas. Tikai tas, ka Mežaparka estrāde, tuvojoties Dziesmu svētkiem, joprojām nav atjaunota, man šķiet kaut kas absurds un nesaprotams. Vai tiešām Mīlestības alejas izveide skaistajā Arkādijas parkā ir svarīgāka nekā Dziesmu svētki? Man šķiet, ka Latvijai trūkst stipra vadoņa, tāda, kas iedvesmo, saliedē. 21. gadsimts vairs nav varoņu laikmets — un tieši tā ļoti pietrūkst. Tautas tēvs vai māte var būt arī dzejnieks — kā Imants Ziedonis, Māra Zālīte, arī dzejniece Liāna Langa, kura aktualizēja jautājumu par radošās personības statusu. Neviena tauta nevar bez kultūras — tā ir mūsu asinsrite. Tāpēc es ieteiktu valdībai vairāk mīlēt savus māksliniekus. Un beidzot salabot Latvijas autoceļus!
