Klintaines pagasta Rīteru centrs strauji “sapošas” pēc ieilgušās ziemas. Arī Jāņa Pugačeva mājas pagalmā saimnieko pavasaris. Šajā skaistajā laikā viņam nozīmīga jubileja — 75 gadi.
Motociklu nesaņem
Jāņa kungs ir rīterietis, un dzīve ap šo vietu vien grozījusies. Dzimis viņš mājās, kas bijušas tālāk no tagadējās dzīvesvietas — tur tagad ir atpūtas bāze “Orinoko”, bet bērnības māju gan vairs nav.
Kā jau pēckara gados, jubilāra bērnība nebija viegla. Jāņa kungam 1947. gadā nomira tēvs. Pārdzīvojis karu, viņš smagi saslima kolhoza darbos. Strādāt vajadzēja daudz, nodevas un meža normas lielas. Tā māte palika viena ar trijiem dēliem.
— Neviens jau neko nedeva, pašiem vajadzēja domāt, kā nopelnīt. Tāpēc es strādāju jau no mazotnes. Daudz skoloties nebija laika un iespēju, jo nācās ģimenei palīdzēt. Līdz dienestam paguvu krietnu laiku pastrādāt Kokneses MTS. Tur par darbu saņēmu labas atsauksmes un biju viens no labākajiem traktoristiem. Toreiz bija noteiktas gada normas, un pirms dienesta biju izpildījis pat triju gadu normu. Par to man bez maksas piešķīra motociklu. Apbalvošana gan notika, kad biju dienestā, un savu balvu tā arī nesaņēmu, — atminas Jāņa kungs.
Trešo nepagūst
Dienesta laiku viņš pavadīja tālajā Sibīrijā un tur apguva autoatslēdznieka un autovadītāja arodu. Kad pārnāca mājās, tuvējā kolhozā darba nebija, un Jānis sākā strādāt par autovadītāju Ogres autotransporta uzņēmumā, kas bija apakšuzņēmējs Pļaviņu HES būvniekiem. Tā arī rīterietis piedalījies šī objekta celtniecībā. Viņš ir lepns, ka tagadējās Aizkraukles pirmo māju, ielu un ceļu būvniecībā ielikts arī viņa darbs. Būvēts arī Rīgas—Daugavpils šosejas posms.
Tie bijuši labi laiki, un tikpat darbīgi gadi vēlāk pagājuši kolhozā “Selga”. Kā saka pats jubilārs — strādājot “nobraucis” divus traktorus, divus kombainus, bet trešo nepaguvis, jo kolhozu likvidēja. Vēl gan tā vietā neilgu laiku darbojās paju sabiedrība.
Par ilggadēju darbu ģimene tikusi pie “līvānietes” Rīteru centrā, ko vēlāk par pajām izpirkuši. Tolaik paši varēja izraudzīties, kurā dzīvot, un izvēlējušies māju ciemata malā, kur tagad ir kā sava republika. Kad sākuši tur dzīvot, pie mājas iestādījuši mazu eglīti, lai būtu, ko Ziemassvētkos izgreznot. Tagad jau izaudzis tik liels koks, ka nekādas rotas tur neiekārsi. Netālu aug vēl viena — mazāka.
Puišu pārsvars
Jāņa māmuļa jau sen aizsaulē un arī abi brāļi, bet kuplo viņu ģimenes, kas mīt dažādās vietās. Jāņa un viņa sievas Andas ģimenē izaudzinātas meitas Ligita un Solvita. Bijuši seši mazbērni, bet viena vairs nav šajā pasaulē, toties ir viens mazmazbērniņš. Vecākā meita Ligita dzīvo Salas pagastā, bet kopā ar vecākiem Rīteros mīt Solvita ar ģimeni. Šajā dzimtā dominē vīrieši, un arī no mazbērnu pulciņa tikai viena ir mazmeitiņa.
— Kādreiz turējām diezgan prāvu pulku lopu. Iespējams, darītu to joprojām, bet taču tagad tādi laiki, ka ar katru “papīru” jāizskrien visādas instances, bet es neciešu, ja ierēdņi mani komandē. Spēka jau arī nav kā agrāk, tāpēc visu likvidējām. Agrāk domāju, ka vecumdienās varēs vieglāk padzīvot, bet pēc nostrādātajiem gadiem pensija ir tik maza. Skumji, ka valdība tā var izturēties pret cilvēkiem. Mēs, lūk, padomju laikā neesam strādājuši Latvijas labā. Kā tā var teikt? Ja nebūtu tāda Jāņa vai Pētera, kuri te dzīvo, vai šodien tāda Latvija būtu? — sarūgtināts ir rīterietis.
Miera gan jubilāram nav joprojām, jo jāsteidz apdarīt pavasara darbus, kas steidzina cits citu. Savu sētu ģimene iekopusi mājīgi. Ir tur gan dobes skaistumam, gan stūrītis atpūtai. To rotā vareni soli no ozola bluķiem, ko jubilārs darinājis kopā ar znotu un mazdēliem. Viņš zina — ko pats paveiksi, tas būs.
